- Nē, nudien, Bertrān, - Simeons nomurmināja, lai gan Alaīsa redzēja, ka uzslava viņam iet pie sirds.
- Bet par to, ko Simeons saskatīja neizglītotā karavīrā, tev jājautā viņam pašam, - Peletjē teica. - Es par to nevaru spriest.
- Tu labprāt mācījies, mans draugs, un prati klausīties, - Simeons sacīja. - Ar to tu atšķīries no savu ticības brāļu vairākuma.
- Jau no sākuma es zināju, ka visas trīs grāmatas nepaliks kopā, - Peletjē turpināja savu stāstu. - Tiklīdz Simeons bija pabeidzis darbu, no Harifa pienāca ziņa, ka man jāatgriežas dzimtajā pilsētā, kur mani gaidīja intendanta vieta pie jaunā vikonta Trankavela. Atskatoties pagātnē, man šķiet savādi, ka es ne reizi nepajautāju, kas notiks ar pārējām divām grāmatām. Nospriedu, ka viena paliks pie Simeona, kaut gan droši to nezināju. Un otra? To es pat nejautāju. Tagad man kauns par tādu zinātkāres trūkumu. Bet, lai vai kā, es vienkārši paņēmu to grāmatu, kas tika uzticēta man, un devos ceļā uz Dienvidiem.
- Tev nav par ko kaunēties, - Simeons maigi aizrādīja. - Tu darīji to, ko tev lika, un rīkojies labticīgi un krietni.
- Pirms tava ierašanās lika man aizmirst visu citu, Alaīsa, mēs sarunājāmies par šīm grāmatām.
Simeons noklepojās. - Par grāmatu. Man ir tikai viena.
- Ko? - Peletjē asi noprasīja. - Bet Harifa vēstule… no tās es sapratu, ka pie tevis ir abas divas? Vai ka tev vismaz zināma to atrašanās vieta.
Simeons papurināja galvu. - Reiz es to zināju, bet nu jau daudzus gadus vairs nezinu. Šeit ir Skaitļu grāmata. Bet otra… atzīšos, biju cerējis, ka tev būs vēsts, kurā dalīties ar mani.
- Ja tās nav pie tevis, tad pie kā tā ir? - Peletjē dedzīgi jautāja. - Biju domājis, ka tu paņēmi līdzi abas, kad devies prom no Šartras.
- Tas tiesa.
- Bet…
Alaīsa pieskārās tēva delmam. - Lai Simeons stāsta.
Mirkli izskatījās, ka Peletjē zaudēs savaldīšanos, tomēr pēdīgi viņš pamāja ar galvu un norūca: - Labi. Tad stāsti.
- Cik gan viņa līdzīga tev, mans draugs. - Simeons iesmējās. - Drīz pēc tavas aizbraukšanas no Šartras es saņēmu ziņu no Navigatairē, ka ieradīsies sargātājs un paņems otro - Zāļu grāmatu, taču nebija pieminēts, kas būs šis cilvēks. Es biju gatavībā un gaidīju. Laiks ritēja, es kļuvu vecāks, bet joprojām neviens nenāca. Tad jūsu Kunga 1194. gadā - īsi pirms briesmīgā ugunsgrēka, kurš nopostīja katedrāli un lielu daļu Šartras pilsētas, - ieradās kāds vīrs, kristietis, bruņinieks, kas dēvējās par Filipu de Senmorē.
- Vārds ir pazīstams. Viņš bija Svētajā zemē vienlaikus ar mani, taču mēs nesatikāmies. - Peletjē sarauca pieri. - Kāpēc viņš tik ilgi vilcinājās?
- To es vaicāju arī pats sev, mans draugs. Senmorē iedeva man merelu - tādā veidā, kā pienākas. Nēsāja gredzenu, kādu ir tas gods nēsāt arī mums abiem. Man nebija iemesla šaubīties par viņu… un tomēr… - Simeons paraustīja plecus. - Viņam piemita kaut kas mākslots. Acis asas kā lapsai. Es viņam neuzticējos. Man likās - Harifs nevar būt izraudzījies tādu cilvēku. Šim vīram nebija goda. Tāpēc, par spīti visiem pierādījumiem, kas viņam bija līdzi, es nolēmu viņu pārbaudīt.
- Kā? - Jautājums bija izskanējis, pirms Alaīsa paguva savaldīties.
- Alaīsa, - brīdinoši noteica tēvs.
- Nekas, Bertrān. Es izlikos, ka neko nesaprotu. Pazemīgi lauzīju rokas, lūdzos piedošanu un teicu, ka viņš acīmredzot noturējis mani par kādu citu. Viņš izrāva zobenu.
- Un tas apstiprināja aizdomas, ka viņš nav tas, par ko uzdodas.
- Viņš draudēja un kliedza, bet atsteidzās mani kalpi, un viņam neatlika nekas cits kā vien iet prom. - Simeons pieliecās uz priekšu un pieklusināja balsi līdz čukstam. - Pārliecinājies, ka viņš ir prom, es ietinu abas grāmatas vecās lupatās un patvāros pie kaimiņiem kristiešiem, jo ticēju, ka viņi mani nenodos. Nespēju izlemt, kā rīkoties. Nebiju drošs par to, ko zināju. Vai šis svešinieks bija viltvārdis? Vai varbūt tiešām sargātājs, taču sirdi viņam izdedzinājusi alkatība, varas un bagātības solījums? Vai viņš bija mūs nodevis? Ja svešais bija viltvārdis, tad vēl pastāvēja iespēja, ka Šartrā ieradīsies īstais sargātājs un neatradīs mani. Ja viņš bija sargātājs, tad man vajadzēja noskaidrot visu iespējamo. Pat vēl tagad es nezinu, vai pieņēmu pareizo lēmumu.
-Jūs rīkojāties tā, kā uzskatījāt par pareizu, - teica Alaīsa, nelikdamās redzam tēva brīdinošo ..skatienu, kas pavēlēja klusēt. - Vairāk nav cilvēka spēkos.
- Pareizi vai nepareizi, bet divas dienas es paliku paslēptuvē. Tad Ēras upē tika atrasts sakropļots līķis. Tam bija izdurtas acis un izgriezta mēle. Izplatījās baumas, ka tas esot bruņinieks, kas kalpojis Šarla d'Evro vecākajam dēlam, kura zemes nav tālu no Šartras.
- Filips de Senmorē.
Simeons pamāja ar galvu. - Slepkavībā tika vainoti jūdi. Tūdaļ sākās vajāšana. Es biju piemērots grēkāzis. Pienāca ziņas, ka mani drīz saņemšot ciet. Esot liecinieki, kas redzējuši Senmorē pie manām namdurvīm un varot apzvērēt, ka mēs strīdējušies un pat kāvušies. Tad es pieņēmu lēmumu. Varbūt šis Senmorē tiešām bija tas, par ko uzdevās. Varbūt viņš bija godīgs cilvēks, varbūt ne. Tas vairs nebija svarīgi. Viņš bija miris - tā es domāju - tāpēc, ka bija uzzinājis par Labirinta Triloģiju. Viņa nāve un tās veids pārliecināja mani, ka šeit iejaukti vēl citi. Un ka Grāla noslēpums tiešām ir nodots.
- Kā jūs izglābāties? - Alaīsa jautāja.
- Mani kalpi jau bija prom, un es cerēju, ka drošībā. Es paliku paslēptuvē līdz nākamajam rītam. Tiklīdz atvērās pilsētas vārti, izlavī- jos pa tiem ārā, nodzinis bārdu un pārģērbies sieviešu drēbēs. Estere nāca man līdzi.
- Tātad tevis nebija klāt, kad jaunajā katedrālē ierīkoja akmens labirintu? - vaicāja Peletjē. Alaīsa nesaprata, kāpēc viņš smaida, it kā būtu pateicis ko jocīgu. - Tu neesi to redzējis.
- Ko tas nozīmē? - viņa noprasīja.
Simeons iesmējās un pievērsās vienīgi Peletjē. - Nē, lai gan dzirdu, ka tas labi kalpojis savam mērķim. Daudzi dodas turp, pie šī nedzīvā akmens gredzena. Skatās, meklē, nesaprazdami, ka zem kājām ir tikai viltots noslēpums.
- Kas tas par labirintu? - Alaīsa nerimās.
Abi joprojām nepievērsa viņai uzmanību.
- Es būtu devis tev patvērumu Karkasonā. Jumtu virs galvas, drošību. Kāpēc tu nenāci pie manis?
- Tici man, Bertrān, to es vēlējos vairāk par visu. Taču tu aizmirsti, cik stipri Ziemeļi atšķiras no Pays d'Oc, kur valda daudz lielāka iecietība. Es nevarēju ceļot brīvi, mans draugs. Jūdiem tolaik bija grūta dzīve. Vakaros mēs nedrīkstējām rādīties uz ielas, mūsu veikaliem nemitīgi uzbruka, tos izlaupot. - Viņš apklusa un atvilka elpu. - Turklāt es nemūžam nebūtu sev piedevis, ja būtu aizvedis pie tevis viņus - lai kas viņi būtu. Tonakt, bēgdams no Šartras, es nezināju, kurp došos. Visdrošākais likās - nozust, līdz kņada būs rimusies. Un ugunsgrēks drīz lika man aizmirst visu.
- Kā jūs nonācāt Bezjē? - jautāja Alaīsa, apņēmusies iesaistīties sarunā. - Vai jūs šurp nosūtīja Harifs?
Simeons papurināja galvu. - Ta bija nejaušība un veiksme, Alaīsa, nevis noteikts plāns. Vispirms es devos uz Šampaņu, kur pavadīju ziemu. Pavasarī, līdzko nokusa sniegs, gāju uz dienvidiem. Man laimējās sastapt Anglijas jūdu pulciņu, kas bēga no vajāšanas paši savā zemē. Viņi devās uz Bezjē. Tas likās tikpat labs ceļamērķis kā jebkurš cits. Pilsēta bija izslavēta ar iecietību - jūdiem tur uzticēja augstus un atbildīgus amatus, cienīja mūsu izglītību un prasmes. Turklāt Bezjē atrodas pavisam tuvu Karkasonai, un tas nozīmēja, ka es būtu pa rokai, ja Harifam manis ievajadzētos. - Viņš pievērsās Bertrānam. - Dievs savā viedībā zina, cik man bija grūti, kad apzinājos, ka tu atrodies pāris dienu jājiena attālumā, taču piesardzība un gudrība lika man palikt tepat.