Apkopojusi visu vajadzīgo teksta dokumentā, Alise nosūtīja to izdrukāt. Tikmēr ierakstīja meklētāja lodziņā vārdus "Šartras katedrāle Francijā".
Lai gan katedrāles vietā jau kopš astotā gadsimta bija atradusies kaut kāda ēka, pašreizējās Šartras katedrāles vēsture sākās ar trīspadsmito gadsimtu. Jau kopš tā laika ap dievnamu vijās ezotēriski ticējumi un teorijas. Klīda baumas, ka velvētajā jumtā un smalkiem grebumiem rotātajos akmens pīlāros glabājoties kāds ārkārtīgi svarīgs noslēpums. Par spīti visiem katoļu Baznīcas pūliņiem, šīs leģendas un mīti turpināja pastāvēt.
Neviens nezināja, kas un kādam mērķim licis iegravēt grīdā labirintu.
Alise izraudzījās vajadzīgās rindkopas un izgāja no interncta.
Izdrukājās pēdējā lapa, printeris apklusa. Pārējie lasītāji vāca kopā savas mantas. īdzīgā reģistratore notvēra Alises skatienu un ar pirkstu pabungāja pa sava pulksteņa ciparnīcu.
Alise pamāja ar galvu, savāca papīrus un iestājās rindā pie letes, lai samaksātu. Rinda gausi virzījās uz priekšu. Pa augstajiem logiem rūtainas strēles meta vēlās pēcpusdienas saule, tās staros dejoja putekļi.
Sievietei, kas stāvēja Alisei priekšā, bija nododama vesela kaudze grāmatu un vēl atradās jautājumi gandrīz par katru no tām. Alises domas pievērsās bažām, kas nelika mieru visu pēcpusdienu. Vai ir iespējams, ka simtos attēlu, ko viņa aplūkojusi, ne reizi nav precīzi parādīts, simtos un tūkstošos vārdu ne reizi nav pieminēts tas akmens labirints, kas atrodas Sularakas augstienē?
Iespējams, bet maz ticams.
Vīrietis viņai aiz muguras stāvēja pārāk tuvu - kā metro pasažieris, kas mēģina lasīt priekšā stāvošā avīzi tam pār plecu. Alise pagriezās un uzmeta viņam niknu skatienu. Vīrietis soli atkāpās. Viņa seja šķita redzēta.
- Oui, mērci, - Alise noteica, tikusi pie letes un samaksājusi par izdrukām. Kopā gandrīz trīsdesmit lapu.
Kad viņa izgāja ārā uz bibliotēkas kāpnēm, Sv. Etjēna baznīcā zvanīja septīto stundu. Bibliotēkā viņa bija pavadījusi vairāk laika, nekā pašai licies.
Tagad gribēdama drīzāk doties ceļā, Alise steidzās atpakaļ uz otru upes krastu, kur bija atstājusi automašīnu. Nogrimusi domās, viņa nemanīja, ka pa krasta celiņu viņai seko vīrietis no bibliotēkas rindas, turēdamies drošā attālumā. Iestūrēdama mašīnu gausajā satiksmes plūsmā, viņa neredzēja arī, ka vīrietis izņem no kabatas mobilo telefonu un kādam zvana.
GRĀMATU SARGĀTĀJI
.
26. nodala
Bezjē
1209- GADA JULHKT
Sāka tumst, kad Alaīsa sasniedza līdzenumus pie Kursānas pilsētas.
Viņa bija ātrā gaitā auļojusi pa veco romiešu ceļu caur Minervuā uz Kapestānu, pār plašajiem kaņepju laukiem - canabiercs - un pār smaragdzaļajām miežu jūrām.
Atstājusi Karkasonu, Alaīsa katru dienu jāja, līdz saules svelme kļuva neciešama. Tad kopā ar Tatū uzmeklēja patvērumu un atpūtās, lai tālāk dotos mijkrēslī, kad gaisā virmoja knišļi, mežos klaigāja sīļi, ūjināja pūces, apkārt zibēja sikspārņi.
Pirmajā naktī viņa bija atradusi pajumti nocietinātajā Aziljas pilsētā pie Esklarmondas draugiem. Tālāk uz austrumiem tīrumos un ciemos redzēja arvien mazāk ļaužu, un tie paši bija aizdomu pilni, tumšās acis raudzījās piesardzīgi. Alaīsa dzirdēja valodas par briesmu darbiem, ko pastrādājušas franču zaldātu bandas vai routiers, algotņi, laupītāji. Šie stāsti bija cits par citu asiņaināki un šausmīgāki.
Alaīsa pievilka pavadu un palaida Tatū soļos, nespēdama izlemt, vai jāt līdz Kursānai vai meklēt pajumti tuvāk. Pie pelēkajām debesīm, kas apmācās arvien drūmākas, strauji slīdēja mākoņi, gaiss bija sastindzis. Tālumā lāgiem ieducinājās pērkons, rūkdams kā lācis, kas mostas no ziemas miega. Alaīsa negribēja palikt klajā laukā, uznākot negaisam.
Tatū bija nemierīga. Alaīsa juta, kā saspringst ķēves dzīslas, un tā divas reizes satrūkās un metās sāņus, kad ceļmalas krūmos iečabinājās zaķis vai lapsa.
Gabalu tālāk Alaīsa redzēja ozolu un ošu mežiņu. Tas nebija tik blīvs, lai pa vasaru tur mitinātos lielāki dzīvnieki - meža cūkas vai lūši. Taču koki bija augsti un kupli, un to zari, savijušies blīvi kā režģis, solīja drošu pajumti. Turp aizlocījās sausa, neskaitāmu kāju iemīta taka; tas liecināja, ka caur šo mežu ved īsākais ceļš uz pilsētiņu.
Tatū nemierīgi sacirtās sāņus, kad tumstošās debesis pāršķēla zibens plaiksna. Tas palīdzēja Alaīsai izšķirties. Labāk nogaidīt, līdz negaiss būs pāri.
Čukstus mierinādama ķēvi, Alaīsa iejāja tumšzaļajā meža ielokā.
Vīri jau pirms laba laika bija pazaudējuši medījumu no acīm. Vienīgi vētras tuvošanās piespieda viņus griezties atpakaļ uz nometni.
Pēc vairākām ceļojuma nedēļām franču bālā āda bija tumši iedegusi spīvajā dienvidu saulē. Ceļa bruņas un apmetņi, rotāti ar kunga un pavēlnieka ģerboni, bija paslēpti biezoknī. Viņi vēl cerēja, ka šajā neveiksmīgajā misijā tomēr izdosies kaut ko iegūt.
Atskanēja kāds troksnis. Pārlūza sauss zars, iedunējās jājamzirga pakavi, lāgiem pakava dzelzs trāpīja pa akmeni.
Vīrs, kam mutē rēgojās robaini, nomelnējuši zobi, rāpus aizlīda uz priekšu, lai paskatītos. Gabaliņu tālāk pa mežu kāds jāja maza, bēra arābu rikšotāja mugurā. Vīrs glūnēja piemiegtām acīm. Varbūt šis sortie[43] tomēr nebūs veltīga laika šķiešana. Jātnieka drānas bija vienkāršas un nevērtīgas, toties par tik smalku zirgu varētu dabūt labu cenu.
Viņš meta ar oli savam biedram, kas slēpās otrpus takai.
- Tu tik paskaties, - tas nomurmināja. - Une femme. Et seule
- Tu skaidri zini, ka viena?
- Citus es nedzirdu.
Vīri satvēra aiz galiem virvi, kas bija pārstiepta pār taku un paslēpta zem lapām, un gaidīja jātnieci.
Iejājot dziļāk mežā, Alaīsas drosme noplaka.
Zemsedze bija mitra, bet zeme zem tās vēl cieta. Zem Tatū kājām čaukstēja lapas. Alaīsa centās klausīties putnu čivināšanā, taču āda notērpoja sliktās priekšnojautās. Meža klusums draudēja, nevis mierināja.
Vainīga tikai tava iztēle.
Arī Tatū bija tramīga. Pēkšņi kaut kas aizlidoja pa gaisu - kā bulta no loka.
Sloka! Čūska?
Tatū izbīlī iezviedzās un saslējās pakaļkājās, izsperdama priekškājas gaisā. Alaīsa nepaguva attapties; kapuce noslīdēja no galvas, pavada izšļuka no rokām, un viņa atmuguriski izlidoja no segliem. Plecs sāpīgi triecās pret zemi, sāpēs aiztrūka elpa. Viņa ieelsās, pagriezās uz sāniem un lūkoja piecelties. Vajadzēja noturēt Tatū, lai tā neaizauļotu prom.
- Tatū, dogamenOl - viņa uzsauca, sliedamās kājās. - Tatū!
Paspērusi dažus grīļīgus soļus uz priekšu, Alaīsa apstājās. Uz takas,
aizšķērsodams viņai ceļu, stāvēja vīrietis un smīnēja, rādīdams nomelnējušus zobus. Rokā viņam bija duncis ar nespodru asmeni un satum- sušu, brūnu smaili.
Pa labi kaut kas sakustējās, un Alaīsa strauji paskatījās turp. Otrs vīrietis, kam seju izkropļoja robaina rēta no kreisās acs līdz mutes kaktiņam, turēja aiz pavadas Tatū un rokā vicināja nūju.
- Nē! - viņa dzirdēja sevi iekliedzamies. - Laid viņu vaļā!