- Tiem nedrīkst ļaut vairoties un laist pasaulē citus tādus pašus, - viņš salti noteica, izvilkdams dunci.
Nenāca ne prātā aptraipīt savu miesu, pieskaroties ķecerei. Satvēris dunci, viņš ietrieca asmeni dziļi meitenei vēderā. Liesmodams naidā pret šiem ķeceriem, dūra vēl un vēlreiz, līdz meitene vairs nekustējās. Vainagojot apgānīšanu, vīrietis apvēla līķi otrādi un ar diviem dziļiem dunča šķēlieniem iegrieza kailajā mugurā krusta zīmi. Baltā āda norasoja ar rubīnsarkanām asiņu pērlītēm.
- Lai tas kalpo par mācību citiem, kuri izraudzījušies tādu ceļu, - vīrietis mierīgi noteica. - Tagad aizvāc to.
Noslaucījis asmeni gar pārplēsto kreklu, viņš piecēlās kājās.
Zēns šņukstēja. Drēbes viņam bija notraipītas ar vēmekļiem un asinīm. Viņš pūlējās pildīt komandiera pavēli, taču kustējās pārāk gausi.
Vīrietis sagrāba zēnu aiz rīkles. - Es teicu - aizvāc to. Atri. Ja negribi tiem piebiedroties. - Viņš iespēra zēnam pa krustiem, atstādams uz kamzoļa asiņu, putekļu un dubļu nospiedumu. Zaldāts ar vārgām iekšām viņam nebija vajadzīgs.
Pagalma vidū gaiši dega sārts, liesmas vēl augstāk uzpūta karstais nakts vējš, atjoņojis no Vidusjūras krastiem.
Zaldāti stāvēja pa gabalu, ar plaukstām sargādami seju no versmes. Zirgi, piesieti pie vārtiem, tramīgi mīdījās, nāsīs juzdami nāves smaku.
Sievietes kailas tupēja ceļos savu spīdzinātāju priekšā. Kājas un rokas viņām bija sasietas. Uz sejas, saskrāpētajām krūtīm un kailajiem pleciem bija skaidri saredzamas varmācības zīmes, taču viņas klusēja. Kāds asi ierāva elpu, kad viņu priekšā tika nosviests meitenes līķis.
Sārtam tuvojās komandieris. Tagad viņš garlaikojās un gribēja izbeigt to visu pēc iespējas drīzāk. Krustu viņš bija pieņēmis ne jau tādēļ, lai slepkavotu ķecerus. Sī cietsirdīgā izklaide bija dāvana viņa vīriem. Tiem vajadzēja kādu nodarbošanos, lai nezaudētu iemaņas un nesāktu plūkties savā starpā.
Naksnīgajās debesīs ap pilnmēnesi mirdzēja baltas zvaigznes. Viņš atskārta, ka droši vien ir jau pusnakts vai pat pāri tai. Bija taču gribējis laisties atceļā jau sen - ja nu pienāk ziņa.
- Vai atdot tos ugunij, mans kungs?
Ar pēkšņu tvērienu komandieris izrāva zobenu un nocirta galvu sievietei, kura atradās viņam vistuvāk. No kakla vēnas izšļācās asinis, notraipīdamas viņam kājas. Galva ar klusu būkšķi novēlās zemē. Ķermenis vēl raustījās; viņš paspēra to ar kāju, un tas saļima zemē.
- Nogaliniet visas šīs ķecerīgās maitas, iemetiet līķus ugunī, nodedziniet šķūni. Mēs esam kavējušies pietiekami ilgi.
21. nodala
Alaīsa pamodās, kad istabā ieblāvojās ausma.
Mirkli viņa nespēja atcerēties, kā nonākusi tēva kambari. Piecēlās sēdus, izstaipīja locekļus un gaidīja, lai prātā dzīvas un skaidras ataust atmiņas par vakardienu.
Garajās stundās starp pusnakti un rītausmu viņa bija pieņēmusi lēmumu. Par spīti nemierīgajai naktij, prāts bija dzidrs kā kalnu strauts. Nedrīkstēja sēdēt saliktām rokām un gaidīt, līdz pārradīsies tēvs. Nebija aprēķināms, kādas sekas būs novilcinātām dienām. Stāstīdams par savu svēto pienākumu pret Noublesso de los Seres un par glabāto noslēpumu, tēvs nebija atstājis Alaīsai ne mazāko šaubu par to, ka viņa gods un lepnums ir atkarīgs no spējas pildīt zvērestu. Alaīsas pienākums bija atrast tēvu, izstāstīt viņam par notikušo, nodot to visu viņa ziņā.
Daudz labāk ir rīkoties nekā nedarīt neko.
Alaīsa piegāja pie loga un atvēra slēģus, lai ielaistu rīta gaisu. Tālumā pirmajā ausmā violeti vizēja Montaņnuāras kalni, mūžīgi un pārlaicīgi. Skats uz kalniem nostiprināja viņas apņēmību. Pasaule aicināja viņu pievienoties.
Sievietei bija bīstami ceļot vienatnē. Tēvs to sauktu par patvaļību. Taču Alaīsa bija lieliska jātniece, prata likt lietā attapību un instinktu un ticēja, ka zirga mugurā spēj auļot ātrāk par jebkādiem routiers vai laupītājiem. Turklāt, cik viņai zināms, vikonta Trankavela zemes neviens nebija apdraudējis.
Alaīsa aptaustīja punu pakausī - pierādījumu tam, ka viņai kāds tiešām centies nodarīt ļaunu. Ja jau pienākusi viņas stunda, tad nāvi
labāk sagaidīt ar zobenu rokā, nevis sēdēt un gaidīt, līdz ienaidnieki uzbruks atkal.
Viņa paņēma no galda izdzisušo lampu un mirkli pamanīja savu atspulgu stiklā, ko vietumis klāja sodrēju švīkas. Seja bija zilgani bāla, acīs vīdēja nogurums. Toties tajās kvēloja agrāk neredzēta mērķtiecība.
Negribējās atgriezties savā kambarī, taču nekas cits neatlika. Piesardzīgi pārkāpusi pāri aizmigušajam Fransuā, Alaīsa šķērsoja pagalmu un iegāja dzīvojamās telpās. Tur vēl neviena nemanīja.
Oriānas viltīgā ēna Ziranda gulēja uz grīdas pie savas saimnieces kambara durvīm; skaistās, īgnās sejas vaibsti miegā bija atslābuši. Alaīsa uz pirkstgaliem aizlavījās viņai garām.
Klusums, kas viņu sagaidīja kambarī, liecināja, ka nakts uzraudze jau ir prom. Droši vien pamodusies, ieraudzījusi, ka Alaīsas nav, un aizvākusies.
Netērēdama laiku, Alaīsa ķērās pie darba. Ieceres sekmes bija atkarīgas no tā, vai izdosies panākt, lai visi notic, ka viņa jūtas pārāk vārga un nemaz nespēj aiziet tālu no pils. Neviens nenojautīs, ka viņas ceļamērķis ir Monpeljē.
Alaīsa izņēma no lādes visvieglāko mednieces tērpu - rudu kā vāveres kažociņš, ar gaiša akmens krāsas piedurknēm, padusēs platām, galos rombveidīgām. Ap vidu viņa apsēja ādas jostu, pie kuras piestiprināja nazi un borsa - ziemas medību somu. Apāva medību zābakus, zem ceļiem savilka ādas saites, lai aiz stulma varētu aizspraust otru nazi, sakārtoja tērpa piespraudi un tam virsū uzvilka vienkāršu brūnu apmetni ar kapuci, bez kādiem rotājumiem.
Saģērbusies viņa izņēma no šķirstiņa dažus dārgus akmeņus un rotaslietas, to vidū saules akmens kaklarotu, gredzenu un kakla stīpu ar tirkīzu. Tie varēja noderēt maiņai vai samaksai, lai atrastu drošu ceļu vai pajumti, sevišķi aiz vikonta Trankavela zemju robežām.
Pārliecinājusies, ka nekas nav aizmirsts, Alaīsa visbeidzot pasniedzās paslēptuvē aiz gultas un izņēma no turienes savu zobenu; tur tas neaiztikts bija glabājies kopš viņas kāzām. Cieši turēdama zobenu labajā rokā, Alaīsa to pacēla un pret plaukstu aplūkoja asmeni. Lai gan nelietots, tas vēl arvien bija taisns un uzticams. Alaīsa ar zobenu uzzīmēja gaisā astotnieku, lai atcerētos ieroča svaru un raksturu. Viņa pasmaidīja. Tas bija kā radīts viņas rokai.
Alaīsa ielavījās virtuvē un palūdza Zakam miežu plāceni, vīģes, sālītu zivi, paplāti ar sieru un blašķi vīna. Zaks, kā aizvien, iedeva krietni vairāk, nekā prasīts. Šoreiz Alaīsa jutās pateicīga par šo dāsnumu.
Viņa pamodināja savu kalponi Riksendu un pačukstēja, lai tā nodod ziņu kundzei Anjēzei, ka Alaīsa jūtas labāk un pēcpusdienā pievienosies pils dāmām saules istabā. Riksenda izskatījās pārsteigta, bet neko neteica. Šis pienākums Alaīsai nepatika, un parasti viņa aizbildinājās ar kādu ieganstu. Sieviešu sabiedrībā viņa jutās kā sprostā, bezjēdzīgā pļāpāšana viņu garlaikoja. Taču šodien viņas paziņojums derēs par nevainojamu pierādījumu tam, ka viņa iecerējusi atgriezties pilī.
Alaīsa cerēja, ka viņas prombūtne tiks atklāta krietni vēlāk. Ja paveiksies, tad tikai ap to laiku, kad kapelas zvans iezvanīs vesperes, pils ļaudis atskārtis, ka viņa nav atgriezusies, un sacels trauksmi.
Un tad es jau sen būšu gabalā.
- Riksenda, ej pie kundzes Anjēzes tikai pēc tam, kad viņa būs ieturējusi brokastis, - Alaīsa piekodināja. - Tikai tad, kad pirmie saules stari būs sasnieguši pagalma rietumu mūri, skaidrs? Oc? Ja kāds - pat ja tas būs mana tēva sulainis - ieradīsies meklēt mani agrāk, pasaki, ka esmu devusies izjādē pa laukiem aiz Sanmikelas.