Otiē iegāja dzīvojamā istabā. Stūrī stāvēja rakstāmgalds ar vecu elektrisko rakstāmmašīnu. Viņš nospieda pogu, rakstāmmašīna iedūcās un atdzīvojās. Ielicis tajā papīra lapu, viņš uzsita pa dažiem taustiņiem. Uz lapas melnā rindā parādījās burti.
Pavilcis rakstāmmašīnu tuvāk, Otiē ieskatījās mazajos galda plauktiņos. Žanna Žiro cienīja kārtību, un viss bija akurāti salikts pie attiecīgām etiķetēm: pirmajā plauktiņā rēķini, otrajā - vēstules, trešajā - pensijas un apdrošināšanas dokumenti, pēdējā - dažādi prospekti un reklāmlapiņas.
Interesi nepiesaistīja nekas. Viņš pievērsās atvilktnēm. Pirmajās divās glabājās visparastākās kancelejas preces: pildspalvas, papīra saspraudes, aploksnes, markas, balts A4 formāta papīrs. Apakšējā atvilktne bija aizslēgta. Otiē uzmanīgi un veikli ieslidināja papīrnazi spraugā starp atvilktni un galda korpusu un nospieda slēdzenes mēlīti.
Atvilktnē atradās tikai maza, oderēta aploksne. Pietiekami ietilpīga gredzenam, bet ne grāmatai. Uz aploksnes bija pasta zīmogs: Arjēža, 18.20, 2005. gada 4. jūlijs.
Otiē atvēra aploksni. Tajā bija tikai piegādes kvīts, kas liecināja, ka Žiro kundze astoņpadsmitos divdesmit parakstījusies par sūtījuma saņemšanu. Ta saskanēja ar kvīti, ko viņam bija atnesis Domingo.
Otiē noglabāja papīriņu žaketes iekškabatā.
Tas nebija neapgāžams pierādījums, ka Bio paņēmis gredzenu un nosūtījis to savai vecaimātei, tomēr norādīja šādā virzienā. Otiē turpināja meklēt pašu gredzenu. Izpētījis pirmo stāvu, uzkāpa otrajā. Tieši pretī bija guļamistabas durvis. Ta noteikti bija saimnieces istaba - gaiša, tīra, sievišķīga. Viņš pārmeklēja skapi un kumodi, prasmīgie pirksti veikli pārcilāja apģērba gabalus un veļu; drēbju nebija daudz, bet visām bija laba kvalitāte. Akurāti salocītas un sakārtotas, tās viegli smaržoja pēc rožūdens.
Uz tualetes galdiņa pie spoguļa stāvēja dārglietu šķirstiņš. Dažas piespraudes, iedzeltējušu pērļu virtene, zelta rokassprādze, vairāki auskaru pāri un sudraba krustiņš. Laulības un saderināšanās gredzens šķita kā ieauguši padilušajā, sarkanajā velūrā, acīmredzot reti ņemti ārā.
Otra guļamistaba bija askētiska un vienkārša, tajā atradās vienīgi šaura gulta un rakstāmgalds ar lampu. Otiē tā atgādināja mūka celli abatijā.
Pazīmes liecināja, ka nesen te kāds uzturējies. Uz naktsgaldiņa nolikta pustukša ūdens glāze un Renē Nellī oksitāņu dzejas sējums ar apdeldētiem stūriem. Otiē piegāja pie galda. Uz tā atradās vecmodīga pildspalva, tintes pudelīte un vairākas bieza papīra lapas. Un dzēšlapa, tikpat kā nelietota.
Viņš gandrīz nespēja noticēt savām acīm. Kāds bija sēdējis pie šī galda un rakstījis vēstuli Alisei Tannerei. Vārds uz dzēšpapīra bija pilnīgi skaidri salasāms.
Otiē apgrieza dzēšlapu otrādi un pūlējās saburtot parakstu, kas neskaidri vīdēja pašā apakšā. Rokraksts bija vecmodīgs, daži burti saplūda kopā, tomēr viņš neatlaidās, līdz nebija atšifrējis vārdu.
Salocījis raupjo papīru, viņš noglabāja to krūškabatā. Pagriezies uz promiešanu, viņš pēkšņi pamanīja papīra skrandiņu uz grīdas, starp durvīm un stenderi. Otiē to pacēla. Tas bija gabaliņš no vilciena biļetes vienai personai, datētas ar šo dienu. Ceļamērķis bija Karkasona, bet trūka stacijas nosaukuma, kur biļete pirkta.
Sv. Zimē baznīcas zvani iezvanīja stundu, un Otiē atcerējās, cik maz viņam ir laika, lai tiktu atpakaļ. Pēdējo reizi pārlaidis skatienu istabai, lai pārliecinātos, ka nekas nav izkustināts no vietas, viņš aizgāja pa to pašu ceļu, pa kādu bija ieradies.
Pēc divdesmit minūtēm viņš sēdēja uz sava dzīvokļa balkona Quai de Paicherou un pār upi raudzījās uz viduslaiku Citadeli. Viņa priekšā uz galda stāvēja Chāteau Vdlerambert Moureau pudele un divas glāzes.
Klēpī mape ar informāciju, ko viņa sekretāre pēdējās stundas laikā savākusi par Zannu Žiro. Otrā mapē bija tiesu antropologa sākotnējais ziņojums par alā atrastajiem līķiem.
Brīdi prātojis, Otiē izņēma vairākas lapas no Žiro mapes. Aizlīmēja aploksni atkal, ielēja sev glāzē vīnu un gaidīja ierodamies viešņu.
32. nodala
UZ metāla soliņiem Quai dc Paicherou sēdēja vīrieši un sievietes, noraudzīdamies Odas ūdeņos. Plašos, koptos parku zālienus sadalīja raibas puķudobes un glīti celiņi. Bērnu rotaļlaukumu spilgti violetie, dzeltenie un oranžie krāsu plankumi saskanēja ar krāsu paleti dobēs, kur ziedēja kniphofijas, staltas lilijas, bruņinieku pieši un ģerānijas.
Marī Sesila pārlaida atzinīgu skatienu Pola Otiē namam. Tieši to viņa bija gaidījusi - diskrētu, neuzkrītošu cļuartier1 bez ārišķībām, ar ģimenes mājām un privātiem dzīvokļiem. Kamēr viņa noraudzījās turp, pa krastmalas celiņu ar divriteni garām pabrauca sieviete spilgti sarkanos svārkos, ar violetu zīda šalli ap kaklu.
Marī Sesila sajuta, ka viņu kāds vēro. Nepagriezusi galvu, pašķielēja sānis un augšstāva balkonā ieraudzīja vīrieti, kas, ar plaukstām atspiedies pret čuguna margām, lūkojās lejup uz viņas mašīnu. Marī Sesila pasmaidīja. Polu Otiē viņa pazina pēc fotogrāfijām. No šāda attāluma šķita, ka dzīvē viņš izskatās vēl pievilcīgāks.
Šoferis nošķindināja durvju zvaniņu. Viņa noskatījās, kā Otiē pagriežas un nozūd balkona durvīs. Kad šoferis vēra vaļā auto durtiņas, Otiē jau stāvēja pie nama ieejas, gaidīdams viešņu.
Marī Sesila bija rūpīgi izraudzījusies apģērbu - gaišbrūnu lina kleitu bez piedurknēm un pieskaņotu žaketi, atturīgu, bet ne pārāk oficiālu. Ļoti vienkārši, ļoti eleganti.
' Dzīvojamais kvartāls. (Franču vai.)
Tuvumā pirmais iespaids guva apstiprinājumu. Otiē bija gara auguma, vingrs, ģērbies labi pašūtā uzvalkā ar baltu kreklu. Mati atsukāti no pieres, pasvītrojot bālās sejas smalko veidojumu. Satraucošs skatiens. Taču aiz šīs izsmalcinātās ārienes Marī Sesila nojauta dūru cīņas varoņa apņēmību.
Pēc desmit minūtēm, turēdama rokā vīna glāzi, Marī Sesila juta, ka ir izpratusi vīrieti, ar kuru viņai darīšana. Viņa smaidīdama paliecās uz priekšu un nodzēsa cigareti masīvā stikla pelnutraukā.
- Bon, aux affaires. Liekas, būs labāk, ja iesim iekšā.
Otiē atkāpās sāņus, pa stikla durvīm ielaizdams viņu spodrā, taču bezpersoniskā dzīvojamā istabā. Gaiši paklāji un abažūri, cieti krēsli ap stikla galdiņu.
- Vēl vīnu? Vai varbūt kaut ko citu?
- Pastis[49], ja varētu.
- Ar ledu? Ūdeni?
- Ledu.
Marī Sesila sēdēja vienā no krēmkrāsas ādas atzveltņiem pie stikla galdiņa un noskatījās, kā viņš ielej dzērienus. Uzvēdīja viegla anīsa smarža.
Otiē pasniedza viņai glāzi un apsēdās otrā atzveltnī.
- Paldies, - viņa smaidot pateicās. - Tatad, Pol. Ja neiebilstat, tad, lūdzu, vēlreiz izstāstiet visu pēc kārtas.
Ja viņš juta aizkaitinājumu, tad neizrādīja to. Marī Sesila uzmanīgi vēroja viņu, taču stāstījums bija skaidrs un precīzs un pilnībā sakrita ar visu, ko viņš bija sacījis iepriekš.
- Un paši skeleti? Vai tos aizveda uz Tulūzu?
-Jā, uz universitātes Tiesu antropoloģijas nodaļu.
- Kad jūs cerat saņemt informāciju?
Par atbildi Otiē sniedza viņai baltu A4 formāta aploksni, kas bija gulējusi uz galda. Tomēr patīk drusku izrādīties, viņa nodomāja.