Doma par to, ka jāatgriežas pār tumšo pagalmu, stindzināja sirdi. Un Oriānas kalpones acu priekšā tikpat neizdosies aizmigt. Alaīsa nešaubījās, ka šai kalponei ir uzdots viņu izspiegot un par visu ziņot māsai.
- Līdz rītam es palikšu tepat, - viņa piebilda.
Viņai par pārsteigumu, Fransuā izskatījās pārbijies. - Bet, kundze, jums nepiedienas…
- Atvaino, ka šonakt paliksi bez guļvietas, - Alaīsa teica, ar smaidu mīkstinādama savu pavēli, - taču man nepatīk sieviete, kas ierīkojusies uz nakšņošanu manā kambarī. - Sulaiņa seja kļuva bezkaislīga un noslēgta. - Un es būtu pateicīga, ja tu, Fransuā, varētu palikt tepat tuvumā - varbūt vēl būsi man vajadzīgs.
Viņš neatbildēja uz smaidu. - Kā vēlaties, kundze.
Alaīsa mirkli raudzījās viņā, taču tad nosprieda, ka piešķir sulaiņa uzvedībai pārmērīgi lielu nozīmi. Palūgusi iedegt lampu, viņa ļāva Fransuā iet.
Tiklīdz viņš nozuda aiz durvīm, Alaīsa saritinājās tēva gultā. Tagad, vienatnē, bēdas par Gijema prombūtni atgriezās kā trula smeldze. Alaīsa centās iztēloties vīra seju, acis, zoda līniju, taču vaibsti izplūda un vairījās. Viņa zināja, ka atsaukt atmiņā šo tēlu traucē aizvainojums. Vēl un vēlreiz viņa sev atgādināja, ka Gijems tikai ir pildījis savus chevalier pienākumus. Ka nav darījis neko sliktu vai nepareizu. Ka ir rīkojies pilnīgi atbilstoši stāvoklim. Tik svarīgas misijas priekšvakarā viņam bija jāpilda pienākumi pret savu Seigneur un ceļabiedriem, nevis pret sievu. Taču, lai cik reižu Alaīsa to sev atkārtotu, balsis galvā neapklusa. Nekādi vārdi nespēja mainīt to, ko viņa juta. Viņai bija bijusi nepieciešama Gijema aizstāvība, bet Gijems nebija pratis viņu aizstāvēt. Lai cik netaisni tas būtu, viņa vainoja Gijemu.
Ja viņas prombūtne būtu atklāta jau rītausmā, uzbrucēji varbūt būtu noķerti.
Lin tēvs nebūtu devies ceļā, domādams par mani slikti.
20. nodala
pamestā lauku majā pie Aņjanas, auglīgajos līdzenumos uz rietumiem no Monpeljē, šķūņa stūrī aiz vēršu un mūļu iejūga piederumu kaudzes sēdēja pavecs kataru priesteris - parfait - un astoņi šīs ticības piekritēji jeb credentes.
Viens no tiem bija smagi ievainots. Sejas vietā rēgojās pelēkas un sārtas miesas skrandas un balti, sašķaidīti kauli. Trieciens, sadragājot vaigu, bija izsitis aci no dobuma. Ap to recēja asinis. Draugi nebija pametuši ievainoto mājā, kur bija sapulcējušies uz lūgšanām un kur bija iebrucis zaldātu bars, atšķēlies no franču armijas.
Katari labi pazina šo apvidu, taču, nesot ievainoto, tika uz priekšu gausi. Visu dienu viņus bija vajājuši krustneši. Arī nakts nebija glābusi katarus, un tagad viņi atradās lamatās. Pagalmā klaigāja krustneši, aizdegoties sprēgāja sausa malka. Tie kūra sārtu.
Parfait zināja, ka tuvojas nāve. Nevar gaidīt žēlastību no cilvēkiem, ko uz priekšu dzen naids, nezināšana un akla neiecietība. Uz kristīgas zemes vēl nekad nebija redzēta tāda armija. Parfait nespētu tam noticēt, ja nebūtu to redzējis pats savām acīm. Viņš bija ceļojis uz dienvidiem, virzīdamies paralēli Leģionam. Bija redzējis lielās, neveiklās baržas, kas slīdēja lejup pa Ronas upi, vezdamas ieročus, pārtiku un ar tēraudu apstīpotas koka lādes, kurās glabājās dārgas relikvijas, dodamas svētību karagājienam. Leģionu ietina milzīgs putekļu mākonis, ko auļojot radīja tūkstošiem jājamzirgu pakavu.
Pilsētnieki un laucinieki jau pašā sākumā aizslēdza vārtus, tramīgi skatījās pa logiem un lūdza Dievu, lai armija aiziet garām. Klīda valodas par arvien briesmīgākiem varasdarbiem, par nodedzinātām zemnieku mājām, par izrēķināšanos ar lauksaimniekiem, kuri nav ļāvuši karotājiem izlaupīt savu zemi. Katari Pilarokā bija apsūdzēti ķecerībā un sadedzināti uz sārta. Visiem Montēlimāras jūdiem - vīriešiem, sievietēm un bērniem - bija nocirstas galvas un aiz pilsētas mūra uzspraustas uz mietiem par barību vārnām.
Sito abats un franču baroni noliedza šos briesmu darbus vai arī piedēvēja tos atkritēju saujiņai. Taču parfait, sēdēdams šķūņa tumsā, labi zināja, ka valdnieku, priesteru un pāvesta legātu vārdiem šeit nav it nekādas nozīmes. Tiem vīriem, kas bija sadzinuši viņiem pēdas šajā Sātana radītās zemes stūrītī, elpa smirdēja pēc asinskāres.
Ļauno viņš pazina.
Atlika vienīgi mēģināt glābt savu ticīgo dvēseles, lai tie varētu ielūkoties Dieva vaigā. Aiziešana no šīs pasaules uz nākamo viņiem nebūs viegla.
Ievainotais joprojām bija pie samaņas. Viņš klusītēm vaidēja, taču pār viņu jau bija nolaidies beigu miers, ādu iekrāsoja nāves pelēkums. Parfait uzlika plaukstas viņam uz galvas, dodams savas reliģijas pēdējo sakramentu, un sacīja mierinājuma vārdus.
Atlikušie ticīgie aplī sadeva rokas un sāka skaitīt lūgšanu.
- Svētais Tevs, taisnīgais un labais Dievs, Tu, kura acij nekas nepaliek apslēpts, Tu, kas nedz melo, nedz šaubies, ļauj mums zināt…
Zaldāti smiedamies un ņirgādamies sāka spārdīt durvis. Drīz tie viņus atradīs. Pati jaunākā no sievietēm, ne vairāk kā četrpadsmit gadu veca meitene, sāka raudāt. Asaras bezcerīgi un klusi ritēja pār vaigiem.
- …ļauj mums zināt to, ko zini Tu, mīlēt to, ko mīli Tu; jo mēs neesam no šīs pasaules, un šī pasaule nav no mums, un mēs bīstamies satikt nāvi šajā sveša dieva valstībā.
Parfait pacēla balsi, kad uz pusēm pārlūza līmeniskais baļķis, kas noturēja durvis ciet. Pa gaisu pašķīda koka šķembas, asas kā bultu uzgaļi, un šķūnī iegāzās zaldāti. Pagalmā plaiksnošā ugunskura oranžajā gaismā parfait redzēja, ka acis tiem ir stiklainas un necilvēciskas. Viņš saskaitīja desmit vīru; visi bija bruņojušies ar zobeniem.
Viņa skatiens pievērsās komandierim, kas ienāca pēdējais. Gara auguma, ar bālu, kalsnu seju un neizteiksmīgām acīm, tikpat mierīgs un apvaldīts, cik viņa vīri karstasinīgi un trakulīgi. Cietsirdīgs, valdonīgs cilvēks, pieradis, ka viņa pavēles tiek pildītas bez ierunām.
Pēc viņa rīkojuma bēgļus izvilka no paslēptuves. Viņš pacēla roku un iegrūda asmeni parfait krūtīs. Mirkli abu skatieni sastapās. Francūža acis, pelēkas kā krams, bija pilnas nicinājuma. Pacēlis roku otrreiz, viņš ietrieca zobenu vecajam vīram galvvidū; salmus apšķieda asiņu un pelēku smadzeņu putra.
Tagad, kad priesteris bija miris, katarus sagrāba panika. Viņi mēģināja bēgt, taču zeme bija slidena no asinīm. Kāds zaldāts sagrāba vienu no sievietēm aiz matiem un iedūra dunci viņai mugurā. Sievietes tēvs centās pagrūst zaldātu nost, taču tas apcirtās apkārt un ar asmeni pāršņāpa viņam vēderu. Vīrieša acis iepletās, zaldāts pagrieza dunci un pēc tam ar kāju nogrūda caurdurto līķi no asmens.
Pats jaunākais zaldāts novērsās un izvēmās salmos.
Pēc pāris minūtēm visi katari šķūnī gulēja beigti. Komandieris pavēlēja izvest ārā divas vecākās sievietes. Šķūnī kopā ar viņu palika meitene un novēmies puika. Tam derēja rūdījums.
Meitene kāpās atpakaļ, acīs kvēloja bailes. Vīrietis pasmaidīja. Viņš nesteidzās, un gūsteknei nebija kur bēgt. Viņš meta lokus ap meiteni kā vilks, kas uzglūn medījumam, un tad bez brīdinājuma uzbruka. Vienā vienīgā kustībā sagrāba viņu aiz rīkles, trieca ar pakausi pret sienu un saplēsa viņai drēbes. Meitene kliedza vēl skaļāk, sita un spēra uz visām pusēm. Vīrietis ar dūri iesita viņai sejā, ar baudu juzdams, kā sašķīst kauli.
Meitenei saļima kājas. Viņa sabruka uz ceļiem, atstādama uz sienas asiņu švīku. Vīrietis pieliecās un norāva viņai kreklu, pārplēsdams to vienā paņēmienā. Tad uzrāva lindrakus augšup līdz viduklim, un viņa ievaimanājās.