Выбрать главу

Pēc brīža ņurdieni un skaļi krācieni, sēcieni un šņācieni aiz gultas kāj­gaļa liecināja, ka uzraudzītāja ir aizmigusi.

Alaīsa piepeši kļuva pavisam modra. Prātā skanēja tēva pēdējais rīkojums. Rūpīgi glabāt dēlīti ar labirinta attēlu. Viņa uzslējās sēdus un pārlaida skatienu drānas gabaliem un svecēm uz naktsskapīša.

Dēlīša tur vairs nebija.

Cenzdamās nepamodināt kalponi, Alaīsa atvēra naktsskapīša dur­vis. Eņģes, sen nelietotas, iečīkstējās. Alaīsa pārlaida pirkstus ap gultas malu - varbūt dēlītis ieslīdējis starp gultasmaisu un koka rāmi. Taču arī tur dēlīša nebija.

Res. Nekā.

Domas sliecās pavisam nelāgā virzienā. Tevs bija noraidījis iespēju, ka citi uzminējuši viņa noslēpumu, - bet vai viņš nebija maldījies? Bija pazudis gan merels, gan dēlītis.

Alaīsa pārcēla kājas pār gultas malu un uz pirkstgaliem aizlavījās pār istabu pie sava rokdarbu krēsla. Vajadzēja pārliecināties. Pār krēsla atzveltni karājās viņas apmetnis. Kāds bija mēģinājis to tīrīt, taču sar­kanā, izšūtā eģe bija apkaltuši ar dubļiem, vietumis tik biezā kārtā, ka nebija saredzams raksts. Apmetnis oda pēc sētas vai staļļiem - sīvi un skābeni. Kā jau gaidījusi, Alaīsa neatrada neko. Viņas soma bija pazudusi - kopā ar merelu.

Notikumi risinājās pārlieku strauji. Vecās, ierastās ēnas pēkšņi likās ļaunuma pilnas. Visapkārt jautās draudi - pat gulētājas ņurdienos aiz gultas kājgaļa.

Ja nu tie, kas man uzbruka, vēl atrodas pilī? Ja nu tie atgriežas?

Alaīsa žigli apģērbās un paņēma eļļas lampiņu. Doma par to, ka vienatnē jāiet pār pagalmu, bija biedējoša, tomēr viņa nevarēja vien­kārši sēdēt savā kambarī un gaidīt, kas notiks.

Coratge. Drosmi.

Alaīsa skrēja pār Cour d'Honneur uz Tour Pinte, piesegusi plandošo lampas liesmiņu ar plaukstu. Vajadzēja sameklēt Fransuā.

Pavērusi durvis, viņa tumsā sauca Fransuā vārdu. Atbildes nebija. Viņa ielavījās iekšā.

- Fransuā! - Alaīsa čukstus pasauca vēlreiz.

Lampas bāli dzeltenajā gaismā viņa saredzēja kādu guļam pie tēva gultas kājgaļa uz cisu maisa.

Nolikusi lampu zemē, Alaīsa noliecās un viegli pieskārās gulētājam pie pleca. Un tūdaļ atvilka roku nost, it kā pirksti būtu apsviluši. Kaut kas likās dīvaini.

-    Fransuā?

Nekādas atbildes. Alaīsa satvēra segas raupjo malu, noskaitīja līdz trīs un parāva segu nost.

Zem tās bija vecu drēbju un kažokādu murskulis, sakārtots tā, lai izskatītos pēc cilvēka aprisēm. Alaīsa uzelpoja, tomēr jutās apmulsusi.

Gaitenī aiz durvīm atskanēja troksnis. Viņa paķēra lampu, nodzēsa to un paslēpās aiz gultas.

Durvis čīkstēdamas atvērās. Ienācējs apstājās, varbūt saodis lampi­ņas eļļu vai pamanījis nomesto segu. Viņš izvilka no maksts dunci.

-    Kas te ir? - viņš noprasīja. - Nāc ārā!

-    Fransuā, - Alaīsa atvieglota sacīja, pašķīra aizkarus un iznāca no paslēptuves. - Ta esmu es. Vari likt ieroci nost.

Fransuā izskatījās satrūcies vēl vairāk par Alaīsu.

-    Kundze, piedodiet man. Es nezināju…

Viņa vēroja sulaini. Fransuā elpoja smagi, it kā būtu skrējis.

-    Ta ir mana vaina, - bet kur tu biji šādā stundā?

-    Es…

Droši vien pie kādas sievietes, Alaīsa nodomāja, nesaprazdama, kāpēc par to tā jākaunas. Tad viņa apžēlojās.

-    Tas nav svarīgi, Fransuā. Esmu atnākusi tāpēc, ka tu esi vienīgais cilvēks, kuram es uzticos. Pastāsti, kas ar mani notika.

Sulainis nobālēja. - Es neko nezinu, kundze, - viņš steigšus nobēra aizžņaugtā balsī.

-    Liecies nu mierā, tu taču būsi dzirdējis baumas, virtuves tenkas!

-    Pavisam maz.

-    Tad mēģināsim abi kopā, - Alaīsa teica, pārsteigta par tādu iztu­rēšanos. - Es atceros, ka atgriezos no tēva kambara, pēc tam kad tu biji atnesis ziņu, ka viņš aicina mani pie sevis. Man uzbruka divi vīri. Es pamodos dārzā pie strauta. Bija agrs. Kad pamodos nākamo reizi, es gulēju pati savā kambarī.

-    Vai jūs pazītu tos vīrus, kundze, ja ieraudzītu viņus vēlreiz?

Alaīsa uzmeta viņam asu skatienu. - Nē. Bija tumšs, un viss notika pārāk ātri.

-    Vai kaut kas tika nolaupīts?

Alaīsa mirkli vilcinājās. - Nekas vērtīgs, - viņa atbildēja, meli negribīgi nāca pār lūpām. - Vēl es zinu, ka trauksmi sacēla Aizieta Bešēra. Pirmīt dzirdēju viņu ar to lielāmies, bet neparko nevaru saprast, kāpēc viņa sēdēja manā istabā. Kāpēc ne Riksenda? Vai kāda cita no manām kalponēm?

-    Ta pavēlēja kundze Oriāna. Viņa pati ir uzņēmusies gādību par jums.

-    Vai ļaudis nebrīnās par tādām rūpēm? - Alaīsa jautāja. Tas nu tiešām bija kas neredzēts. - Mana māsa nav izslavēta ar tādu… prasmi.

Fransuā piekrītoši pamāja. - Taču viņa uzstāja, kundze.

Alaīsa nogrozīja galvu. Prātā atausa neskaidras atmiņas: viņa ir iesprostota šaurā telpā, sienas ir no akmens, nevis no koka, sīvi ož pēc urīna, dzīvniekiem un pamestības. Jo vairāk Alaīsa pūlējās notvert šo atmirtu ainu, jo tālāk prom tā aizslīdēja.

Viņa atgriezās pie sava nāciena mērķa.

-    Cik saprotu, Fransuā, mans tēvs ir devies uz Monpeljē.

Sulainis pamāja. - Pirms divām dienām, kundze.

-    Tatad ir trešdiena, - viņa satriekta nomurmināja. Bija zaudētas divas dienas. Viņa sarauca pieri. - Fransuā, vai mans tēvs prombraucot nejautāja, kāpēc es neesmu atnākusi pateikt ardievas?

-Jautāja, kundze, bet… viņš aizliedza man jūs modināt.

Neizprotami. - Bet mans vīrs? Vai Gijems neteica, ka tovakar es neesmu atgriezusies mūsu kambarī?

-    Manuprāt, kundze, vakarā chevalier di Mā vispirms pavadīja kādu laiku smēdē, bet pēc tam kopā ar vikontu Trankavelu piedalījās svētī­bas dievkalpojumā kapelā. Likās, par jūsu prombūtni viņš jutās tikpat pārsteigts kā intendants Peletjē, un turklāt…

Fransuā aprāvās.

-Turpini. Saki visu līdz galam, Fransuā. Es tevi nevainošu.

-    Ar jūsu atļauju, kundze, es domāju, ka chevalier di Mā negribēja ierādīt jūsu tēvam, ka nezina, kur jūs esat.

Tiklīdz šie vārdi bija izskanējuši, Alaīsa saprata, ka tā ir taisnība. Pašlaik viņas vīrs un tēvs satika sliktāk nekā jebkad. Alaīsa saknieba lūpas, lai nevilšus nepaustu piekrišanu.

-    Bet uzbrucēji patiesībā lika uz spēles savu dzīvību, - viņa atgriezās pie notikušā. - Uzbrukt man Chāteau Comtal sirdī - tas bija neprāts. Un noziegties vēl smagāk, sagūstot mani… Kā gan viņi varēja cerēt, ka tiks cauri sveikā?

Viņa iekoda mēlē, apjēgdama, ko pateikusi.

-    Visi bija ļoti aizņemti, kundze. Bija pat atcelta stunda, kad jādo­das pie miera. Rietumu vārti gan bija slēgti, bet Austrumu vārti palika vaļā visu nakti. Divi vīri pavisam viegli būtu varējuši izvest jūs no pils, ja vien būtu aizsegta jūsu seja un drānas. Visapkārt bija daudz dāmu… tas ir… tādu sieviešu…

Alaīsa valdīja smaidu. - Pateicos, Fransuā, es sapratu.

Smaids izdzisa. Vajadzēja apdomāties, izlemt, kas darāms turpmāk. Viņa jutās pilnīgi apjukusi. Neizpratne par to, kāpēc notikumi risināju­šies tādā veidā, vēl pastiprināja bailes. Ir grūti pretoties ienaidniekam bez sejas.

-    Fransuā, būtu labi izplatīt valodas, ka no uzbrukuma es neko neatceros, - Alaīsa pēc brīža ierunājās. - Tad vainīgie, ja tie vēl atro­das pilī, nejutīsies apdraudēti.