-Jau? Ļoti ātri.
- Viņi man bija parādā pakalpojumu.
Marī Sesila nolika aploksni klēpī. - Pateicos. Izlasīšu vēlāk. Pagaidām, lūdzu, rezumējiet. Jādomā, jūs esat to izlasījis?
- Tas ir tikai sākotnējais ziņojums, vēlāk pievienosies sīkāku pārbaužu rezultāti, - viņš brīdināja.
- Skaidrs, - viņa sacīja, ērtāk atlaizdamās atzveltnī.
- Vīrieša skelets un sievietes skelets. Vecums - no septiņi līdz deviņi simti gadu. Vīrieša skelets uzrāda nesadzijušu brūču pazīmes iegurnī un augšstilbā, kas ļauj pieņemt, ka viņš ievainots īsi pirms nāves. Vecāku, sadzijušu lūzumu pēdas labajā delmā un atslēgas kaulā.
- Vecums?
- Pieaudzis vīrietis, ne pārāk jauns, ne vecs. Kaut kur starp divdesmit un sešdesmit gadiem. Turpmākajā analīzē šis intervāls sašau- rināsies. Uz sievieti attiecas tās pašas vecuma robežas. Galvaskausa dobums vienā pusē saspiests, kam par iemeslu var būt sitiens pa galvu vai kritiens. Dzemdējusi vismaz vienu bērnu. Ir arī pierādījumi par sadzijušu lūzumu labajā pēdā un nesadzijušu lūzumu kreisajā elkoņa kaulā starp elkoni un plaukstas locītavu.
- Nāves cēlonis?
- Šajā agrīnajā stadijā eksperts negrib neko apgalvot, taču uzskata, ka būs grūti noteikt vienu skaidri identificējamu diagnozi. Ņemot vērā attiecīgo laikposmu, ir iespējams, ka abi miruši no vairākiem ievainojumiem, asiņu zaudējuma un varbūt arī no bada.
- Eksperts domā, ka abi vēl bijuši dzīvi, kad iesprostoti alā?
Otiē paraustīja plecus, taču Marī Sesila pamanīja intereses dzirksti
pelēkajās acīs. Izņēmusi no etvijas cigareti, viņa domīgi virpināja to pirkstos.
- Un priekšmeti, kas tika atrasti starp skeletiem? - viņa jautāja, pieliekdamās tuvāk Otiē pasniegtajām šķiltavām.
- Arī šeit viņš ir tikpat atturīgs, tomēr uzskata, ka tie datējami ar laiku no divpadsmitā gadsimta beigām līdz trīspadsmitā gadsimta vidum. Altāra lampa var būt drusku vecāka, tai ir arābu ornaments, tā var būt no Spānijas vai kādas vēl tālākas vietas. Nazis ir gluži parasts, tāds, ar kādu grieza gaļu un augļus. Uz asmens ir asiņu pēdas. Analīzes parādīs, vai tās ir dzīvnieka vai cilvēka asinis. Soma ir no ādas, vietējais izstrādājums, tipisks tālaika Langedokai. Nav nosakāms, vai tajā kaut kas glabājies un kas tas bijis, tomēr oderē ir metāla daļiņas, vīlē - aitādas paliekas.
Marī Sesila pūlējās runāt mierīgi. - Kas vēl?
- Doktore Tannere, kura atrada alu, uzgāja arī lielu kapara un sudraba piespraudi. Ta bija iestrēgusi zem akmens, kas aizsedza alas ieeju. Eksperts datē piespraudi ar to pašu laikposmu un uzskata, ka tas ir vai nu vietējais, vai Aragonas izstrādājums. Aploksnē ir piespraudes fotogrāfija.
Marī Sesila noraidoši pamāja ar roku. - Mani neinteresē piespraudes, Pol, - viņa noteica un izpūta gaisā dūmu strūklu. - Toties es gribu zināt, kāpēc jūs neesat atraduši grāmatu.
Viņa redzēja, ka namatēva garie pirksti sažņaudzas ap krēsla paro- čiem.
- Mums nav pierādījumu, ka grāmata tur tiešām bijusi, - viņš mierīgi sacīja. - Kaut gan ādas soma visādā ziņā ir liela diezgan, lai tajā ietilptu tāda izmēra grāmata, kādu jūs meklējat.
- Un gredzens? Vai jūs šaubāties arī par to?
Otiē arī šoreiz nezaudēja savaldību. - Gluži otrādi, esmu pilnīgi pārliecināts, ka gredzens tur bija.
-Un?
- Laikā starp alas atrašanu un to brīdi, kad kopā ar policiju ierados es, kāds to paņēma.
- Bet arī tam nav pierādījumu. - Tagad viņas balss skanēja asi. - Ja nemaldos, jums nav arī gredzena.
Otiē izņēma no kabatas kādu papīru. - Doktore Tannere bija tik rūpīga, ka pat uzzīmēja šo, - viņš teica, sniegdams lapu viešņai. - Atzīstu, zīmējums ir visai neveikls, tomēr atbilst tam, kā jūs esat aprakstījusi man gredzenu. Vai jums tā neliekas?
Marī Sesila paņēma zīmējumu. Lielums, forma un proporcijas nebija identiskas, tomēr pietiekami līdzinājās labirinta gredzena zīmējumam, ko viņa glabāja savā seifā Šartrā. Neviens cits, atskaitot l'Oradoru dzimtas locekļus, nebija to redzējis astoņsimt gadu. Tatad tas nevarēja būt viltojums.
- Tad nu gan māksliniece, - viņa nomurmināja. - Vai šis ir viņas vienīgais zīmējums?
Pelēkās acis nenovērsdamās raudzījās uz viņu. - Ir vēl citi, bet uzmanības vērts ir tikai šis.
- Varbūt ļaujiet par to spriest man pašai, - viņa klusu noteica.
- Diemžēl, Madame de POradora, es paņēmu tikai šo. Pārējie nelikās svarīgi. - Otiē kā atvainodamies paraustīja plecus. - Turklāt izmeklētājam inspektoram Nubelam jau sāka rasties aizdomas par manu interesi.
- Nākamreiz… - viņa iesāka un aprāvās. Un nodzēsa cigareti ar tādu sparu, ka apkārt pašķīda tabaka. - Jādomā, jūs pārmeklējāt doktores Tanneres mantas?
Viņš apstiprinoši pamāja. - Gredzena tur nebija.
- Tas ir mazs. Viņa viegli varēja to paslēpt.
-Teorētiski jā, - viņš piekrita, - lai gan nedomāju, ka viņa to paslēpusi. Ja viņa būtu to piesavinājusies, tad kādēļ vispār būtu pieminējusi? Turklāt, - Otiē pabungoja ar pirkstu pa papīra lapu, - ja viņai piederētu oriģināls, kālab to kopēt?
Marī Sesila paraudzījās uz zīmējumu. - Pārsteidzoši precīzi, ņemot vērā, ka zīmēts pēc atmiņas.
- Piekritu.
- Kur viņa ir tagad?
- Šeit. Karkasonā. Šķiet, rīt viņa tiekas ar advokātu.
- Kādā jautājumā?
Otiē paraustīja plecus. - Par kaut kādu mantojumu vai tamlīdzīgi. Svētdien viņai jālido uz mājām.
Jo vairāk viņš izstāstīja, jo stiprākas kļuva šaubas, ko Marī Sesila bija sajutusi vakar, tiklīdz uzzinājusi par atradumu. Kaut kas nesaskanēja.
- Kā doktore Tannere iekļuva arheologu komandā? Vai kāds viņu ieteica?
Otiē izskatījās pārsteigts. - Doktore Tannere nemaz nebija komandā. Man šķiet, es to jau pieminēju.
Marī Sesilas lūpas sakniebās. - Nē, nepieminējāt vis.
- Atvainojos, - viņš vieglā tonī teica. - Man likās, es pieminēju. Doktore Tannere ir brīvprātīgā. Izrakumos lielākoties strādā bezmaksas palīgi, un, kad viņu uzaicināja šonedēļ piedalīties, viņai nebija iemesla atteikties.
- Kas viņu uzaicināja?
- Šķiet, Šīla O'Donela, izrakumu vadītāja vietniece.
- Viņa ir doktores O'Donelas draudzene? - Marī Sesila jautāja, pūlēdamās slēpt pārsteigumu.
- Acīmredzot, tāpēc man ienāca prātā, ka doktore Tannere varētu būt atdevusi gredzenu viņai. Diemžēl pirmdien man neradās izdevība ar viņu parunāties, un tagad viņa ir nozudusi.
- Ko? - Marī Sesila iesaucās. - Kad? Kam tas ir zināms?
- Vakar vakarā O'Donela bija arheologu mājā. Kāds viņai piezvanīja, un drīz pēc tam viņa aizbrauca. Kopš tā laika neviens nav viņu redzējis.
Marī Sesila aizsmēķēja jaunu cigareti, lai nomierinātu nervus. - Kāpēc to man nepateica agrāk?
- Nebiju domājis, ka jūs interesēs kaut kas tāds, kam ir visai maz sakara ar jūsu galvenajiem mērķiem. Es atvainojos.
- Vai policijai ir ziņots?
- Vēl ne. Izrakumu vadītājs doktors Breilings ir piešķīris visiem dažu dienu atvaļinājumu. Viņaprāt, ir iespējams, ka doktore O'Donela vienkārši aizbraukusi mājās, nevienam par to nepasakot.
- Es negribu, ka tiek iejaukta policija, - Marī Sesila ar uzsvaru teica. - Tas būtu ārkārtīgi nepatīkami.
- Pilnīgi piekrītu, Madame de l'Oradora. Doktors Breilings nav muļķis. Ja viņš uzskata, ka O'Donela ir kaut ko paņēmusi no izrakumu vietas, tad varas iestāžu iejaukšanās diez vai ir viņa interesēs.