Peletjē strauji pacēla galvu kā pieķerts. Vai Simeons zina? Kā viņš varējis uzzināt?
Simeons ievēroja viņa sejas izteiksmi, tomēr neko par to neteica. - Savukārt mana ticība pauž, ka pasauli ir radījis Dievs un ka tā ir nevainojama visos sīkumos. Bet ikreiz, kad cilvēki novēršas no praviešu vārdiem, līdzsvars starp Dievu un cilvēku tiek izjaukts un atmaksa seko tikpat droši, kā dienai seko nakts.
Peletjē pavēra muti, lai ierunātos, tomēr pārdomāja.
- Šis karš nav mūsu darīšana, Bertrān, kaut ari tev ir pienākums pret vikontu Trankavelu. Mums abiem ir plašāks mērķis. Mūs vieno zvēresti. Un tiem tagad jāvirza mūsu soļi un jāveido mūsu lēmumi. - Viņš uzsita Peletjē uz pleca. - Tāpēc, mans draugs, turi savas dusmas un zobenu gatavībā tām kaujām, kurās spēsi uzvarēt.
- Kā tu zini? - Peletjē jautāja. - Vai esi kaut ko dzirdējis?
Simeons iesmējās. - Par to, ka tu esi jaunās Baznīcas piekritējs?
Nē, nē, neko tādu es neesmu dzirdējis. Par to mēs parunāsim kādreiz nākotnē, ja Dievs būs lēmis, bet ne tagad. Lai kā man gribētos pastrīdēties ar tevi par teoloģiju, Bertrān, patlaban mūs gaida steidzamākas lietas.
Saruna pārtrūka, jo ienāca kalpone, nesdama paplāti ar karstu piparmētru tēju un saldiem cepumiem. Viņa nolika paplāti uz galda, tad aizgāja un apsēdās uz sola istabas stūri.
- Neraizējies, - Simeons sacīja, manīdams drauga bažas par to, ka viņu sarunu var noklausīties. - Estere atbrauca man līdzi no Šartras. Viņa runā jūdu mēlē, franciski saprot tikai dažus vārdus. Tavu valodu nezina nemaz.
- Ļoti labi. - Peletjē sniedza Simeonam Harifa vēstuli.
- Tadu pašu es saņēmu Vasarsvētkos, pirms mēneša, - Simeons teica, to izlasījis. - Ta brīdināja par tavu ierašanos, bet, atzīstos, tu esi bijis gausāks, nekā es gaidīju.
Peletjē salocīja vēstuli un noglabāja to atpakaļ somā.
- Tatad, Simeon, grāmatas joprojām ir pie tevis? Šeit, šajā mājā? Mums tās jānogādā…
Klusajā istabā ielauzās skaļi dārdi: kāds stipri dauzīja pie ārdurvīm. Estere pietrūkās kājās, mandeļveidīgās acis bija modras. Pēc Simeona mājiena viņa izsteidzās gaitenī.
-Grāmatas vēl ir pie tevis? - Peletjē atkārtoja, šoreiz uzstājīgāk, pēkšņi izbijies par izteiksmi Simeona sejā. - Tas nav pazudušas?
- Pazudušas tās nav, mans draugs, - Simeons iesāka, bet viņu pārtrauca Estere:
- Kungs, ar jums vēlas runāt kāda dāma.
Jūdu vārdi pārāk strauji bira viņai pār lūpām, un Peletjē zināšanas bija ierūsējušas; viņš nespēja sekot teiktajam.
- Kas tā par dāmu?
Estere papurināja galvu. - Nezinu, kungs. Saka, viņai esot jāsatiek jūsu viesis, intendants Peletjē.
Visi pagriezās, izdzirduši gaitenī soļus.
-Tu atstāji viņu vienu? - Simeons bažīgi noprasīja, celdamies kājās.
Piecēlās arī Peletjē - tieši tajā mirklī, kad durvīs parādījās sieviete. Viņš mirkšķināja acis, nespēdams tām noticēt. No prāta pagaisa pat domas par svarīgo misiju, redzot uz sliekšņa stāvam Alaīsu. Viņa bija pietvīkusi, zibošajās brūnajās acīs plaiksnīja atvainošanās un reizē dzelžaina apņēmība.
- Piedodiet par šādu ielaušanos, - viņa sacīja, raudzīdamās te uz tēvu, te uz Simeonu, - bet kalpone noteikti nebūtu laidusi mani iekšā. - Divos soļos Peletjē šķērsoja istabu un apskāva meitu.
- Nedusmojieties, ka neesmu jums klausījusi, - viņa bikli teica tēvam. - Man bija jādodas šurp.
- Kas ir šī apburošā dāma? - Simeons jautāja.
Saņēmis Alaīsu pie rokas, Peletjē izveda viņu istabas vidū. - Jā, protams. Es vairs nesaprotu, ko daru. Simeon, ļauj iepazīstināt tevi ar manu meitu Alaīsu, lai gan nemāku pateikt, kā viņa nokļuvusi šeit, Bezjē! - Alaīsa nolieca galvu. - Un šis ir mans tuvākais, vecākais draugs Šartras Simeons, agrāk dzīvojis Svētajā pilsētā Jeruzalemē.
Simeona seja staroja smaidā. - Betrāna meita. Alaīsa. - Viņš satvēra viešņas rokas savējās. - Esiet sveicināta no visas sirds.
28. nodala
Vai pastastisiet man par jūsu draudzību? - Alaīsa jautaja, apsēdusies uz dīvāna blakus tēvam. Tad pievērsās Simeonam: - To es jau reiz esmu lūgusi, bet viņš nebija ar mieru man uzticēties.
Simeons bija vecāks, nekā viņa iztēlojusies. Pleci sagumuši, seja grumbu izvagota, līdzīga dzīves kartei, kurā iezīmētas gan bēdas un zaudējumi, gan liela laime un prieks. Uzacis biezas un kuplas, acis mirdzošas, dzīvas un gudras. Sprogainie mati gandrīz pilnīgi sirmi, bet garā, iesmaržinātā un eļļotā bārda joprojām ogles melnumā. Tagad Alaīsa saprata, kāpēc tēvs iedomājies, ka tas nelaimīgais, ko viņa atradusi upē, varētu būt Simeons.
Neuzkrītoši paraudzījusies uz Simeona rokām, Alaīsa juta gandarījumu. Viņa uzminējusi pareizi. Uz kreisā īkšķa tāds pats gredzens kā viņas tēvam.
- Stāsti nu, Bertrān, - Simeons mudināja. - Viņa ir pelnījusi to dzirdēt. Galu galā ir mērojusi tik tālu ceļu, lai to noklausītos!
Alaīsa juta, ka tēvs saspringst. Uzmeta viņam skatienu. Ieva lūpas bija cieši sakniebtas.
Tagad viņš dusmojas, jo ir aptvēris, ko es esmu izdarījusi.
- Tu taču nebūsi jājusi no Karkasonas bez pavadoņiem? - tēvs noprasīja. - Tu nebiji tik negudra, lai dotos tādā ceļojumā viena? Un neliki uz spēles savu dzīvību?
- Es…
- Atbildi man.
- Man šķita, būs gudrāk…
- Gudrāk! - viņš iesaucās. - Nē, nudien, ka tevi…
Simeons iesmējās. - Tavs ugunīgais raksturs nav mainījies, Bertrān.
Alaīsa, valdīdama smaidu, pieskārās tēva delmam.
- Paire, - viņa pacietīgi sacīja, - jūs taču redzat, ka man nekas nav noticis.
Viņš palūkojās uz Alaīsas nobrāztajām rokām. Viņa žigli paslēpa tās zem apmetņa. - Nekas liels nav noticis. "Tāds nieks. Maza skrambiņa.
- Tu biji apbruņota?
Viņa pamāja. - Protams.
- Tad kur…
- Nelikās gudri staigāt pa Bezjē ielām bruņotai.
Alaīsa nevainīgām acīm lūkojās uz tēvu.
- Tas gan tiesa, - viņš nomurmināja. - Un tev neatgadījās nekas slikts? Tu neesi cietusi?
Atcerēdamās sadauzīto plecu, Alaīsa skatījās tēvam acīs. - Nē, - viņa meloja.
Peletjē rauca pieri, tomēr nedaudz atmaiga. - Kā tu zināji, ka mēs esam šeit?
- To man pateica Seigneur dēls Amjels de Kursāns, kurš laipni pavadīja mani uz pilsētu.
Simeons māja ar galvu. - Par viņu te jūsmo visi.
- Tev ir ļoti veicies, - Peletjē sacīja, vēl arvien nelikdamies mierā. - Bet rīkojusies tu esi gaužām muļķīgi. Tevi varēja nogalināt. Joprojām nespēju noticēt, ka tu…
- Bertrān, tu grasījies pastāstīt meitai, kā mēs iepazināmies, - Simeons atgādināja. - Zvani vairs neskan, tātad dome ir sākusi koncilu. Mums ir mazliet laika.
Tevs vēl brīdi īgņojās. Tad viņa pleci atslāba un viņš samierinājās ar notikušo.
- Labi, labi. Ja jau jūs abi tā vēlaties.
Alaīsa un Simeons saskatījās. - Viņam ir tāds pats gredzens kā jums, Paire.
Peletjē pasmaidīja. - Svētajā zemē Simeonu savervēja Harifs, un mani tāpat, tikai mazliet agrāk, un mūsu ceļi nekrustojās. Palielinoties Saladīna un viņa armiju draudiem, Harifs nosūtīja Simeonu atpakaļ uz viņa dzimto Šartru. Es sekoju pēc trim mēnešiem, vezdams līdzi trīs pergamentus. Ceļojums ilga vairāk par gadu, bet, kad beidzot sasniedzu Sartru, Simeons mani gaidīja, kā bija solījis Harifs. - Atmiņas izvilināja viņam smaidu. - Kā man nepatika aukstums un drēgnums pēc Jeruzalemes siltuma un gaismas! Sartra bija tik drūma, tik nemīlīga. Toties ar Simeonu mēs sapratāmies uzreiz. Viņa uzdevums bija iesiet pergamentus trijos atsevišķos sējumos. Kamēr viņš strādāja pie grāmatām, es sāku apbrīnot viņa prasmi, gudrību un labo omu.