Bresāra klusēšana atbildēja uz šo jautājumu. - Noskaidrojiet! - Otiē asi uzsauca. - Bet vispār… kamēr Domingo apmeklēs doktori Tanneri, tu aizej uz Žiro kundzes māju un papēti - bet neuzkrītoši. Tiksimies autostāvvietā pretim Porte Narbonnaise pēc… - viņš ieskatījās pulkstenī, - pusstundas. Iedūcās interkoms.
- Ko jūs vēl gaidāt? - viņš noprasīja un pamāja, lai abi iet prom. Kad durvis bija aizvērušās, atsaucās sekretārei.
- Owi, Orēlij?
Kamēr viņš klausījās, roka pieskārās zelta krucifiksam ķēdītē ap kaklu.
- Vai viņa pateica, kāpēc tikšanās jāatliek uz stundu? Skaidrs, ka tas nav ērti, - viņš pārtrauca sekretāres atvainošanos un izņēma no kabatas mobilo telefonu. Nekādu īsziņu. Agrāk viņa vienmēr bija sazinājusies bez starpniekiem, personiski.
- Man būs jāiziet, Orēlij, - advokāts teica. - Ziņojumu par Žiro aizvediet uz manu dzīvokli pa ceļam uz mājām. Pirms astoņiem.
Tad Otiē paķēra žaketi, kas karājās uz krēsla atzveltnes, izņēma no atvilktnes cimdus un atstāja kabinetu.
Odriks Bajārs sēdēja pie maza rakstāmgalda Žannas Žiro mājā, vienā no guļamistabām. Slēģi bija pievērti, istabā iesijājās lāsumaina vēlas pēcpusdienas gaisma. Viņam aiz muguras atradās vecmodīga vienguļamā gulta ar kokgrebumiem rotātu galvgali un kājgali, svaigi saklāta ar vienkāršiem, baltiem kokvilnas palagiem.
Žanna jau pirms daudziem gadiem bija nodevusi šo istabu viņa rīcībā, tā gaidīja viņu vienmēr, kad vien radās tāda nepieciešamība. Koka plauktā virs gultas Žanna bija salikusi visas viņa publikācijas, un šis žests dziļi aizkustināja Bajāru.
Mantu viņam bija maz. Šajā istabā viņš glabāja tikai drēbju kārtu un rakstāmlietas. Abu garās draudzības sākumā Žanna bija ķircinājusi Bajāru par to, ka viņš dod priekšroku tintes pildspalvai un biezam papīram, kas atgādina pergamentu. Viņš bija tikai pasmaidījis un atbildējis, ka ir par vecu, lai mainītu ieradumus.
Bet tagad - tagad pārmaiņas acīmredzot bija neizbēgamas.
Odriks atzvila krēslā, domādams par Žannu un par to, cik daudz viņam nozīmē šī draudzība. Visu mūžu viņam bija palīdzējuši labi cilvēki, taču Žanna bija īpaša. Pateicoties Žannai, viņš bija atradis Greisu Tanneri, lai gan abas sievietes nekad nebija tikušās.
Virtuvē iešķindējās pannas, un viņa domas atgriezās tagadnē. Bajārs paņēma pildspalvu un juta, ka pagaist gadi, ka pēkšņi izzūd vecums un pieredze. Viņš jutās atkal jauns.
Prātā viegli atausa vārdi, un viņš sāka rakstīt. Vēstule bija īsa un lietišķa. Pabeidzis to, Odriks nosusināja vizošo tinti un akurāti salocīja papīra lapu trijās daļās, izveidojot aploksni. Vēl jādabū viņas adrese, un vēstuli varēs nosūtīt.
Tad viss būs viņas rokās. Vienīgi viņa var izlemt.
Si es atal es atal. Notiks, kam jānotiek.
Iezvanījās tālrunis. Bajārs atvēra acis. Viņš dzirdēja Žannu atbildam, tad skaļi iekliedzamies. Sākumā viņš nodomāja, ka kliedziens atskanējis uz ielas. Tad pret flīzēto grīdu atsitās klausule.
Nezinādams, kāpēc, viņš bija pietrūcies kājās un skaidri juta, kā mainījusies gaisotne. Augšup pa kāpnēm tuvojās Zannas soļi.
- Qu'es? - Odriks tūdaļ jautāja. - Žanna, kas noticis? Kas zvanīja?
Viņas acīs nebija nekādas izteiksmes. - Par Ivu. Ivs ir ievainots.
Odriks šausmās skatījās uz viņu. - Quora? - Kad?
- Vakar vakarā. Notriekts ar automašīnu. Policija sameklējusi Klo- detu. Viņa zvanīja.
- Vai viņš smagi cietis?
Likās, Žanna nedzird viņa vārdus. - Kāds atbrauks un aizvedīs mani uz Fuā slimnīcu.
- Kas? Klodeta?
Žanna papurināja galvu.
- Policija.
- Vai gribi, es braukšu līdzi?
- Jā, - viņa, mirkli vilcinājusies, atbildēja, tad kā mēnessērdzīga izgāja no istabas un šķērsoja gaiteni. Pēc mirkļa Bajārs dzirdēja aizveramies viņas guļamistabas durvis.
Bezspēcīgs, izbijies, viņš novērsās no durvīm. Viņš zināja, ka tā nav nejaušība. Skatiens apstājās pie vēstules uz galda. Odriks paspēra pussoli uz priekšu, domādams par to, ka var apturēt neizbēgamo notikumu virkni, kamēr vēl ir laiks.
Tad Bajāra roka noslīga gar sāniem. Ja viņš sadedzinātu šo vēstuli, tad atņemtu vērtību visam, par ko cīnījies, visam, ko izcietis.
Ceļš ir jānoiet līdz galam.
Bajārs nometās ceļos un sāka skaitīt lūgšanu. Senie vārdi sākumā nāca pār lūpām neveikli, bet drīz plūda viegli un raiti, saistīdami viņu ar visiem tiem, kas izrunājuši šos vārdus pirms viņa.
Uz ielas ietaurējās automašīna, atsaucot viņu tagadnē. Juzdamies stīvs un noguris, Bajārs uzslējās kājās. Ielika vēstuli krūškabatā, no durvju vadža paņēma žaketi un devās pie Žannas, lai pateiktu, ka ir laiks iet.
Otiē novietoja savu auto vienā no lielajām, anonīmajām municipālajām stāvvietām iepretim Porte Narbonnaise. Visur mudžēja ārzemnieku armijas, bruņotas ar ceļvežiem un kamerām. Kā viņš nicināja šo vēstures ekspluatēšanu, šo pretīgo savas pagātnes komercializēšanu, lai izklaidētu japāņus, amerikāņus, angļus! Kā viņam derdzās šie atjaunotie mūri un viltotie, pelēkie torņi, iedomātas pagātnes kopija stulbajiem un neticīgajiem!
Bresārs gaidīja, kā norunāts, un nevilcinoties ziņoja. Māja bija tukša, un tajā viegli varēja iekļūt caur dārzu. Kaimiņi stāstīja, ka Žiro kundze pirms minūtēm piecpadsmit aizvesta ar policijas mašīnu. Viņai līdzi devies kāds vecāks kungs.
- Kas tas tāds.7
- Kaimiņi redzējuši viņu jau agrāk, bet neviens nezina viņa vārdu.
Atlaidis Bresāru, Otiē devās lejup pa nogāzi. Māja atradās netālu
no ielas gala, kreisajā pusē. Durvis bija aizslēgtas, slēģi aizvērti, tomēr varēja redzēt, ka māja ir apdzīvota.
Viņš aizgāja līdz ielas galam, nogriezās pa kreisi rue Barbarcane un devās uz Place Saint-Gimer. Laukuma malās pie savām mājām sēdēja daži pilsētnieki un noraudzījās uz automašīnām. Uz baznīcas kāpnēm ar saviem divriteņiem slaistījās puikas, līdz viduklim kaili, tumši iede- guši saulē. Otiē nepievērsa tiem uzmanību un strauji soļoja prom pa asfaltēto piebraucamo ceļu, kas veda gar rue de la Gaffe pirmajām mājām un sētaspuses dārziem. No turienes nogriezās uz šauras takas, kura vijās pa zālainajām nogāzēm zem Citadeles mūriem.
Drīz Otiē stāvēja Žiro mājas sētaspusē. Mūris bija nokrāsots tādā pašā gaišdzeltenā krāsā kā fasāde. Mazi, neaizslēgti koka vārtiņi veda bruģētā dārzā. Kupls vīģeskoks gandrīz pilnīgi aizsedza terasi no kaimiņu acīm; tā zaros karājās nobriedušas, salduma pilnas, gandrīz melnas vīģes. Tur, kur tās nokritušas, uz terakotas flīzēm palika violeti plankumi.
Vīnstīgu apvīta nojume veda uz stiklotām durvīm. Otiē atklāja, ka atslēga ir slēdzenē, bet durvis ir aizbultētas ar aizšaujamiem augšpusē un apakšpusē. Nevēlēdamies atstāt pierādījumus, viņš meklēja citu ieeju.
Līdzās stikla durvīm bija virtuves logs, kam augšdaļa atstāta vaļā. Otiē uzvilka lateksa cimdus, iebāza roku pa loga spraugu un atbīdīja vecmodīgo bultu. Ierūsējušās eņģes nīgri iečīkstējās, augšlogam veroties vaļā. Kad sprauga bija pietiekami plata, viņš iebāza roku vēl dziļāk un atvēra arī loga apakšējo daļu.
Vēsajā pieliekamajā kambarī smaržoja pēc olīvām un saldskābas maizes. Siera plauktu sargāja stiepļu režģis. Plauktos rindojās pudeles, burkas ar marinējumiem, ievārījumiem un sinepēm. Uz galda atradās virtuves dēlītis un balts trauku dvielis, uzmests virsū bagetes drupa- čām. Izlietnē caurduris ar mazgāšanai iebērtām aprikozēm. Uz žāvējamā dēļa noliktas divas otrādi apgrieztas glāzes.