Izņēmis no krūškabatas dzeltenu mutautu, Bajārs noslaucīja seju un pieri zem cepures malas. Upes krasti dziļi lejā lekni zaļoja, starp kokiem un krūmiem vijās smilškrāsas celiņi. Ziemeļu krastā, rūpīgi koptās dobēs starp plašiem zālieniem, ziedēja lielas, eksotiskas puķes. Koku paēnā uz čuguna soliņiem sēdēja labi ģērbušās dāmas, raudzījās pār upi un tērzēja, viņu mazie sunīši pacietīgi elšāja saimniecēm blakus vai mēģināja iekampt papēdī kādam no retajiem veselības skrējējiem, kas rikšoja garām.
Pont Vieux veda taisni uz Quartier de la Trivalle, kas no vienmuļas priekšpilsētas bija pārtapis par viduslaiku Citadeles vārtiem. Gar ietvēm vienmērīgos atstatumos bija uzstādīti melni čuguna režģi, lai tur neviens neatstātu automašīnas. Puķu kastēs kuploja ugunīgi oranžas, violetas un tumšsarkanas atraitnītes, viļņodamas lejup kā meitenes mati. Uz ietves pie kafejnīcām vizēja hromēti galdiņi un krēsli, veco, ikdienišķo ielas laternu vietā bija stājušās skaisti izvītas kapara lampas. Pat vecās dzelzs un plastmasas notekcaurules, kas laida cauri ūdeni un čīkstēja stiprā lietū un tveicē, bija nomainītas pret slaikām pulēta metāla caurulēm, kam galu rotāja dusmīga zivs galva.
Boulangerie un alimentation gēnērale' vēl bija savā vietā, tāpat kā Hotel du Pont Vieux, toties boucherie[39] tagad pārdeva senlietas, un mer- cerie[40] bija pārvērsta par Jaunā laikmeta impēriju, kur tirgoja kristālus, taro kārtis un grāmatas par garīgo apgaismību.
Cik gadu pagājis, kopš viņš pēdējo reizi bija šeit? Jau sajucis skaits.
Bajārs nogriezās pa labi, rue de la Gaffe, un arī tur ieraudzīja moderno uzlabojumu pazīmes. Ieliņa bija šaura, drīzāk pat tikai eja starp namiem; platumā tur pietiktu vietas vienai vienīgai automašīnai. Uz stūra atradās mākslas galerija - La Maison du Chevalier[41] - ar diviem augstiem spraišļu logiem, ko sargāja metāla restes, līdzīgas nolaižamam vārtu režģim Holivudas filmās par viduslaikiem. Gar mūri rindojās seši apgleznoti koka vairogi, uz durvīm bija dzelzs riņķis, pie kura reiz sieti zirgi, bet tagad apmeklētāji tur piesēja savus suņus.
Vairākas durvis bija svaigi krāsotas. Bajārs pamanīja keramikas plāksnītes ar māju numuriem, ar zilām un dzeltenām apmalēm un sīku ziediņu vītnēm pa vidu. Lāgiem kāds tūrists, apkrāvies ar kartēm un ūdens pudelēm, apstājās un stomīgā franču valodā paprasīja ceļu uz Citadeli, bet kopumā te valdīja liels miers.
Žanna Žiro dzīvoja mazā namiņā, aiz kura sākās zālainas nogāzes, kas krauji veda augšup līdz pat viduslaiku aizsargvalnim. Šajā ielas galā bija mazāk restaurētu ēku. Dažas bija pussagruvušās vai aiznaglotas ar dēļiem. Kāds vecs pāris sēdēja pie vienas no mājām krēslos, iznestos no virtuves. Bajārs garāmejot pacēla cepuri un sveicināja. Dažus Žan- nas kaimiņus viņš pazina pēc izskata; gadu gadiem viņi apmainījās ar šādiem sveicieniem.
Žanna sēdēja ēnā pie savas mājiņās ārdurvīm, gaidīdama viņu ierodamies. Akurāta un lietišķa kā vienmēr, ģērbusies vienkāršā blūzē ar garām piedurknēm un taisnos, tumšos svārkos. Mati sasprausti mezglā uz skausta. Viņa joprojām izskatījās pēc skolotājas, kaut gan bija aizgājusi pensijā jau pirms divdesmit gadiem. Visus šos gadus, kopš abi bija pazīstami, Bajārs nekad nebija redzējis viņu citādu kā vien nevainojami un atturīgi saposušos.
Odriks pasmaidīja, atcerēdamies, cik ziņkārīga viņa bijusi sākumā, mūždien uzdevusi jautājumus. Kur viņš dzīvojot? Ko sadarot tajos garajos mēnešos, kad abi netiekas? Uz kurieni viņš tagad braukšot?
Viņš ceļojot, Bajārs bija atbildējis. Pētot un vācot materiālus savām grāmatām, apciemojot draugus. Kādus draugus, viņa bija jautājusi.
Studiju biedrus, jaunības draugus. Viņš bija izstāstījis par savu draudzību ar Greisu.
Pēc kāda laika viņš izpauda arī, ka ir dzimis kādā Pireneju ciemā netālu no Monsegūras. Bet vairāk nestāstīja par sevi tikpat kā neko, un, gadu desmitiem ritot, Žanna bija mitējusies taujāt.
Žanna bija rūpīga, ar intuīciju apveltīta pētniece, čakla, apzinīga, bez liekas jūtelības, un tās bija lieliskas īpašības. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā viņa bija palīdzējusi Bajāram darbā pie katras viņa grāmatas, sevišķi pēdējās, nepabeigtās; tā bija kādas kataru ģimenes biogrāfija trīspadsmitā gadsimta Karkasonā.
Žannai tas nozīmēja detektīva darbu. Odrikam tas bija mīlestības darbs.
Ieraudzījusi viņu nākam, Žanna pacēla roku. - Odrik. - Viņa pasmaidīja. - Sen gan neesi redzēts.
Viņš saņēma Žannas rokas savējās. - Bonjorn.
Viņa soli atkāpās un nopētīja Bajāru no galvas līdz kājām. - Tu labi izskaties.
- Te tanben, - viņš atbildēja. Tu tāpat.
- Ātri esi ticis līdz šejienei.
Viņš pamāja ar galvu. - Vilciens pienāca precīzi laikā.
Žanna tēloja sašutumu. - Tu taču nebūsi nācis no stacijas kājām?
- Nav jau tik tālu. - Viņš pasmaidīja. - Atzīstos, gribējās redzēt, kā mainījusies Karkasona, kopš biju šeit pēdējo reizi.
Bajārs viņai nopakaļ iegāja vēsajā mājiņā. Brūnās un bēšās flīzes, kas klāja grīdu un sienas, piešķīra visam drūmu, senlaicīgu izskatu.
Istabas vidū stāvēja ovāls galdiņš, no dzeltenzilās vaskadrānas apakšas rēgojās apbružātas koka kājas. Stūrī atradās rakstāmgalds ar vecmodīgu rakstāmmašīnu, stiklotas durvis turpat blakus veda uz mazu terasi.
Žanna iznāca no pieliekamā, nesdama paplāti, uz kuras bija krūze ar ūdeni, trauciņš ar ledu, šķīvis ar kraukšķīgiem, piparotiem cepumiem, bļodiņa ar zaļām olīvām un apakštase - kauliņiem. Piesardzīgi nolikusi paplāti uz galda, viņa pasniedzās pie šaurās koka dzegas, kura plecu augstumā apjoza visu istabu. Viņas roka sameklēja pudeli Guig- iiolet - rūgtā ķiršu liķiera; Bajārs zināja, ka to Žanna glabā vienīgi viņa retajiem apciemojumiem.
Ledus gabaliņiem šķindot pret glāzes malām, uz tiem lija spilgti sarkanais liķieris. Brīdi abi sēdēja, draudzīgi klusēdami, kā daudzas reizes sēdējuši senāk. No Citadeles atlidoja pa kādam tūrisma ceļvežu teksta fragmentam dažādās valodās; atkal kāda tūristu grupa bija apmetuši loku ap nocietinājumu mūriem.
Odriks klusu nolika glāzi uz galda. - Ta, - viņš ierunājās. - Pastāsti man, kas noticis.
Žanna pievilka krēslu tuvāk galdam. - Mans mazdēls Ivs, kā tu zini, strādā Arjēžas departamenta Police Judiciaire, kas atrodas Fuā. Vakar viņu izsauca uz arheoloģisko izrakumu vietu Sabartē kalnos netālu no Sularakas augstienes, kur bija atrasti divi skeleti. Ivs brīnījās, ka viņa priekšniecība uzlūko šo atradumu kā iespējamu slepkavības vietu, lai gan bijis pilnīgi skaidrs, ka skeleti tur atradušies ļoti sen. - Viņa mirkli klusēja. - Ivs, protams, pats neizvaicāja sievieti, kas uzgājusi skeletus, taču bija klāt. Ivs šo to zina par darbu, ko veicu, palīdzēdama tev, - katrā gadījumā zina pietiekami, lai saprastu, ka šīs alas atrašana var mūs interesēt.
Odriks ievilka elpu. Tik daudzus gadus viņš bija centies iztēloties, kā jutīsies šajā brīdī. Nekad nebija zaudējis ticību tam, ka beidzot pienāks laiks, kad viņš uzzinās patiesību par tām pēdējām stundām.