Par spīti sāpēm plecā, roka tomēr sameklēja zobena spalu. Lai tie pievāc, ko grib, tad varbūt nenodarīs tev pāri. Vīrietis paspēra soli uz viņas pusi. Alaīsa izrāva zobenu, asmens puslokā nožvikstēja gaisā. Nenovērsdama acu no vīrieša sejas, viņa iebāza roku zutnī un nosvieda uz takas sauju monētu.
- Ņem. Nekā cita vērtīga man nav.
Paskatījies uz zemē izkaisīto sudrabu, vīrs nicīgi nospļāvās. Noslaucījis muti ar plaukstas virspusi, paspēra vēl soli tuvāk.
Alaīsa pacēla zobenu. - Es tevi brīdinu. Netuvojies! - viņa iesaucās, zobena asmens uzzīmēja gaisā astotnieku, neļaujot laupītājam tuvoties.
- Ligote-la', - vīrs pavēlēja otrajam.
Alaīsai pārskrēja salti šermuļi un dūša uz mirkli saskrēja papēžos. Tie taču bija franču zaldāti, nevis laupītāji. Prātā pazibēja ceļā dzirdētie nostāsti.
Tad viņa saņēmās un atkal savicināja zobenu.
- Nenāciet tuvāk! - viņa uzsauca, balsi stindzināja bailes. - Citādi es jūs nogalināšu…
Alaīsa apsviedās apkārt, uzgrūdās otrajam vīram, kas bija pienācis klāt no aizmugures, un iekliegdamās izsita nūju tam no rokas. Tas izrāva no jozmeņa dunci, ierēcās un metās viņai klāt. Ar abām rokām satvērusi zobena spalu, Alaīsa cirta un dūra. Uzbrucējam no delma izšļācās asinis.
Alaīsa atvēzējās otram zvēlienam, bet gar acīm pēkšņi uzvirpuloja violetas un baltas dzirksteles. No trieciena spēka viņa paklupa, un acīs no sāpēm saskrēja asaras, jo kāda roka sagrāba viņu aiz matiem un uzrāva kājās. Pie kakla viņa sajuta salta asmens smaili.
- Laisse-tomber! - Met zemē.
Nekas cits neatlika. Alaīsa izlaida zobenu no rokām. Otrais vīrietis paspēra ieroci prom, izvilka no jozmeņa rupju linu tarbu un uzmauca to viņai galvā. Alaīsa centās izrauties, bet pieputējušais audekls aizspieda muti, un viņa sāka klepot. Tomēr turpināja cīnīties, līdz pakrūtē trāpīja dūre, un viņa salīka uz priekšu.
Nebija spēka pretoties, kad vīrieši atlauza rokas viņai aiz muguras un sasēja tās.
- Reste-lāS
Abi pagāja tālāk. Alaīsa dzirdēja, ka tie vandās pa viņas seglu somām un sviež zemē mantas. Tie sarunājās, varbūt strīdējās. Šajā rupji skanošajā valodā bija grūti saprast vārdus.
Kāpēc viņi mani nenogalināja?
Un kā nelūgts rēgs prātā tūdaļ atausa atbilde. Vispirms viņi papriecāsies.
Alaīsa izmisīgi mēģināja izbrīvēt rokas, lai gan saprata, ka arī ar brīvām rokām netiks tālu. Tie viņu panāks. Tagad abi smējās. Dzēra. Un nekur nesteidzās.
Acīs sariesās izmisuma asaras. Galva bezspēkā noslīga uz cietās zemes.
Sākumā Alaīsa nesaprata, no kurienes skan duna. Tad viņa aptvēra. Zirgi. Dzelzs pakavi, kas auļo pa līdzenumu. Viņa ciešāk piespieda ausi pie zemes. Pieci, varbūt seši zirgi, kas tuvojas mežam.
Tālumā ieducinājās pērkons. Tuvojās arī negaiss. Tagad vismaz varēja kaut ko iesākt. Ja viņa tiktu gana tālu, tad varbūt rastos izredzes glābties.
Lēni un pēc iespējas klusi viņa rāpās nost no takas, līdz sajuta asos kazenājus. Uzslējusies ceļos, locīja galvu augšup lejup, līdz tarba sāka slīdēt nost. Vai tie skatās šurp?
Neviens viņai neuzsauca. Noliekusi galvu, Alaīsa to purināja, vispirms viegli, tad arvien stiprāk, līdz beidzot tarba nošļuka nost. Viņa dziļi atvilka elpu un tad paskatījās apkārt.
Patlaban abi laupītāji nevarēja viņu saredzēt, bet, ja atskatītos un ieraudzītu, ka viņa nozudusi, tad acumirklī atrastu. Alaīsa vēlreiz piespieda ausi pie zemes. Jātnieki tuvojās no Kursānas puses. Mednieki? Izlūki?
Mežā atbalsojās pērkona grāviens, no ligzdām koku galotnēs uzspurdza putni. Spārni izbailēs kūla gaisu, un putni, brīdi lidinājušies, atkal meklēja patvērumu lapotnē. Tatū iegrudzinājās un ar pakavu kārpīja zemi.
Dedzīgi cerēdama, ka pērkona dārdi pārskanēs zirgu auļus, līdz jātnieki būs pietiekami tuvu, Alaīsa atmuguriski ierāpās krūmu aizsegā, ceļgalus skrāpēja oļi un sprunguļi.
-Ohe."
Alaīsa sastinga. Viņa bija pamanīta. Abi uzbrucēji skrēja šurp, un viņa valdīja kliedzienu. Tieši virs galvas nodārdēja pērkons, un abi izbijušies pacēla acis pret debesīm. Viņi nav pieraduši pie dienvidu stiprajiem negaisiem. Alaīsa burtiski saoda šo salašņu bailes, ko likās izstrāvojam pat āda.
Izmantodama vilcināšanos, viņa rīkojās. Piecēlās kājās un metās skriet.
Taču par lēnu. Rētainais metās viņai pakaļ, iesita pa deniņiem un notrieca zemē.
- Heretique\ - viņš uzkliedza, rausdamies viņai virsū, ar savu svaru spiezdams viņu pie zemes. Alaīsa pretojās, cik spēka, taču vīrietis bija pārāk smags, un viņas svārki ķērās krūmu ērkšķos. Viņa saoda asinis, kas tecēja no vīrieša ievainotās rokas. Viņš iespieda Alaīsas seju zaros un lapās.
- Es tev teicu, lai tu paliec uz vietas, putaini
Viņš atsprādzēja vidusjostu un, smagi elsdams, pasvieda to malā. Lūdzu, kaut jel viņš nebūtu sadzirdējis jātniekus! Alaīsa mēģināja nogrūst vīrieti nost, bet, kad tas neizdevās, viņa skaļi iekliedzās - lai tikai tas neizdzird tuvojamies zirgus.
Viņš iecirta vēl vienu pļauku, pārsizdams Alaīsai lūpu. Mutē viņa sajuta asiņu garšu.
- Putaini
Te pēkšņi atskanēja citas balsis. - Ara, ara!
Alaīsa dzirdēja nostrinkšķam loka stiegru; pa gaisu aizsvilpa viena bulta, tad vēl viena, un vēl, līdz vesela bultu vētra šāvās caur mūžzaļajām ēnām, trāpot stumbros, izšķaidot mizu.
Francūzis pietrūkās kājās, un viņam krūtīs ietriecās resna, smaga bulta, sagriežot viņu kā vilciņu. Mirkli viņš sastinga, tad sāka ļimt, acis bija sastingušas kā akmens statujai. Mutes kaktiņā parādījās asins lāse un noritēja lejup pa zodu.
Kājas vairs neklausīja. Viņš sabruka uz ceļiem kā lūgšanā, tad ļoti gausi sasvērās uz priekšu kā nocirsts koks. Alaīsa laikus atjēdzās un parāvās nost, kad vīrietis smagi nogāzās zemē.
- Aval! - Uz priekšu!
Jātnieki panāca otro francūzi. Viņš bija iebēdzis dziļāk mežā, taču bultas viņu atrada. Viena trāpīja plecā, un viņš sagrīļojās. Otra iedūrās stilbā. Trešā ietriecās krustos, un viņš pakrita knūpus, noraustījās un sastinga.
Ta pati balss pavēlēja apstāties. - Arest! Nešaujiet. - Beidzot mednieki parādījās skatienam. - Nešaujiet.
Alaīsa piecēlās kājās. Vai tie ir draugi, vai varbūt arī no viņiem ir jābaidās1 Vadonim zem apmetņa bija kobaltzils medību kamzolis; drānas bija labas. Adas zābaki, siksna un bultu maks darināti no gaišas ādas; cik redzams, vietējo amatnieku rokudarbs. Spriežot pēc izskata, viņš bija mēreni turīgs dienvidnieks.
Rokas Alaīsai joprojām bija sasietas aiz muguras. Viņa apzinājās, ka izskatās diezgan briesmīgi - lūpa uztūkuši un asiņaina, drēbes notraipītas.
-Seigneur, pateicos jums par palīdzību, - viņa ierunājās, cenzdamās runāt droši. - Paceliet sejsegu, lai redzu sava atbrīvotāja seju.
- Un tā ir visa jūsu pateicība, kundze? - viņš sacīja, paceldams sejsegu. Viņa uzelpoja, ieraudzījusi, ka vīrietis smaida.
Viņš izlēca no segliem un izvilka dunci. Alaīsa soli atkāpās. - Atbrīvošu jums rokas, - viņš vienkārši paskaidroja.
Alaīsa nosarka. - Protams. Merce.
Viņš īsi paklanījās. - Es esmu Amjels de Kursāns. Šie ir mana tēva meži.
Alaīsa atviegloti nopūtās. - Piedodiet par manu nepieklājību, bet man vajadzēja pārliecināties, ka jūs neesat…
- Šajos apstākļos tāda piesardzība ir gan gudra, gan saprotama. Un kas esat jūs, kundze?
- Alaīsa no Karkasonas, vikonta Trankavela pils pārvaldnieka Peletjē meita, Gijema di Mā sieva.