Ritēja gadu desmiti. Viņš vēroja, kā gadalaiki met savu nebeidzamo loku; pavasara zaļums iekusa vasaras zeltā, rudens mirdzošā krāsu palete pagaisa ziemas askētiskajā baltumā; un atkal pienāca pavasaris, atkausēdams kalnu strautus.
Joprojām nebija pienākusi nekāda ziņa. E ara? Un tagad?
- Vai Ivs pats iegāja alā? - viņš jautāja. Žanna pamāja ar galvu.
- Ko viņš redzēja?
- Tur bija altāris. Klintī aiz tā iegrebts labirinta simbols.
- Un līķi? Kur bija tie?
- Kapā. Vispār - tikai tādā seklā ieplakā pie altāra. Starp skeletiem atradās daži priekšmeti, bet tur bija pārāk daudz ļaužu, lai Ivs varētu pieiet tuvāk un paskatīties rūpīgāk.
- Cik to bija?
- Divi. Divi skeleti.
- Bet tas… - Viņš aprāvās. - Nekas, Žanna. Lūdzu, stāsti tālāk.
- Zem… zem tiem viņš atrada šo.
Žanna pastūma pār galdu kādu sīku priekšmetu.
Odriks nekustējās. Pēc tik ilga laika baidījās tam pieskarties.
- Vakar vēlu pēcpusdienā Ivs piezvanīja no Fuā pasta kantora. Savienojums bija slikts, grūti sadzirdēt, bet viņš teica, ka esot paņēmis gredzenu, jo neuzticējies cilvēkiem, kas to meklējuši. Viņš izklausījās nobažījies. - Žanna ieturēja pauzi. - Nē, viņš izklausījās izbijies, Odrik. Nekas nenotiekot tā, kā pienākas. Parastās procedūras netiekot ievērotas, izrakumu vietā esot visādi ļaudis, kuriem tur nebūtu jāatrodas. Viņš runāja čukstus, it kā baidītos no noklausīšanās.
- Kas zina, ka viņš ir bijis alā?
- Nemāku teikt. Policisti? Viņa priekšnieks? Varbūt vēl kāds. Bajārs paskatījās uz gredzenu, kas gulēja uz galda, tad paņēma to.
Turēdams starp īkšķi un rādītājpirkstu, pacēla tuvāk gaismai. Kļuva skaidri saredzams smalkais labirinta raksts, iegrebts gredzena iekšpusē.
- Vai tas ir viņa gredzens? - Žanna jautāja.
Odriks neuzdrošinājās atbildēt. Prātoja par nejaušību, kas ielikusi šo gredzenu viņam rokās. Prātoja, vai tā ir nejaušība. -Vai Ivs pateica, uz kurieni līķi aizvesti? Žanna papurināja galvu.
- Vai tu varētu viņam pajautāt? Un, ja iespējams, palūdz sarakstu ar visu to vārdiem, kas vakar bija izrakumu vietā, kad tika atvērta ala.
- Palūgšu. Viņš noteikti palīdzēs, ja vien varēs.
Bajārs uzmauca gredzenu uz īkšķa. - Lūdzu, izsaki Ivam manu pateicību. Paņemt gredzenu - tas viņam būs maksājis dārgi. Viņš pat nenojauš, cik svarīga var izrādīties šāda attapība. - Bajārs pasmaidīja. - Vai viņš stāstīja, kas vēl atradies pie līķiem?
- Duncis, tukša ādas somiņa, lampa uz…
- Vučg? - Odriks neticīgi atkārtoja. Tukša? - Bet tas nevar būt!
- Cik noprotams, inspektors Nubels šajā sakarā ir izvaicājis atradēju. Ivs teica, ka tā sieviete nelokāmi palikusi pie sava. Apgalvojusi, ka nav pieskārusies nekam citam, vienīgi gredzenam.
- Un tavam mazdēlam tas likās ticami?
- To viņš nepateica.
- Ja… to noteikti ir paņēmis kāds cits, - Odriks pie sevis nomurmināja, domīgi raukdams uzacis. - Ko Ivs stāstīja par to sievieti?
- Ļoti maza auguma. Angliete, vecumā pāri divdesmit gadiem, brīvprātīgā, nevis arheoloģe. Fuā ieradusies pēc draudzenes ielūguma, un šī draudzene ir izrakumu vadītāja vietniece.
- Vai uzvārdu viņš nosauca?
- Teilore, man šķiet. - Žanna sarauca pieri. - Nē, ne Teilore. Varbūt Tannere. Jā, pareizi. Alise Tannere.
Laiks apstājās. - Es vertat? - Vai tiešām? Vārds atbalsojās viņa galvā. - Es vertat? - viņš čukstus atkārtoja.
Vai viņa ir paņēmusi grāmatu? Pazinusi to? Nē, nē, viņš sevi apsauca. Tas ir neloģiski. Ja jau grāmatu, tad kāpēc ne gredzenu arī?
Bajārs nolika plaukstas uz galda, lai tās netrīcētu, un ieskatījās Žannai acīs.
- Kā tu domā, vai varētu pajautāt Ivam - varbūt viņam ir tās sievietes adrese? Vai viņš zina, kur Madomaisela… - Bajārs apklusa, nespēdams turpināt.
- Es varu pajautāt, - Žanna sacīja. Tad piebilda: - Vai tu nelāgi jūties, Odrik?
- Tas ir nogurums. - Viņš centās pasmaidīt. - Nekas vairāk.
- Biju gaidījusi, ka tev… būs lielāks prieks. Tas taču nozīmē - vismaz varētu nozīmēt - gadiem ilga darba vainagojumu.
- Man tik daudz kas jāapjēdz.
- Liekas, šī ziņa ir tevi satriekusi, nevis iepriecinājusi.
Bajārs iztēlojās, kādu viņu redz Žanria: acis pārāk spožas, seja pārāk bāla, rokas trīc.
- Es priecājos, - viņš teica. - Jūtos ārkārtīgi pateicīgs Ivam un, protams, arī tev, bet… - Viņš dziļi ievilka elpu. - Vai tu varētu piezvanīt Ivam tūdaļ? Varbūt es pats varētu ar viņu parunāt? Varbūt pat satikties?
Žanna piecēlās un izgāja priekšnamā, kur uz galdiņa pie kāpnēm atradās telefons.
Bajārs raudzījās pa logu uz nogāzēm, kas veda augšup uz Citadeles mūriem. Iztēlē atausa aina: viņa strādā un dzied, gaisma platās strēlēs krīt starp koku zariem, ūdenī mirdz saules lāsumi. Visapkārt ņirb pavasara skaņas un smaržas; zemi izraibina krāsu punktiņi, zili, sārti un dzelteni, sulīgā zeme ir tumša, reibinoši smaržo bukši abpus akmeņainajai takai, gaidot siltumu un vasaras dienas.
Viņš salēcās, kad Žannas balss atsauca viņu atpakaļ no pagātnes maigajām krāsām.
- Neviens neatbild, - viņa teica.
24. NODAĻA
Š artra
Š artrā, rue du cheval blanc majas virtuvē vils franklins dzēra pienu taisni no plastmasas pudeles, cenzdamies tikt vaļā no vakardienas brendija garšas.
Mājkalpotāja jau agri no rīta bija uzklājusi brokastu galdu, pirms devusies prom. Sagatavots arī itāļu kafijas automāts. Vils nosprieda, ka tas droši vien darīts Fransuā Batista labad, jo, kad Marī Sesila bija prom, mājkalpotāja Vila dēļ tā vis necentās. Acīmredzot aizgulējies arī Fransuā Batists, jo virtuvē viss bija spodrs, nekur nemanīja nevienu nevietā nomestu karoti vai nazi. Divas bļodiņas, divi šķīvji, divas tases un apakštases. Četri dažādi ievārījuma veidi un medus līdzās lielākai bļodai. Vils pacēla balto linu dvieli, ar ko tā bija pārsegta. Bļodā bija firziķi, nektarini, melone un āboli.
Viļam negribējās ēst. Iepriekšējā vakarā, lai pakavētu laiku līdz Marī Sesilas pārnākšanai, viņš bija iedzēris vispirms vienu glāzīti, tad otru un trešo. Viņa bija atgriezusies krietni pēc pusnakts, un tad Vils jau bija krietnās burās. Marī Sesila bija kaislīgā noskaņojumā un vēlējās vērst par labu pirmītējo strīdu. Abi aizmiga tikai pret rītu.
Vila pirksti ciešāk satvēra papīra lapiņu. Marī Sesila pat nebija parūpējusies atstāt kādu ziņu pati. Mājkalpotājas rakstītā zīmīte vēstīja, ka saimniece devusies darīšanās ārpus pilsētas un cerot atgriezties vēl pirms nedēļas nogales.
Vils un Marī Sesila bija satikušies pavasarī mākslas galerijas atklāšanas ballē Šartrā; viņus bija iepazīstinājuši Vila vecāku draugu draugi. Vils bija akadēmiskajā atvaļinājumā, nupat sācis pusgadu ilgu ceļojumu pa Eiropu; Marī Sesila bija viena no galerijas sponsoriem. Tieši viņa piecirta Viļam, nevis otrādi. Tādas uzmanības pievilināts, juzdamies glaimots, Vils pie šampanieša pudeles izstāstīja viņai visu savu dzīvi. No galerijas abi aizgāja kopā un kopš tā laika bija pāris.
Teorētiski - pāris, Vils īgni nodomāja. Atgriezis aukstā ūdens krānu, viņš noskaloja seju. Šorīt bija zvanījis Marī Sesilai, īsti nezinādams, ko grib pateikt, taču viņas telefons bija atvienots. Cik neciešama šī mūžīgā nenoteiktība, šī neziņa par to, kas īsti notiek!