Viņš pieliecās uz priekšu, melnajām acīm mirdzot. - Un jau tolaik pa Ziemeļu galmiem klīda vārsmas un dziesmiņas. Šampaņā trubadūri un menestreli dziedāja par burvju kausu, par dzīvības eliksīru, un tas bija pārāk tuvu patiesībai, lai to laistu gar ausīm. - Peletjē piekrītoši pamāja. Arī viņš bija dzirdējis tādas dziesmas. - Tāpēc, visu apsverot, drošāk bija turēties no tā pa gabalu. Es nemūžam nebūtu spējis sev piedot, ja aizvestu viņus tieši pie tavām durvīm, mans draugs.
Peletjē izdvesa garu nopūtu. - Baidos, Simeon, ka, par spīti visiem saviem pūliņiem, mēs esam nodoti, lai gan drošu pierādījumu man nav. Ir cilvēki, kas zina par saikni starp mums abiem, par to es nešaubos. Vai viņi zina arī, kas tā par saikni, - to es nevaru pateikt.
- Vai ir noticis kaut kas tāds, kas tev dod pamatu šādām domām?
- Pirms nedēļas vai mazliet vairāk Alaīsa Odas upē ieraudzīja līķi. Mirušais bija jūds. Viņam bija pārgriezta rīkle un nocirsts kreisās rokas īkšķis. Nekas cits nebija paņemts. Lai arī bez kāda iemesla, es tomēr iedomājos par tevi. Iedomājos, ka viņš noturēts par tevi. - Peletjē mirkli klusēja. - Un bija pazīmes ari pirms tam. Par savu atbildību es daļēji izstāstīju Alaīsai - gadījumam, ja ar mani kaut kas notiktu un es nespētu atgriezties Karkasonā.
Šis ir īstais brīdis, tai pateiktu viriam, kādēļ tu esi ieradusies.
- Tev, ja jau jūs…
Viņš pacēla roku, apklusinādams meitu. - Simeon, vai ir kādas zīmes, kas liecina, ka tava atrašanās vieta ir izdibināta? Ka to ir noskaidrojuši vai nu tie, kas meklēja tevi Šartrā, vai citi?
Simeons purināja galvu. - Pēdējā laikā ne. Ir pagājis vairāk par piecpadsmit gadiem, kopš devos uz dienvidiem, un varu tev sacīt, ka visā šajā laikā nav bijis tādas dienas, kad es negaidītu, ka man pie rīkles tiks pielikts nazis. Bet citādi - nav bijis nekā neparasta.
Alaīsa vairs nejaudāja klusēt. - Tev, tas, kas man sakāms, ir saistīts ar šo lietu. Man jāpastāsta tev, kas noticis kopš tavas aizbraukšanas no Karkasonas. Lūdzu!
Kad Alaīsa beidza stāstīt, tēva seja bija tumši pietvīkusi. Viņa baidījās, ka tēvs tūdaļ ļaus vaļu dusmām. Tad nedz Alaīsa, nedz Simeons nespēs viņu nomierināt.
- Par Triloģiju ir kļuvis zināms! - viņš iesaucās. - Nevar būt šaubu!
- Esi rāms, Bertrān, - Simeons stingri noteica. - Dusmas tikai aptumšo tev prātu.
Alaīsa pievērsās logiem, dzirdēdama, ka troksnis uz ielas pieņemas spēkā. Ari Peletjē, mirkli vilcinājies, pacēla galvu.
- Atkal skan zvani, - viņš sacīja. - Man jāatgriežas sizerēna rezidencē. Vikonts Trankavels mani gaida. - Viņš piecēlās. - Man jāapdomā tas, ko tu pastāstīji, Alaīsa, un jātiek skaidrībā, kā rīkoties tālāk. Pagaidām visa uzmanība mums jāveltī atceļam. - Viņš pagriezās pret draugu. - Simeon, tu jāsi mums līdzi.
Kamēr Peletjē runāja, Simeons bija aizgājis istabas galā un atvēris greznu, kokgrebumiem rotātu lādi. Alaīsa piesardzīgi piegāja tuvāk. Vāks bija oderēts ar sarkanu samtu, sakrokotu līdzīgi gultas aizkariem.
Simeons papurināja galvu. - Es nejāšu jums līdzi. Sekošu jums kopā ar saviem tautasbrāļiem. Tāpēc drošības labad ņem šo.
Alaīsa noraudzījās, kā Simeons pārvelk ar plaukstu pār lādes dibenu. Atskanēja klikšķis, un no lādes apakšas izslīdēja sekla atvilktne. Simeons izslējās taisni, rokā turēdams kaut ko aitādā ietītu.
Abi vīrieši pārmija skatienu, tad Peletjē izņēma grāmatu no Simeona izstieptās rokas un paslēpa to zem apmetņa.
- Vēstulē Harifs piemin māsu Karkasonā, - Simeons sacīja.
Peletjē pamāja. - Pēc manas saprašanas, tā būs kāda Noublesso
atbalstītāja. Neticu, ka viņš domājis ko vairāk.
- Pēc otrās grāmatas pie manis atnāca sieviete, Bertrān, - Simeons klusu noteica. - Atzīšos, tobrīd es domāju līdzīgi kā tu un noturēju viņu par vienkāršu vēstnesi, taču tagad, zinot šīs vēstules saturu…
Peletjē atmeta ar roku. - Neticu, ka Harifs iecels sievieti par sargātāju, lai kādi arī būtu apstākļi. Tas būtu pārāk nedroši.
Alaīsa grasījās ierunāties, tomēr iekoda mēlē.
Simeons paraustīja plecus. - Tādu iespēju mums tomēr derētu apsvērt.
- Nu, un kas tā bija par sievieti? - Peletjē nepacietīgi noprasīja. - Vai varēja cerēt, ka viņa pratīs sargāt tik lielu dārgumu?
- Taisnību sakot, ne, - Simeons atbildēja. - Viņa nebija ne augst- dzimusi, ne nākusi no viszemākās kārtas. Gados pāri auglīgajam vecumam, bet ar bērnu. Uz Karkasonu viņa devās caur Serviānu, savu dzimto pilsētu.
Alaīsa izslējās.
- Pārāk maz kas zināms, - Bertrāns kurnēja. - Vai savu vārdu viņa nenosauca?
- Nē, un es neprasīju, jo viņai līdzi bija vēstule no Harifa. Iedevu viņai ceļamaizi, sieru, augļus, un viņa aizgāja.
Tagad visi trīs stāvēja pie ārdurvīm.
- Man ir žēl jūs atstāt, - Alaīsa noteica, pēkšņi baidīdamās par Simeonu.
Simeons pasmaidīja. - Man nekas nenotiks, bērniņ. Estere sakravās mantas, ko gribu ņemt līdzi uz Karkasonu. Es ceļošu bez vārda, pūlī. Ta būs drošāk mums visiem.
Peletjē piekrītoši pamāja. - Jūdu kvartāls ir pie upes, uz austrumiem no Karkasonas, netālu no Sanvisānsas priekšpilsētas. Dod ziņu, kad būsi ieradies.
- Noteikti.
Abi vīrieši apkampās, un Peletjē izgāja uz ielas, kur tagad valdīja drūzma. Alaīsa posās viņam sekot, bet Simeons saņēma viņu aiz delma.
- Jūs esat ļoti drosmīga, Alaīsa. Jūs esat nelokāmi pildījusi pienākumu pret savu tēvu. Un pret Noublesso. Taču - pieskatiet viņu. Atrās dusmas var novirzīt viņu no pareizā ceļa, bet-nākotnē gaida grūti laiki, grūtas izšķiršanās.
Atskatījusies pār plecu, Alaīsa pieklusināja balsi, lai nedzirdētu tēvs. - Kas bija tā otrā grāmata, ko šī sieviete aiznesa uz Karkasonu? Ta, kas vēl nav atrasta?
- Zāļu grāmata, - viņš atbildēja. - Zāļu un augu saraksts. Jūsu tēvam bija uzticēta Vārdu grāmatu, man - Skaitļu grāmatu.
Katram sava prasme.
- Šķiet, jūs esat uzzinājusi to, ko vēlējāties zināt? - Simeons jautāja, zīmīgi raudzīdamies no kuplo uzacu apakšas. - Vai varbūt radusi apstiprinājumu kādai domai?
Viņa pasmaidīja. - Benleu. - Varbūt.
Noskūpstījusi Simeonu, Alaīsa steidzās pakaļ tēvam.
Ceļamaizi- Un varbūt arī dēlīti.
Alaīsa nolēma pagaidām paturēt šo domu pie sevis, līdz būs pilnīgi droša, kaut arī jau tagad tikpat kā nešaubījās, ka zina, kur atrodas grāmata. Visas neskaitāmās saiknes, kas līdzīgi zirnekļtīklam caurvija viņu dzīvi, pēkšņi bija kļuvušas skaidras. Saredzami visi sīciņie mājieni un pavedieni, līdz šim nepamanīti tikai tāpēc, ka nebija meklēti.
29. NODAĻA
steidzoties atpakaļ caur pilsētu, nepalika šaubu: izceļošana ir sākusies.
Jūdi un saracēņi virzījās uz galveno vārtu pusi, daži kājām, citi pajūgos, kuros sakrauta mantība - grāmatas, kartes, mēbeles; augļotāju vezumos bija grozi, lādes, svari, pergamenta tīstokļi. Pūlī Alaīsa pamanīja arī dažas kristiešu ģimenes.