- Man nav šaubu, ka mūsu vīri ir lieliski aprūpēti, - vikonts teica, uzsmaidīdams namatēvam. - Labāk paēdiet un mazliet atpūtieties.
- Pazemīgi lūdzu piedošanu, tomēr - ļaujiet man iet.
Reimons Rožē pētīja Peletjē seju, meklēdams izskaidrojumu, bet to neatrada.
- Lai notiek, - viņš izbrīnījies noteica. - Dodu jums vienu stundu.
Ielās valdīja troksnis un, izplatoties baumām, burzma kļuva arvien blīvāka. Ļaužu pūļi pulcējās galvenajā laukumā pie katedrāles.
Peletjē labi pazina Bezjē, jo kopā ar vikontu Trankavelu bija apmeklējis šo pilsētu vairākas reizes, taču patlaban viņš gāja pret ļaužu straumi un, tikai pateicoties savam plecīgajam stāvam un pavēlniecis- kajai sejas izteiksmei, drūzmā netika notriekts gar zemi. Sažņaugtajā dūrē viņš cieši turēja Harifa vēstuli. Sasniedzis jūdu kvartālu, viņš sāka vaicāt garāmgājējiem, vai tie zina, kā atrast Simeonu. Kāds paraustīja viņu aiz piedurknes. Paraudzījies lejup, intendants ieraudzīja skaistu meitenīti ar tumšiem matiem un tumšām acīm.
- Es zinu, kur viņš dzīvo, - mazā sacīja. - Nāciet līdzi.
Meitenīte aizveda viņu uz tirdzniecības kvartālu, kur lielākoties
rosījās augļotāji. Abi gāja pa ielu mudžekli gar bodītēm un mājām; visas ieliņas izskatījās pilnīgi vienādas. Viņa apstājās pie necilām durvīm.
Paskatījies apkārt, Peletjē ieraudzīja meklēto: plāksnīti, kurā iegravēti grāmatsējēja Simeona iniciāļi. Viņš atvieglots pasmaidīja - šī bija īstā māja. Pateicies meitenītei un iedevis sīku monētu, viņš ļāva tai iet. Tad pacēla smago misiņa klauvēkli un trīs reizes pieklaudzināja pie durvīm.
Bija pagājis ilgs laiks, vairāk par piecpadsmit gadiem. Vai starp viņiem vēl valdīs senā sirsnība?
Durvis pavērās, tajās parādījās sieviete un ar aizdomām nopētīja atnācēju. Melnās acis raudzījās naidīgi. Matus un sejas apakšdaļu sedza zaļš plīvurs, kājās viņai bija platas, gaišas bikses, pie potītēm savilktas ar auklu - tradicionālais jūdu sieviešu apģērbs Svētajā zemē. Garā, dzeltenā jaka sniedzās līdz ceļiem.
- Es vēlos runāt ar Simeonu, - Peletjē sacīja.
Viņa papurināja galvu un mēģināja aizvērt durvis, bet intendants iebāza durvju spraugā kāju.
- Nododiet Simeonam šo, - viņš teica, novilcis no īkšķa gredzenu un iespiedis to sievietei saujā. - Pasakiet, ka atnācis Bertrāns Peletjē.
Sieviete strauji ierāva elpu un tūdaļ atkāpās no durvīm, ļaudama viņam ienākt. Peletjē sekoja viņai aiz bieza, sarkana aizkara, gar augšējo un apakšējo malu apšūta ar zelta monētām.
Šķindot sprādzēm ap rokām un potītēm, viņa aizsteidzās pa garu gaiteni un nozuda.
No ārpuses māja bija izskatījusies augsta un šaura, bet tagad Peletjē redzēja, ka šis iespaids bijis mānīgs. Pa labi un pa kreisi no gaiteņa atradās istabas. Par spīti steigai, Peletjē ar labpatiku novērtēja iekārtojumu. Grīdu klāja nevis dēļi, bet gan zilas un baltas flīzes, pie sienām karājās skaisti paklāji. Šis nams atgādināja elegantās, eksotiskās mājas, kādas viņš bija redzējis Jeruzalemē pirms daudziem gadiem, un svešās zemes krāsas un smaržas uzrunāja viņu joprojām.
- Bertrāns Peletjē, zvēru pie visa, kas vēl svēts šajā nogurušajā, vecajā pasaulē!
Pagriezies viņš ieraudzīja, ka šurp steidzas mazs vīriņš garā, violetā kaftānā, stiepdams viņam pretī rokas. Ieraugot veco draugu, intendants juta, kā priekā salecas sirds. Simeona melnās acis mirdzēja tikpat spoži kā senāk. Apskāviens bija tik sparīgs, ka Peletjē sagrīļojās, kaut gan bija krietnu galvastiesu garāks par draugu.
- Bertrān, Bertrān! - Simeons sirsnīgi teica, dobjā balss dārdēja klusajā gaitenī. - Kur tu tik ilgi biji palicis, ko?
- Simeon, mans vecais draugs! - Viņš iesmējās un, atguvis elpu, saspieda plaukstā Simeona plecu. - Kāds prieks redzēt tevi - un tik ņipru! Tu paskaties tikai, - Peletjē sacīja, papluinīdams garo, melno bārdu, drauga lielāko lepnumu. - Šur tur drusku iesirma, bet tikpat varena kā allaž! Tev ir bijusi laba dzīve?
Simeons paraustīja plecus. - Varētu iet labāk, varētu iet sliktāk, - viņš noteica un soli atkāpās. - Un tu, Bertrān? Varbūt sejā par dažām grumbām vairāk, bet vēl arvien tikpat ugunīgas acis un plati pleci. - Viņš paplikšķināja draugam pa krūtīm. - Joprojām stiprs kā vērsis.
Aplicis roku Simeonam ap pleciem, Peletjē gāja viņam līdzi uz istabu pašā mājas galā, no kurienes pavērās skats uz nelielu pagalmu. Istabā atradās divi lieli dīvāni ar sarkaniem, violetiem un ziliem zīda spilveniem un vairāki melnkoka galdi, kurus rotāja izsmalcinātas vāzes un lieli, sekli trauki ar saldiem mandeļu cepumiem.
- Nāc, auj nost zābakus. Estere atnesīs mums tēju. - Simeons pakāpās nostāk un vēlreiz noskatīja Peletjē no galvas līdz kājām. - Bertrāns Peletjē, - viņš atkārtoja, šūpodams galvu. - Vai varu ticēt savām vecajām acīm? Vai pēc tik daudziem gadiem tu tiešām esi šeit? Vai varbūt tu esi rēgs? Joks, ko izspēlējusi veca vīra iztēle?
Peletjē nesmaidīja. - Gribētos būt šeit labvēlīgākos apstākļos, Simeon.
Simeons piekrītoši pamāja. - Protams. Nāc, Bertrān, nāc, apsēdies.
- Simeon, es esmu ieradies Bezjē kopā ar vikontu Trankavelu, lai brīdinātu, ka no ziemeļiem pilsētai tuvojas armija. Vai dzirdi, jau skan zvani, aicinot pilsētas tēvus uz koncilu.
- Jūsu, kristiešu, zvanus ir grūti nelikties dzirdam, - Simeons atbildēja, paceldams uzacis, - lai gan tie parasti nevēsta mums neko labu.
- Šī vēsts ietekmēs jūdus tāpat - ja ne vairāk - kā tos, ko viņi dēvē par ķeceriem. Tu to zini.
- Kā jau vienmēr, - Simeons lēnprātīgi atteica. - Vai Leģions ir tik liels, kā stāsta?
- Divdesmit tūkstoši vīru, varbūt vairāk. Mēs nespējam sakaut viņus atklātā cīņā, Simeon, viņu ir pārāk daudz. Ja Bezjē spēs kādu laiku aizkavēt iebrucējus šeit, mums vismaz būs iespēja sapulcēt karaspēku rietumos un sagatavoties Karkasonas aizstāvēšanai. Tur patvērums tiks piedāvāts visiem, kas to vēlēsies.
- Šeit es esmu laimīgs. Šī pilsēta ir labi izturējusies pret mani - pret mums.
- Šeit vairs nav droši. Ne tev, ne grāmatām.
- Zinu. Un tomēr, - viņš nopūtās, - būs žēl doties prom.
- Ja Dievs tā lems, tas nebūs uz ilgu laiku. - Peletjē apklusa, samulsis par to, ka draugs tik rāmi samierinās ar jauno pavērsienu. - Tas ir netaisns karš, Simeon, tas balstās uz meliem un krāpšanu. Kā tu vari tik viegli samierināties ar šo domu?
Simeons noplātīja rokas. - Samierināties, Bertrān.7 Kā tu domā, kas man būtu jādara? Kas jāsaka? Viens no jūsu, kristiešu svētajiem - Francisks - lūdzās, lai Dievs dod viņam spēku pieņemt to, ko viņš nespēj mainīt. Notiks, kam jānotiek, vai nu es to gribu, vai ne. Tāpēc - jā, es samierinos. Tas nenozīmē, ka es priecājos vai nevēlos, lai būtu citādi.
Peletjē nogrozīja galvu.
- Dusmas ir bezjēdzīgas. Ir vajadzīga ticība. Lai ticētu kādai lielākai nozīmei, kura pārsniedz mūsu dzīves un zināšanu robežas, ir jānotiek pārmaiņai ticībā. Katrai no lielajām reliģijām ir savas leģendas - Svētajos rakstos, Korānā, Torā -, kas piešķir jēgu mūsu niecīgajai dzīvei. - Simeons mirkli klusēja, acis šķelmīgi iezibējās. - Bons Homes necenšas saskatīt jēgu ļaunajos darbos, ko pastrādā cilvēki. Viņu ticība māca, ka šī ir nevis Dieva pasaule, ideāls Dieva radījums, bet gan trūkumu pilna un samaitāta valstība. Viņi negaida, ka labestība un mīlestība uzvarēs likstas. - Viņš pasmaidīja. - Un tomēr, Bertrān, tu esi šeit un brīnies, kad ļaunais nostājas aci pret aci ar tevi. Savādi, vai ne?