Ārā viss bija tāpat kā iepriekš.
Viss ir labi. Tev nekas nekait. Smagi elpodama, Alise atspiedās pret mūri. Kaut cik nomierinājusies, saprata, ka tagad jūt ne vairs šausmas, bet gan skumjas. Nevajadzēja nemaz lasīt vēstures grāmatas, lai saprastu, ka šeit noticis kaut kas briesmīgs. Gaisā virmoja ciešanas, bija nojaušamas rētas, ko apslēpis betons vai akmens. Rēgi stāstīja paši savu stāstu. Ar plaukstu pieskārusies vaigam, Alise saprata, ka raud.
Tiklīdz kājas mitējās drebēt, Alise devās atpakaļ uz pilsētas centru, apņēmusies tikt pēc iespējas tālāk prom no Sv. Etjēna baznīcas. Viņa nesaprata, kas ar viņu notiek, taču nedomāja padoties.
Apkārt nomierinoši turpinājās parasta ikdienas dzīve, un Alise iegriezās mazā, gājējiem atvēlētā laukumā. Tam pašā galā, labajā stūrī, atradās brasserie ar sārtu ciklamenu krāsas markīzi, zem kuras rindojās sudrabaini mirdzoši krēsli un apaļi galdiņi.
Apsēdusies pie vienīgā brīvā galdiņa, Alise paaicināja viesmīli, visiem spēkiem cenzdamās nomierināties. Izdzērusi divas glāzes ūdens, atzvila krēslā un mēģināja ļauties siltajai saulei, kas glāstīja seju. Ielēja glāzē rosē vīnu, pievienoja dažus ledus gabaliņus, iedzēra malku. Parasti viņu nemaz nevarēja tik viegli izsist no sliedēm.
Bet tev pašlaik nav diez cik stipri nervi.
Nervi bija bojāti visu gadu. Alise bija izšķīrusies ar draugu. Attiecības vārguļoja jau vairākus gadus, un viņa uzelpoja, palikusi viena, taču tāpēc šķiršanās nebija mazāk sāpīga. Bija iedragāts viņas lepnums un aizlauzta sirds. Lai aizmirstu draugu, viņa strādāja pārāk daudz, dzīvoja pārāk strauji, lai tikai nedomātu par attiecību izjukšanas iemesliem. Nolēmusi pavadīt divas nedēļas Francijas dienvidos, viņa bija cerējusi uzlādēt savas baterijas. Atgūt līdzsvaru.
Alise novaibstījās. Ta tik ir atpūta.
Viesmīļa ierašanās pārtrauca šo pašanalīzi. Omlete bija lieliska, dzeltena, iekšpusē mīksta, ar prāvām sēņu šķēlītēm un dāsnu pētersīļu piedevu. Alise dedzīgi koncentrējās uz ēdienu. Kad viņa ar maizes gabaliņu uzslauclja no šķīvja olīveļļas paliekas, domas atkal pievērsās tam, kā pavadīt atlikušo pēcpusdienas daļu.
Kad viesmīlis atnesa kafiju, Alise jau bija izlēmusi.
Ribliothecļue de Toulouse atradās lielā, stūrainā akmens ēkā. Garlaikotajai un neuzmanīgajai reģistratorei pie caurlaides galda Alise pavicināja gar acīm savu Britu bibliotēkas lasītājas karti un tika iekšā. Pāris reižu apmaldījusies kāpnēs, viņa nonāca plašajā vispārējās vēstures nodaļā. Abpus centrālajai ejai rindojās gari, pulēti koka galdi, tiem pa vidu kā mugurkauls stiepās lampu virtene. Karstajā jūlija pēcpusdienā lasītāju šeit bija pavisam maz.
Telpas galasienu visā platumā aizņēma tas, ko Alise meklējusi: datoru galdi. Viņa reģistrējās, saņēma paroli un varēja sēsties pie datora.
Iegājusi internetā, Alise iedrukāja meklēšanas lodziņā vārdu "labirints". Zaļā ielādes josla ekrāna apakšmalā strauji pildījās. Kāpēc gan paļauties tikai uz atmiņu, ja starp simtiem mājas lapu noteikti atradīsies kāda, kurā būs attēlots labirints, ko viņa meklē. Brīnums, ka tik vienkāršs risinājums nebija ienācis prātā agrāk.
Taču tūdaļ kļuva skaidrs, ka tradicionālais labirints atšķiras no tā, ko viņa redzējusi iegravētu alas sienā un gredzenā. Klasisko labirintu veidoja savā starpā savienoti koncentriski apļi, kas arvien šaurākos lokos tuvojās centram, turpretī Alise atcerējās, ka Sularakas augstienes labirints sastāvējis no strupceļiem un līnijām, kas metušas cilpas, nevezdamas nekur. Labirints bez izejas.
Informācija par labirinta simbola izcelsmi un mitoloģiskajām saknēm bija sarežģīta un grūti atrodama. Tika lēsts, ka vissenākie labirinta zīmējumi ir vairāk nekā trīstūkstoš gadu veci. Labirinta simbols bija grebts kokā, klintīs, akmenī, ieausts audumā, veidots dabiskajā vidē kā dārza labirints.
Pirmie labirinti Eiropā bija tapuši bronzas laikmeta beigās un dzelzs laikmeta sākumā, no 1200. līdz 500. gadam pirms Kristus, un atrasti ap senajiem tirdzniecības centriem pie Vidusjūras. Gravēti labirinti, datēti ar 900.-500. gadu pirms Kristus, bija uzieti Kamonikas ielejā Itālijas ziemeļos un Pontevedrā Galīsijā, kā arī Spānijas augšējā ziemeļrietumu nostūri pie Fisterras, Finisterres zemesragā. Alise rūpīgi apskatīja ilustrāciju. No visiem internetā atrastajiem labirintiem šis visvairāk atgādināja to, ko viņa redzējusi alā. Viņa piešķieba galvu sānis. Līdzīgs, bet ne tāds pats.
Likās ticami, ka simbols, ceļodams kopā ar tirgotājiem no Ēģiptes un no tālākajām Romas impērijas nomalēm, ir nācis no austrumiem un ceļā mainījies, saskaroties ar citām kultūrām un pielāgojoties tām. Loģiski likās arī, ka kristīgā Baznīca ir piesavinājusies labirinta simbolu, kas nepārprotami radies jau pirms kristietības. Gan Bizantijas, gan Romas Baznīca mēdza iekļaut savā reliģiskajā ortodoksijā simbolus un mītus, kas bija daudz senāki par pašu ticību.
Vairākas mājas lapas bija veltītas visslavenākajam labirintam - Knosās labirintam Krētas salā; leģendas vēstīja, ka tajā bijis ieslodzīts mītiskais Mīnotaurs, pa pusei cilvēks, pa pusei vērsis. Šīs lapas Alise neapskatīja, instinktīvi juzdama, ka tās nekur neaizvedīs. Derēja ievērot vienīgi, ka mīnojiešu labirintu zīmējumi bija atrasti izrakumos Ava- risas senpilsētā Ēģiptē, kur bija tapuši ap 1550. gadu pirms Kristus, kā arī Komombo tempļos Ēģiptē un Seviljā.
Alise noglabāja šo informāciju atmiņā.
Sākot ar 12. un 13. gadsimtu, labirinta simbols regulāri parādījās viduslaiku rokrakstos, kas cirkulēja klosteros un Eiropas galmos; pārrakstītāji izdaiļoja un pilnveidoja ilustrācijas un radīja paši savus neatkārtojamus zīmējumus.
Agrajos viduslaikos par populārāko formas ziņā bija kļuvis matemātiski ideāls labirints ar vienpadsmit apļiem, divpadsmit sienām un četrām asīm. Alise pētīja labirintu, iegravētu 13. gadsimtā būvētās Sv. Pantaleona baznīcas sienā Arserā, Spānijas ziemeļos, un otru, nedaudz jaunāku, no Lūkas katedrāles Toskānā. Viņa atvēra karti, kurā bija parādītas Eiropas baznīcas, kapelas un katedrāles, kur atrodami labirinti.
Apbrīnojami.
Alise gandrīz neticēja savām acīm. Francijā labirintu bija vairāk nekā visā Itālijā, Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Anglijā un Īrijā kopā. Zie- meļfrancijā tie bija Amjēnā, Senkventēnā, Arasā, Sentomērā, Kānā un Bajo; Francijas vidienē - Puatjē, Orleānā, Sānā un Osērā; dienvidrietumos - Tulūzā un Mirpuā; saraksts turpinājās bezgalīgi.
Slavenākais grīdā iegravētais labirints atradās Ziemeļfrancijā, pirmās - un visiespaidīgākās - viduslaiku gotiskās katedrāles joma vidū. Šartrā.
Alise uzsita ar plaukstu pa galdu, un lasītavā pacēlās vairākas galvas, raidīdamas viņai nosodošus skatienus. Protams! Cik gan dumja viņa bijusi! Šartra bija sadraudzības pilsēta viņas dzimtajai Cičesterai Anglijas dienvidu krastā. Viņas pirmais ārzemju brauciens bija skolas ekskursija uz Šariru, kad viņai bija vienpadsmit gadu. Viņa neskaidri atcerējās, ka toreiz visu laiku lija lietus un viņa, satuntuļojusies lietusmētelī, nosalusi un samirkusi, stāvēja zem velvēm pie varenajiem akmens pīlāriem. Bet labirintu viņa neatcerējās.
Čičesteras katedrālē nebija labirinta, bet tās sadraudzības pilsēta bija arī Ravenna Itālijā. Alise vilka ar pirkstu pa sarakstu uz ekrāna, līdz atrada vajadzīgo. Ravennas Sv. Vitāles baznīcā marmora grīdā bija iegravēts labirints. Attēla paraksts vēstīja, ka tas ir četrreiz mazāks par Šartras labirintu un tapis daudz agrākā vēstures posmā, varbūt jau piektajā gadsimtā pēc Kristus, - taču labirints tur bija.