Staļļi atradās pagalma ziemeļaustrumu stūrī starp Tour des Casemes un Tour du Major. Alaīsai tuvojoties, zirgi kārpīja zemi, smailēja ausis un klusu grudzināja, cerēdami pamieloties ar sienu. Apstājusies pie pirmā steliņģa, Alaīsa noglaudīja plato purnu savai vecajai sirmajai ķēvei. Šur tur krēpēs vīdēja raupji, balti astri.
- Šodien ne, mana vecā draudzene, - Alaīsa teica. - Tik daudz es no tevis nevaru prasīt.
Viņas otrais zirgs stāvēja nākamajā steliņģī. Sešus gadus vecā arābu ķēve Tatū bija pārsteiguma dāvana kāzās no viņas tēva. Tumši brūna rikšotāja ziemas ozolzīļu krāsā, ar baltu asti un krēpēm, gaiši dzelteniem vēzīšiem un baltiem lāsumiem uz visām četrām kājām, skaustā
Alaīsai līdz plecam. Purns nedaudz plakans kā visiem no šīs sugas, kauli blīvi, mugura stingra, daba laipna. Un, vēl svarīgāk, Tatū bija izturīga un ļoti ātra.
Par laimi, stallī bija vienīgi Amjels, kalēja vecākais dēls, aizmidzis siena pantā staļļa tālajā stūrī. Pamanījis Alaīsu, viņš uztrūkās kājās, nokaunējies, ka pieķerts snaužam.
Alaīsa pārtrauca viņa atvainošanos.
Amjels pārbaudīja ķēves nagus un pakavus, tad sameklēja seglu segu, seglus, kas piemēroti jāšanai, nevis medībām, - tā lūdza Alaīsa - un visbeidzot iemauktus. Alaīsa juta, kā dreb sirds. Viņa salēcās no vissīkākā troksnīša pagalmā un apcirtās apkārt, izdzirdusi balsi.
Kad puisis bija ticis galā, Alaīsa izvilka zobenu, ko bija apslēpis apmetnis.
- Asmens ir notrulis, - viņa sacīja.
Abu acis sastapās. Nebildis ne vārda, Amjels paņēma zobenu un aiznesa to pie smēdes laktas. Ēzē dega uguns, ko nakti un dienu kurināja puikas, vēl tik mazi, ka tik tikko jaudāja aizstiept smagos, spurainos žagaru saišķus no viena smēdes gala līdz otram.
Alaīsa noskatījās, kā no akmens lec dzirksteles, redzēja, kā saspringst Amjela pleci, triecot veseri pret asmeni, asinot, līdzinot un līdzsvarojot.
- Tas ir labs zobens, kundze Alaīsa, - viņš rāmi sacīja. - Tas kalpos lieliski, tikai… es lūdzu Dievu, lai jums nevajadzētu laist to darbā.
Viņa pasmaidīja. - leu tanben. - Es tāpat.
Amjels palīdzēja viņai iekāpt seglos un veda zirgu pār pagalmu. Sirds Alaīsai lēca vai pa muti laukā, iedomājoties, ka šajā pēdējā brīdī viņu kāds pamanīs un visa iecere izjuks.
Taču neviena nebija, un drīz viņi sasniedza Austrumu vārtus.
- Labu veiksmi, kundze Alaīsa, - Amjels nočukstēja, kad Alaīsa iespieda viņam saujā viena sū monētu. Sargi atvēra vārtus, un Alaīsa skubināja Tatū uz priekšu, pār tiltu, ārā Karkasonas ielās. Sirds skaļi pukstēja. Pirmais pārbaudījums bija godam veikts.
Tikusi laukā pa Porte Narbonnaise, Alaīsa ļāva Tatū vaļu.
Libertat. Brīvība.
Jādama uz austrumiem, pretim uzlecošajai saulei, Alaīsa jutās pilnīgā saskaņā ar pasauli. Vējš atglauda matus no sejas un atdeva sārtumu vaigiem. Tatū auļoja pār līdzenumiem, un Alaīsa prātoja, vai šādi jūtas dvēsele, atstādama miesu un uzsākdama četras dienas ilgo ceļojumu uz debesīm. Vai tā jūt šādu Dieva žēlastību, šādu pacelšanos pāri zemajai ikdienībai, atmetot visu ķermenisko, līdz paliek vienīgi gars?
Alaīsa pasmaidīja. Parfaits sludināja, ka pienāks laiks, kad visas dvēseles būs glābtas un visi jautājumi saņems savu atbildi debesīs. Taču viņa bija ar mieru pagaidīt. Pārāk daudz vajadzēja paveikt tepat uz zemes, lai sāktu domāt par tās atstāšanu.
Pašas ēna joņoja viņai nopakaļ, un no prāta pagaisa visas domas par Oriānu un pili, pagaisa visas bailes. Alaīsa bija brīva. Citadeles smilškrāsas mūri un torņi viņai aiz muguras saruka arvien mazāki, līdz nozuda pavisam.
22. nodala
Tulūza
Otrdiena, 2005. gada 5. jūlijs
Tulūzā, Blaņakas lidostā, apsardzes darbinieks pievērsa Mārī Sesilas de l'Oradoras kājām lielāku uzmanību nekā citu pasažieru pasēm.
Daudzu skatienu pavadīta, viņa soļoja pa askētiski pelēkbalti flīzēto grīdu. Simetriski apgrieztas melnas cirtas, pēc mēra šūta sarkana žakete un svārki, spodri balta blūze. Viss liecināja, ka viņa ir svarīga persona, kurai nepiedien nedz stāvēt rindā, nedz gaidīt.
Pie izejas gaidīja viņas parastais šoferis, savā tumšajā uzvalkā uzreiz pamanāms starp T kreklos un šortos ģērbtu radinieku un atpūtnieku pūļiem. Kamēr abi gāja uz automašīnu, Marī Sesila smaidot apvaicājās par viņa ģimeni, kaut gan domāja pavisam par ko citu. Ieslēgusi mobilo telefonu, atrada īsziņu no Vila un izdzēsa to.
Bez pūlēm izdevās pat apklusināt Tavernjē - iesvētāmo, kurš, kā izrādījās, nebija uzticams. Ja klusēs visi pārējie - un tagad viņa jutās pārliecināta, ka tie klusēs visi kā viens, - tad raizēm nav iemesla. Marī Sesila nebija tērējusi laiku tam, lai dotu Tavernjē iespēju aizstāvēties. Viņš bija sniedzis intervijas kādai žurnālistei, un, pēc Marī Sesilas domām, šo interviju atšifrējums bija pietiekams pierādījums.
Un tomēr. Marī Sesila aizvēra acis.
Šajā lietā bija iemesli bažām. Veids, kā Tavernjē izpļāpāšanās bija nākusi gaismā; tas, ka žurnālistes pieraksti bija neparasti kodolīgi un saturīgi; tas, ka pati žurnāliste bija pazudusi.
Visvairāk Marī Sesilai nepatika šī sakritība laikā. Nebija iemesla saistīt alas atrašanu Sularakas virsotnē ar iepriekš ieplānotu - un izpildītu - eksekūciju Šartrā, tomēr viņas apziņā starp abām bija izveidojusies saikne.
Automašīna palēnināja gaitu. Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka šoferis apstājies, lai nopirktu šosejas caurlaidi. Marī Sesila pieklauvēja pie stikla. - Pour la pēage,' - viņa teica, sniegdama šoferim piecdesmit eiro banknoti, saritinātu starp manikirētiem pirkstiem. Negribējās, lai paliek dokumentāri pierādījumi.
Marī Sesila devās uz lietišķu tikšanos Aviņonē, ap trīsdesmit kilometriem uz dienvidaustrumiem no Tulūzas, lai no Aviņonē brauktu tālāk uz Karkasonu. Tikšanās bija paredzēta pulksten deviņos, taču viņa nolēma ierasties agrāk. Tas, cik ilgi viņa uzturēsies Karkasonā, bija atkarīgs no vīrieša, ar kuru paredzēts tikties.
Marī Sesila sakrustoja kājas un pasmaidīja. Tiešām gribējās redzēt, vai viņa reputācija atbilst īstenībai.
PAGE MERGEFORMAT
23. NODAĻA
Karkasona
JL si pēc pulksten desmitiem vīrietis, pazīstams ar vārdu Odriks Bajārs, iznāca no Karkasonas dzelzceļa stacijas un devās uz pilsētu. Viņš bija slaida auguma un gaišajā uzvalkā izskatījās cienīgs, pat vecmodīgs. Viņš soļoja ātri, tievajos pirkstos gluži kā zizli turēdams garu koka spieķi. Acis no spilgtās saules pasargāja vasaras platmale.
Kārno laukuma baltās akmens plātnes mirdzēja saulē. Tas bija kas jauns. Bija restaurēta deviņpadsmitā gadsimta brīnišķīgā strūklaka, tās ūdens zaigoja tīrs un dzidrs. Laukumu izraibināja ietves kafejnīcu krāsainie krēsli un galdiņi. Bajārs paskatījās uz Bar Felix pusi un pasmaidīja, ieraudzīdams pazīstamās, izbalējušās markīzes zem liepām. Vismaz kaut kas bija palicis nemainīgs.
Viņš izgāja no ieliņu mudžekļa, un tur jau tā bija. Lo Ciutat. Citadele. Kā allaž, Bajāra sirdī uzbangoja sajūta, ka viņš ir atgriezies mājās, kaut arī šī vairs nebija tā vieta, ko viņš pazinis.
Pont Vieux aizšķērsoja dekoratīva barjera, apturot satiksmi. Reiz bija laiki, kad gājējam vajadzēja piespiesties pie mūra, lai izvairītos no treileru, furgonu, smago mašīnu un motociklu straumes, kas plūda pār šauro tiltu. Akmeņus sarētoja gadu desmitiem ilga piesārņojuma atstātās brūces. Tagad tilta margas bija gludas. Varbūt pat pārāk gludas. Taču laikazoba apgrauztais akmens Jēzus vēl aizvien karājās pie sava krusta kā lupatu lelle, ap tilta vidu iezīmēdams robežu starp Bastide Sant-Louis un nocietināto vecpilsētu.