Pakalnos vīdēja ciemu puduri. Mājiņas ar aizslēģotiem logiem, clo- che-murkura zvanu aprises iezīmējās pret sārtajām vakara debesīm. Garāmbraucot Alise lasīja pilsētiņu nosaukumus - Aviņonē, Kastelno- darī, Senpapūla, Brama, Mirpuā -, izgaršodama tos uz mēles kā vīnu. Iztēlē katra solīja bruģētas ieliņas un gaiša akmens mūros iegravētu vēsturi.
Alise iebrauca Odas departamentā. Uz brūnas plāksnītes, kas vēstīja par kultūras mantojumu, stāvēja rakstīts: Vous etes en Pays Cathare. Viņa pasmaidīja. Kataru zeme. Viņa bija sākusi strauji aptvert, ka šī reģiona pašapziņai pagātne ir tikpat svarīga kā tagadne. Ne vien Fuā, bet arī Tulūza, Bezjē un pati Karkasona, visas lielās dienvidrietumu pilsētas joprojām dzīvoja to notikumu ēnā, kas risinājušies pirms teju
' Zvanu tornis. (Franču vai.) astoņsimt gadiem. No šīs vēstures vielu smēlās grāmatas, suvenīri, pastkartes, videofilmas, visa tūrisma industrija. Gluži kā vakara ēnas, kas stiepjas uz rietumiem, norādes šķita vedinām viņu uz Karkasonas pusi.
Pulksten deviņos Alise jau bija atstājusi aiz muguras šoseju un sekoja zīmēm, kas rādīja ceļu uz pilsētas centru. Viņa juta satraukumu un dīvainas bailes, līkumodama caur pelēkām industriālām priekšpilsētām un gar tirdzniecības kompleksiem. Nu jau pavisam tuvu, viņa to juta.
Iedegās zaļā gaisma, Alise līdzi satiksmes straumei brauca uz priekšu, pa apvedceļiem, pār tiltiem - un pēkšņi atkal atradās laukos. Pinkaini krūmi roeade[48] malās, gara zāle un mezglaini koki, vējā noliekušies gandrīz līmeniski.
Alise uzbrauca pakalna galā - un tur jau tā bija.
Ainavā dominēja viduslaiku Citadele. Daudz iespaidīgāka, nekā viņa iztēlojusies, daudz masīvāka un pilnīgāka. No šāda attāluma, ar violetu kalnu aso reljefu fonā, tā izskatījās kā burvju valstība, kas lidinās gaisos.
Alise acumirklī iemīlējās tajā.
Viņa apstājās ceļmalā un izkāpa no mašīnas. Citadeli apjoza divi nocietinājumu loki - iekšējais un ārējais. Viņa saskatīja katedrāli un pili. Pāri visam slējās viens stūrains, simetrisks tornis, ļoti šaurs, ļoti augsts.
Citadele pacēlās zālainā paugurā. Nogāzes pletās lejup līdz pat ielām, kur virknējās mājas ar sarkaniem jumtiem. Lejā, līdzenumā, zaļoja vīna dārzi, vīģu un olīvu koki, rindās sarka smagu, nogatavojušos tomātu vigvami.
Vilcinādamās braukt tuvāk un izjaukt burvību, Alise vēroja rietošo sauli, kas visam atņēma krāsu. Pār muguru pārskrēja šermuļi, vakara gaiss pēkšņi skāra delmus ar saltu dvesmu.
Atmiņā atausa vajadzīgie vārdi. Ierasties tur, kur mēs sākām, un pirmo reizi pazīt šo vietu.
Tagad Alise skaidri saprata, ko ar to domājis Eliots.
31. NODAĻA
Pola Otiē advokāta birojs atradās Karkasonas Basse Ville sirdi.
Pēdējos divos gados viņa prakse bija strauji gājusi plašumā, un biroja adrese atspoguļoja viņa panākumus. Stikla un tērauda celtne, slavena arhitekta darinājums. Elegants, mūra ieskauts pagalms, ātrija dārzs, kas nošķīra darba telpas un gaiteņus. Diskrēti, stilīgi.
Otiē atradās savā privātajā kabinetā ceturtajā stāvā. Pa lielo rietumpuses logu pavērās skats uz Sv. Miķeļa katedrāli un izpletņlēcēju pulka kazarmām. Telpa atgādināja savu saimnieku - akurāta, ar apvaldītu bagātības pieskaņu un tradicionālu labu gaumi.
Kabineta ārsiena bija no stikla. Šajā dienas laikā žalūzijas bija nolaistas, sargājoties no vēlās pēcpusdienas saules. Pie trim pārējām sienām karājās ierāmētas fotogrāfijas, pateicības raksti un sertifikāti. Vairākas senas kartes - oriģināli, nevis reprodukcijas. Dažās bija parādīti krusta karu maršruti, citās - Langedokas mainīgās vēsturiskās robežas. Papīrs sadzeltējis, sarkanā un zaļā krāsa vietumis izbalējusi nelīdzena un lāsumaina.
Pie loga stāvēja garš un plats galds, īpaši konstruēts šai telpai. Uz tā atradās vienīgi liels piezīmju bloks ādas vākos un dažas ierāmētas fotogrāfijas, arī Otiē bijušās sievas un abu bērnu portretfoto. Klientiem patika šādi stabilitātes un ģimenisko vērtību pierādījumi, tāpēc viņš tos neaizvāca.
Uz galda bija vēl trīs fotoattēli: viņa paša oficiāls portrets divdesmit viena gada vecumā, drīz pēc Parīzes Ecole Nutionale d'Administration beigšanas. Fotogrāfijā viņš bija redzams, sarokojoties ar Zanu-Marī
Lepēriu, Frunt Nationale vadoni. Otra fotogrāfija bija uzņemta Kom- postellā; trešajā, no pērnā gada, viņš bija kopā ar Sito abatu un citiem pēc sava jaunākā un plašākā ziedojuma Jēzus biedrībai.
Katrs fotoattēls atgādināja Polam Otiē, cik tālu viņš ir ticis.
Iezvanījās tālrunis uz galda. - Oui1 - Sekretāre ziņoja, ka ieradušies apmeklētāji. - Sūtiet viņus augšā.
Havjers Domingo un Sirils Bresārs agrāk bija strādājuši policijā. Bresārs bija atlaists 1999. gadā par pārmērīgu spēka lietošanu pratināšanā, Domingo - gadu vēlāk, apsūdzēts iebiedēšanā un kukuļņemšanā. No cietuma abi bija izvairījušies, tikai pateicoties Otiē prasmīgajam darbam. Kopš tā laika abi strādāja pie viņa.
-Tātad? - Otiē iesāka. - Ja jums ir kāds paskaidrojums, tad tam ir īstais bridis. - Abi aizvēra durvis un klusēdami apsēdās pie viņa rakstāmgalda. - Nē? Nekas nav sakāms? - Viņš norādīja uz abiem ar pirkstu. - Labāk lūdziet Dievu, lai Bio neatžirbst un neatceras, kas sēdēja pie stūres.
- Viņš neatžirbs, mesjē.
- Tu pēkšņi esi kļuvis par dakteri, Bresār?
- Dienas gaitā viņa stāvoklis ir pasliktinājies.
Otiē pagrieza muguru, iesprauda rokas sānos un skatījās pa logu uz katedrāli.
- Tad kas jums ir sakāms?
- Bio iedeva viņai zīmīti, - Domingo teica.
- Un tā ir pazudusi, - Otiē izsmējīgi attrauca, - kopā ar pašu meiteni. Kāpēc tu esi šeit, Domingo, ja tev nav nekā jauna? Kāpēc tu tērē manu laiku?
Domingo seja pietvīka neglīti sarkana. - Mēs zinām, kur viņa ir, mesjē. Santinī šodien ieraudzīja viņu Tulūzā.
- Un?
- Tulūzu viņa atstāja pirms kādas stundas, - sacīja Bresārs. - Pēcpusdienu viņa pavadīja Bibliothēque Nationale. Santinī pa faksu atsūtīs sarakstu ar mājas lapām, kuras viņa aplūkojusi.
-Jūs izsekojāt automašīnu? Vai varbūt tas ir par daudz prasīts?
- Izsekojām. Viņa brauc uz Karkasonu.
Otiē apsēdās krēslā un pār milzīgo galdu raudzījās uz abiem vīriem.
- Tatad jūs dosieties turp un gaidīsiet viņu viesnīcā, vai ne, Domingo?
- Jā, mesjē. Kurā v…
- Pretī Porte Narbonnaise, - advokāts strupi atsvieda. - Un lai viņa nepamana, ka tiek novērota! Pārmeklējiet istabu, mašīnu, visu, bet tā, lai viņa nezina.
- Vai mēs meklējam tikai gredzenu un zīmīti vai vēl kaut ko, mesjē? -Grāmatu, - viņš teica. - Apmēram tik lielu. Ar koka vākiem,
ko satur ādas sloksnes. Ta ir ļoti vērtīga un ļoti trausla. - Atvēris kādu mapi, viņš uzsvieda uz galda fotogrāfiju. - Līdzīga šai. - Atļāvis Domingo pāris sekunžu paskatīties, viņš paņēma fotogrāfiju atpakaļ.
- Ja tas ir viss…
- No medicīnas māsas slimnīcā mēs dabūjām šo, - Bresārs žigli paziņoja un sniedza advokātam papīra lapiņu. - Ta bija Bio kabatā.
Otiē paņēma lapiņu. Ta bija kvīts par paciņu, pirmdienas pēcpusdienā nosūtītu no Fuā galvenā pasta uz kādu adresi Karkasonā.
- Kas ir Žanna Žiro? - viņš jautāja.
- Bio mātesmāte.
- Ak tā, - Otiē klusu noteica. Pastiepa roku un nospieda inter- koma pogu uz galda. - Orēlij, man vajag informāciju par kādu Žannu Žiro. Ž-i-r-o. Viņa dzīvo rue de la Gaffe. Pēc iespējas ātrāk. - Advokāts atslīga krēslā. - Vai viņa zina, kas noticis ar mazdēlu?