- Esmu pagodināts, kundze Alaīsa. - Vīrietis noskūpstīja viņai roku. - Vai esat smagi ievainota?
- Nē, tās ir tikai skrambas, bet mazliet sāp plecs no kritiena.
- Kur ir jūsu pavadoņi?
Alaīsa mirkli sastomījās. - Es ceļoju viena.
De Kursāns pārsteigts paraudzījās viņā. - Šie nav tie labākie laiki, kad doties ceļā bez apsardzes, kundze. Līdzenumi šeit ir pilni ar franču zaldātiem.
- Nebiju domājusi palikt ārā tik vēlu. Meklēju, kur patverties no negaisa.
Alaīsa pacēla acis, pēkšņi atskārtusi, ka lietus vēl nelīst.
- Debesis tikai kurn, - teica de Kursāns, izpratis viņas skatienu. - Vētras drauds, nekas vairāk.
Kamēr Alaīsa nomierināja Tatū, de Kursāna vīri paņēma nogalināto ieročus un drēbes. Tālāk mežā, kur tie bija piesējuši zirgus, atradās arī bruņas un ģerboņiem rotātie apmetņi. De Kursāns ar zobena smaili pacēla auduma stūri, un zem dubļu kārtas pavīdēja sudrabs uz zaļa fona.
- No Šartras, - viņš ar nicinājumu noteica. - Tie ir visnegantākie. Gatavie šakāļi. Mums ne vienu reizi vien ir stāstīts par…
Viņš aprāvās.
Alaīsa paskatījās viņā. - Par ko?
- Nav svarīgi, - de Kursāns steigšus attrauca. - Vai atgriezīsimies pilsētā?
Rindā cits aiz cita viņi atstāja mežu un izjāja līdzenumā.
- Kundze Alaīsa, vai jums šajā apvidū ir kāds noteikts mērķis?
- Es meklēju savu tēvu, kas kopā ar vikontu Trankavelu ir devies uz Monpeljē. Man ir svarīgas ziņas, un es nevaru gaidīt, līdz viņš atgriezīsies Karkasonā.
De Kursāns sarauca uzacis.
- Tatad - ko jūs esat dzirdējis? - viņa neatlaidās.
- Kundze Alaīsa, jūs pārnakšņosiet pie mums. Kad būs apkopti jūsu ievainojumi, mans tēvs jums pastāstīs, ko mēs esam dzirdējuši. Rītausmā es pats pavadīšu jūs uz Bezjē.
Alaīsa pagriezās, lai paraudzītos uz viņu. - Uz Bezjē, Messire?
- Ja baumas atbilst patiesībai, tad savu tēvu un vikontu Trankavelu jūs atradīsiet tieši tur.
27. NODAĻA
VIKONTS Trankavels savu vīru priekšgalā auļoja Bezjē virzienā; viņa ērzelim pār sāniem tecēja sviedri. Jātniekiem pa pēdām dzinās pērkons.
Zirgu laužņi bija putās, no mutes šķīda siekalas. Pār sāniem un skaustu stiepās asiņu švīkas, jo pieši un pātagas neatlaidīgi trenca auļo- tājus uz priekšu naktī. Parādījās sudrabains mēness, izniris no melnajām mākoņu skrandām, kas slīdēja zemu pie apvāršņa. Mēness gaismā ievizējās baltais lāsums uz zirga purna.
Peletjē jāja vikontam līdzās, cieši sakniebis lūpas. Monpeljē viņiem nebija veicies. Ņemot vērā sliktās attiecības starp vikontu un viņa tēvoci, Peletjē nebija cerējis, ka grāfu būs viegli noskaņot par labu savienībai - pat par spīti radniecības saitēm un lēņa pienākumiem, kas saistīja viņu ar vikontu. Tomēr viņš bija gaidījis, ka grāfs vismaz aizbildīs par savu radinieku.
Taču grāfs bija pat atteicies pieņemt Trankavelu. Tas bija tīšs un nepārprotams apvainojums. Trankavelam bija jāgaida franču nometnē, līdz šodien beidzot bija pienākusi ziņa, ka viņš tomēr tiks pieņemts audiencē.
Vikontam tika atļauts ņemt līdzi vienīgi Peletjē un divus cheva- liers. Viņus pavadīja uz Sito abata telti un aicināja nolikt ieročus. Viņi paklausīja. Taču pēc tam vikontu pieņēma nevis abats pats, bet gan divi pāvesta legāti.
Neļaudami Reimonam Rožē ne muti pavērt, legāti nikni sodījās par to, ka viņš pieļāvis ķecerības izplatīšanos savās zemēs un iecēlis jūdus vadošos amatos savās galvenajās pilsētās. Viņi minēja arī
vairākus gadījumus, kad Trankavels izlicies neredzam to, cik nodevīga un postoša ir kataru bīskapu darbība viņa valdījumos.
Visbeidzot legāti ļāva vikontam Trankavelam iet, izturēdamies tā, it kā viņš būtu kāds sīks muižnieciņš, nevis pārstāvētu vienu no varenākajām Dienvidu dinastijām. Vēl tagad Peletjē uzliesmoja dusmās, to atcerēdamies.
Abata spiegi tiešām bija snieguši legātiem izsmeļošas ziņas. Katrai apsūdzībai, lai cik sagrozīti tā parādītu vikonta nolūkus, pamatā bija fakti, ko apstiprināja aculiecinieku liecības. Tas vēl vairāk nekā smalki aprēķinātais goda aizskārums pārliecināja Peletjē, ka vikonts Trankavels ir kļuvis par jauno ienaidnieku. Leģionam vajadzēja kādu, pret ko karot. Tulūzas grāfs bija kapitulējis, cita kandidāta nebija.
Viņi nekavējoties atstāja krustnešu nometni pie Monpeljē. Paskatījies mēnesī, Peletjē aplēsa: ja viņi nepalēninās gaitu, tad rītausmā sasniegs Bezjē. Vikonts Trankavels gribēja brīdināt Bezjē iedzīvotājus, ka franču armija ir nepilnu piecpadsmit ljē attālumā, gatava karot. Romiešu ceļš no Monpeljē uz Bezjē bija vaļā, un to nebija iespējams aizšķērsot.
Viņš bija nolēmis dot pilsētas tēviem padomu gatavoties aplenkumam un reizē lūgt palīgspēkus Karkasonas aizsardzībai. Jo ilgāk Leģionu izdosies aizkavēt pie Bezjē, jo vairāk laika viņam atliks, lai nocietinātu Karkasonu. Viņš vēlējās arī piedāvāt patvērumu Karkasonā tiem, ko franči apdraudēja visvairāk, - jūdiem, saracēņu tirgoņiem no Spānijas, kā arī Bons Homes. Viņu mudināja ne tikai Seigneur pienākums. Bezjē pārvalde pa lielai daļai atradās jūdu diplomātu un tirgotāju rokās. Arī tad, ja nedraudētu karš, vikonts negribēja atteikties no tik daudzu vērtīgu un prasmīgu padoto pakalpojumiem.
Trankavela lēmums atviegloja Peletjē uzdevumu. Viņš atkal aptaustīja Harifa vēstuli, kas glabājās somā. Kad viņi nonāks Bezjē, vajadzēs pavisam nedaudz laika, lai sameklētu Simeonu.
Aiz Orbas upes ausa bāla saule, kad pārgurušie jātnieki šķērsoja lielo, spraišļoto akmens tiltu.
Aiz tā lepni slējās Bezjē pilsēta, majestātiska un šķietami neiekarojama, mūžsenu akmens mūru ieskauta. Uzlecošās saules staros zaigoja Sv. Magdalēnas, Sv. Jūdas un Sv. Marijas baznīcu torņi un katedrāles smailes.
Par spīti nogurumam, Reimons Rožē Trankavels izskatījās tikpat stalts un valdonīgs kā allaž, savas svītas priekšgalā jādams pa šaurajām, stāvajām ieliņām uz galvenajiem vārtiem. Zirgu pakavi, klaudzot pa bruģakmeņiem, uzmodināja ļaudis klusajā priekšpilsētā, kas apjoza nocietinājuma mūrus.
Peletjē izlēca no segliem un uzsauca sardzei, lai ver vaļā vārtus un laiž viņus iekšā. Jātnieki tika uz priekšu lēnām, jo pilsētā jau bija izplatījusies vēsts par vikonta Trankavela ierašanos, tomēr pēdīgi sizerēna rezidence bija klāt.
Reimons Rožē sveica sizerēnu ar patiesu sirsnību. Tas bija vecs draugs un sabiedrotais, apdāvināts diplomāts un valdnieks, uzticīgs Trankavelu dinastijai. Peletjē gaidīja, kamēr abi vīri sasveicinājās pēc Dienvidu ieražām un apmainījās ar cieņas apliecinājumiem. Neparastā steigā pabeidzis ceremoniju, Trankavels bez kavēšanās ķērās pie lietas. Sizerēns klausījās un kļuva arvien bažīgāks. Tiklīdz vikonts bija beidzis runāt, viņš nosūtīja ziņnešus pie pilsētas domniekiem, pulcējot tos uz koncilu.
Viņiem sarunājoties, zāles vidū tika klāts galds ar maizi, aukstu gaļu, sieru, augļiem un vīnu.
- Messire, - sizerēns teica, - būšu pagodināts, ja izmantosiet manu viesmīlību, kamēr mēs gaidām.
Peletjē nosprieda, ka izdevība ir klāt. Piegājis pie vikonta Trankavela, viņš pačukstēja dažus vārdus savam saimniekam pie auss.
-Messire, vai atvainosiet mani uz brīdi.7 Es pats gribu pārbaudīt, ko dara mūsējie un vai tiem ir viss, kas vajadzīgs. Vai viņi tur mēli aiz zobiem un vai garā ir modri.
Trankavels pārsteigts paraudzījās uz viņu. - Vai tiešām, Bertrān?
- Esiet tik laipns, Messire, dodiet man atļauju.