Acīm pierodot pie tumsas, viņš ieraudzīja, ka uz visiem četriem akmens lādes sāniem ir iegravēti burti: galā A, abās garākajās malās pretī viens otram Z un D, pretējā galā R. Debespuses?
Tad viņš pamanīja nelielu akmens bluķi, centimetru trīsdesmit augstu, novietotu zemē pie lādes, zem burta A. Tam vidū bija sekla iedobe, kā bendes bluķim.
Grīda ap to bija tumšāka nekā pārējā telpas daļā. Un izskatījās mitra, kā nesen mazgāta. Vils notupās un paberzēja plankumu ar pirkstiem. Mazgāšanas līdzeklis un vēl kaut kāda skāņa smaka, līdzīga rūsas smārdam. Zem akmens kaut kas bija iestrēdzis. Viņš izskrāpēja to laukā.
Kokvilnas vai linu auduma strēmelīte, malās apspūrusi, it kā būtu noplīsusi, aizķeroties aiz naglas. Vienā stūrī sīki, brūni traipi. Kā sakaltušas asinis.
Vils nosvieda lupatiņu un metās skriet, aizcirta durvis, atraisīja portjeras mezglu, pirms pats bija apjēdzis, ko dara. Viņš joņoja pa gaiteni, ārā pa abām durvīm, augšup pa šaurajām, stāvajām kāpnēm, pa diviem pakāpieniem uzreiz, līdz atkal stāvēja mājas hallē.
Viņš salīka uz priekšu, ar plaukstām atspiedies pret ceļgaliem, un pūlējās atgūt elpu. Apjēdzis, ka nedrīkst pieļaut, lai kāds šeit ienāk un saprot, ka viņš bijis tur, lejā, Vils pabāza roku pa durvīm un izslēdza gaismu. Drebošiem pirkstiem aizbultēja durvis un sakārtoja gobelēnu, līdz no malas nekas vairs nebija manāms.
Mirkli viņš palika stāvam. Lielais grīdas pulkstenis vēstīja, ka nav pagājis vairāk par divdesmit minūtēm.
Vils paraudzījās uz savām rokām, grozīdams tās šurpu turpu kā svešas. Paberzēja rādītājpirkstu pret īkšķi un paostīja. Pirksti oda pēc asinīm.
PAGE \* MERGEFORMAT
25. NODAĻA
Tulūza
Alise pamodās ar briesmīgām galvassāpēm un mirkli nesaprata, kur atrodas. Piemiegtām acīm pašķielēja uz naktsgaldiņu, uz kura stāvēja tukšā pudele, la tev vajag.
Viņa pagriezās uz sāniem un sagramstīja rokaspulksteni.
Desmit četrdesmit piecas.
Alise ievaidējās un atkrita spilvenā. Mute smirdēja kā kroga pel- nutrauks, mēle bija aplikta ar skābām viskija mielēm.
Man vajag aspirīnu. Ūdeni.
Aizstreipuļojusi uz vannasistabu, Alise palūkojās spogulī. Viņa izskatījās tikpat slikti, kā jutās. Piere izraibināta ar zaļiem, violetiem un dzelteniem nobrāzumiem. Zem acīm tumši loki. Atmiņā neskaidri pavīdēja mežs, balti apsarmojuši zari. Labirinta attēls uz dzeltena auduma? Viņa nespēja atcerēties.
Arī vakarvakara brauciens no Fuā bija aizmiglojies. Viņa pat neatcerējās, kāpēc nolēmusi doties uz Tulūzu, nevis Karkasonu, kas būtu loģiskāk. Alise ievaidējās. Fuā, Karkasona, Tulūza. Nē, nekur viņa nebrauks, iekams nejutīsies labāk. Atgūlusies gultā, viņa gaidīja, kad iedarbosies pretsāpju līdzekļi.
Pēc divdesmit minūtēm galva vēl bija vārīga, tomēr pulsējošās sāpes bija pierimušas līdz trulai smeldzei. Alise stāvēja kūpošā dušā, līdz izbeidzās siltais ūdens. Domas atgriezās pie Šīlas un pārējiem.
Interesanti, ko viņi tagad dara. Parasti grupa pulksten astoņos devās uz izrakumu vietu un strādāja līdz tumsai. Izrakumi bija viņu dzīves saturs. Grūti iedomāties, kā viņi iztiks bez ierastā darba.
Ietinusies viesnīcas plānajā, izdilušajā dvielī, Alise paņēma mobilo telefonu un pārbaudīja, vai nav pienākušas īsziņas. Joprojām nekā. Vakar vakarā tas bija viņu nomācis, bet tagad aizkaitināja. Ne vienu reizi vien desmit gadu ilgās draudzības laikā Šīla bija pēkšņi saīgusi, apklususi un klusējusi nedēļām. Par izlīgumu ikreiz bija jārūpējas Alisei, un tagad viņa atskārta, ka ņem to ļaunā.
Lai šoreiz pacenšas Šīla.
Alise vandījās pa kosmētikas somiņu, līdz atrada vecu, reti lietotu pūderkrēmu, ar kuru pārklāja lielākos zilumus. Tad uzkrāsoja acis un lūpas. Bužināja matus, līdz tie izžuva. Visbeidzot izraudzījās ērtākos svārkus un jaunu, zilu topiņu, sakravāja pārējās mantas somā, izrakstījās no viesnīcas un devās apskatīt Tulūzu.
Viņa vēl arvien jutās nelāgi, bet nešaubījās, ka ar to palīdzēs tikt galā svaigais gaiss un krietna deva kofeīna.
Salikusi somas mašīnā, Alise nosprieda, ka vienkārši ies turp, kur deguns rāda. Gaisa kondicionētājs īrētajā auto nedarbojās diez cik labi, tāpēc viņa nolēma pagaidīt, līdz kļūs vēsāks, un tikai tad braukt uz Karkasonu.
Iegājusi saules lāsumu piebārstītajā platānu paēnā un aplūkodama apģērbus un parfīmus veikalu skatlogos, viņa pamazām atguvās. Un nokaunējās par savu iepriekšējā vakara uzvedību. Kā tāda pārjūtīga paranoiķc. Doma par to, ka viņu kāds vajā, šorīt likās smieklīga.
Pirksti kabatā pieskārās lapiņai ar tālruņa numuru. Viiiš nu gan nebija fantāzijas auglis. Alise atvairīja šo domu. Viņa pozitīvi raudzīsies uz priekšu. Pēc iespējas labāk izmantos laiku, kas pavadāms Tulūzā.
Alise uz labu laimi līkumoja pa vecpilsētas ieliņām. Namu fasādes bija greznas, no sārta akmens vai ķieģeļu mūra, elegantas un diskrētas. Ielu, strūklaku un pieminekļu nosaukumi vēstīja par Tulūzas ilgo un slavas apmirdzēto vēsturi. Karavadoņi, viduslaiku svētie, astoņpadsmitā gadsimta dzejnieki, divdesmitā gadsimta brīvības cīnītāji, pilsētas diženā pagātne no romiešu laikiem līdz mūsdienām.
Alise iegāja Sv. Etjēna katedrālē - daļēji arī tādēļ, lai patvertos no saules. Jau kopš bērnības, kopš ekskursijām kopā ar vecākiem, viņai patika dziļais miers, kas valdīja katedrālēs un baznīcās, un viņa pavadīja jauku pusstundu, staigādama pa katedrāli, pavirši pārlaizdama acis uzrakstiem uz plāksnītēm pie sienām, aplūkodama vitrāžas.
Sāka gribēties ēst, un Alise nolēma mest mieru sakrālām celtnēm, iet un kaut kur ieturēt pusdienas. Paspērusi pāris soļu, viņa izdzirda bērna raudas. Atskatījās, bet nevienu neredzēja. Juzdama neskaidru satraukumu, Alise gāja tālāk. Šņuksti šķita arvien skaļāki. Nu viņa sadzirdēja arī čukstus. Pavisam tuvu, tepat viņai pie auss, švīkstēja vīrieša balss.
- Hčreticļue, heretique…
Neviena tur nebija. Taču galvā kā ļauns čuksts atkal un atkal atkārtojās šis vārds. "Heretuļue, heretuļue."
Viņa aizspieda ausis. Likās, uz pīlāriem un pelēkajām akmens sienām parādās sejas. Ciešanās saviebtas mutes, sakropļotas rokas sniedzās pretī no katra tumša kakta, meklējot palīdzību.
Tad Alise pamanīja kādu stāvu tālāk priekšā, gandrīz nesaredzamu. Sievieti garā, zaļā tērpā un sarkanā apmetnī. Viņa nesa klūdziņu grozu, te nozuzdama ēnās, te iziedama no tām. Alise uzsauca sievietei, lai pievērstu viņas uzmanību, bet šajā mirklī no pīlāra aizsega iznāca trīs mūki un sagrāba sievieti aiz rokām. Viņa iekliedzās un turējās pretī, bet mūki vilka viņu prom.
Alise mēģināja saukt, bet pār lūpām nenāca ne skaņa. Likās, mēmo saucienu sadzirdēja tikai sieviete, jo pagriezās un ieskatījās Alisei tieši acīs. Mūki bija sastājušies lokā ap viņu un augstu pacēla rokas, platajām piedurknēm plandot kā melniem spārniem.
- Laidiet viņu vaļā! - Alise iekliedzās un metās turp. Bet, jo tālāk viņa skrēja, jo tālāk aizslīdēja šie stāvi, līdz beidzot pagaisa pavisam. Likās, tie ir iekusuši katedrāles sienās.
Alise apjukusi pārvilka ar plaukstām pār akmens sienu. Paskatījās pa labi, pa kreisi, meklēdama kādu izskaidrojumu, taču telpa bija pilnīgi tukša. Beidzot panika guva virsroku. Viņa izskrēja uz ielas, baidīdamās, ka tūdaļ ieraudzīs vajātājus - vīrus melnos talāros - un ka tie viņu tūdaļ panāks.