- Vai jūs domājat, ka O'Donela ir nozagusi gredzenu?
Otiē izvairījās no tiešas atbildes. - Es domāju, ka mums viņa ir jāatrod.
- To es nejautāju. Un grāmata? Vai domājat, ka viņa varētu būt paņēmusi arī to?
Otiē ieskatījās viešņai acīs. - Kā jau teicu, es neesmu pārliecināts, vai grāmata tur vispār bijusi. - Viņš ieturēja pauzi. -Ja ir, tad šaubos, vai viņa būtu varējusi aiznest grāmatu nepamanīta. Gredzens ir kas cits.
- Tomēr kāds to izdarīja, - Marī Sesila nikni atcirta.
- Kā jau teicu - ja grāmata tur vispār bijusi.
Marī Sesila, pārsteigdama namatēvu, pietrūkās kājās, apgāja ap galdu un nostājās viņa priekšā. Otiē pelēkajās acīs pirmo reizi pazibēja satraukums. Viņa pieliecās tuvāk un pielika plaukstu pie Otiē krūtīm.
- Es jūtu jūsu sirdspukstus, - viņa klusu sacīja. - Tie ir ļoti strauji. Interesanti, kāpēc, Pol? - Skatīdamās viņam acīs, Marī Sesila spieda viņu pie krēsla atzveltnes. - Es neciešu kļūdas. Un man nepatīk palikt neinformētai. - Abu skatieni urbās viens otrā. - Vai jūs mani saprotat?
Otiē neatbildēja. Viņa nemaz negaidīja atbildi.
-Jums tikai vajadzēja piegādāt man priekšmetus, ko solījāt. Par to es jums maksāju. Tāpēc atrodiet to anglieti, tieciet galā ar Nubelu, ja nepieciešams, un pārējais ir jūsu darīšana. Es par to negribu dzirdēt.
-Ja esmu izdarījis kaut ko tādu, kas jums radījis iespaidu, ka…
Marī Sesila pielika pirkstus viņam pie lūpām, un fiziskais kontakts lika viņam salēkties.
- Es negribu to dzirdēt.
Viņa atkāpās un izgāja uz balkona. Vakars bija izdzēsis krāsas, pret tumstošajām debesīm iezīmējās namu un tiltu aprises.
Pēc mirkļa viņai blakus nostājās Otiē.
- Nešaubos, Pol, ka jūs darāt visu, kas jūsu spēkos, - Marī Sesila klusu ierunājās. Otiē plaukstas nogūla uz margām līdzās viņas plaukstām, un pirksti mirkli saskārās. - Protams, Karkasonas Noublesso Vēri- table ir arī citi biedri, kas derētu tikpat labi. Tomēr, ņemot vērā jūsu lielo dalību līdz šim…
Viņa atstāja teikumu nepabeigtu. Juzdama saspringstam vīrieša plecus un muguru, saprata, ka brīdinājums ir trāpījis mērķī. Viņa pacēla roku un deva zīmi savam šoferim, kas gaidīja lejā.
- Es pati vēlos apmeklēt Sularakas virsotni.
- Jūs paliksiet Karkasonā?
Viņa apslēpa smaidu. - Jā, dažas dienas.
- Man bija radies iespaids, ka jūs nevēlaties ieiet kambarī līdz ceremonijas naktij…
- Esmu pārdomājusi, - Marī Sesila atbildēja, pagriezdamās ar seju pret viņu. - Ja jau reiz esmu šeit. - Viņa pasmaidīja. - Man ir šis tas kārtojams, tāpēc, ja atbrauksiet man pakaļ pulksten vienos, būšu paguvusi izlasīt jūsu ziņojumu. Esmu apmetusies Hotel de la Citē.
Marī Sesila iegāja atpakaļ istabā, paņēma aploksni un noglabāja to somiņā.
Kāpdama lejup pa kāpnēm un ar muguru juzdama viņa skatienu, Marī Sesila varēja tikai apbrīnot viņa paškontroli. Taču, iesēdusies automašīnā, ar gandarījumu dzirdēja, ka divus stāvus augstāk Otiē dzīvoklī pret sienu šķindēdama sašķīst glāze.
Viesnīcas vestibila bārā biezēja cigāru dūmi. Viesi vasaras uzvalkos vai vakartērpos, ieradušies iedzert kādu glāzīti pēc vakariņām, sēdēja dziļajos ādas klubkrēslos vai sarkankoka dīvāniņu augsto atzveltņu diskrētajā ēnā.
Marī Sesila lēni kāpa augšup pa platajām kāpnēm. Uz viņu noraudzījās melnbaltas fotogrāfijas ar skatiem no viesnīcas slavenās pagātnes divu gadsimtu mijā.
Nonākusi savā istabā, viņa nometa drēbes un uzvilka peldmēteli. Kā vienmēr vakara beigās, ieskatījās spogulī un nopētīja sevi bezkaislīgi kā mākslas darbu. Caurspīdīga āda, augsti vaigu kauli, raksturīgais de l'Oradoru profils.
Marī Sesilas pirksti pārslīdēja pār seju un kaklu. Viņa nepieļaus, lai skaistums gadu gaitā novīst. Ja viss noritēs sekmīgi, viņa paveiks to, par ko sapņojis vectēvs. Piemānīs vecumu. Piemānīs nāvi.
Viņa sarauca uzacis. Taču tas notiks tikai tad, ja izdosies atrast grāmatu un gredzenu. Marī Sesila paņēma mobilo telefonu un sastādīja numuru. Mērķis atkal bija skaidri saredzams. Aizsmēķējusi cigareti, viņa piegāja pie loga, raudzījās pār dārziem un gaidīja, kad klausulē atskanēs balss. No terases augšup plūda klusas, naksnīgas sarunas. Aiz Citadeles nocietinātajiem mūriem, aiz upes kā lēti balti un oranži Ziemassvētku rotājumi mirguļoja Basse Ville ugunis.
- Fransuā Batist? C'est moi.' Vai pēdējās diennakts laikā uz manu privāto numuru kāds ir zvanījis? Nē? Vai viņa ir zvanījusi tev? - Pauze. - Man nupat izstāstīja par problēmu, kas radusies šeit. - Runādama viņa bungoja ar pirkstiem pa otras rokas delmu. - Vai otrajā lietā noskaidrojies kas jauns?
Atbilde nebija tāda, kādu viņa vēlējusies dzirdēt. - Valsts mērogā vai vietējā? - Pauze. - Informē mani par visu. Zvani, ja noskaidrojas vēl kaut kas. Atgriezīšos ceturtdienas vakarā.
Beigusi sarunu, Marī Sesila ļāva domām pakavēties pie otra vīrieša, kas mita viņas mājā. Vils bija jauks, centās izpatikt, tomēr attiecības bija sevi izsmēlušas. Viņš bija pārāk prasīgs, un greizsirdības lēkmes, kas drīzāk piestāvētu pusaudzim, sāka krist Marī Sesilai uz nerviem. Vils mūždien uzdeva jautājumus. Un sarežģījumus viņai pašlaik vajadzēja vismazāk.
Turklāt māja viņiem bija vajadzīga pašiem.
Ieslēgusi lasāmlampu, Marī Sesila ķērās pie Otiē atskaites par skeletiem un izņēma no savas ceļasomas dosjē par pašu Polu Otiē; šī informācija bija apkopota pirms diviem gadiem, kad viņš kļuva par Noublesso Veritable kandidātu.
Viņa šķirstīja dosjē, kaut gan labi to pārzināja. Studenta gados Otiē divas reizes bija apsūdzēts seksuālā uzmācībā. Marī Sesila sprieda, ka abām sievietēm samaksāts par apsūdzības atsaukšanu, jo lieta neno- nāca līdz tiesai. Bija sūdzība par uzbrukumu kādai alžīrietei islāmis- kas demonstrācijas laikā, bet arī šī lieta nebija iesniegta tiesā; bez rezultātiem bija palikuši arī pierādījumi par antisemītisku publikāciju universitātē un bijušās sievas sūdzības par seksuālu un fizisku vardarbību.
Svarīgāki bija regulārie un arvien dāsnākie ziedojumi Jēzus biedrībai - jezuītiem. Pēdējos gados Otiē arvien aktīvāk bija iesaistījies fundamentālistu grupās, kas bija pret II Vatikāna koncilu un katoļu Baznīcas modernizāciju.
Pēc Marī Sesilas domām, šādi stingras reliģiozitātes pierādījumi diez kā nesaskanēja ar dalību Noublesso. Otiē bija zvērējis uzticību šai organizācijai un līdz šim tai lieti noderējis. Viņš bija sekmīgi organizējis izrakumus Sularakas virsotnē, un viss ritēja tik raiti, ka likās - mērķis drīz būs sasniegts. Brīdinājums par drošības pārkāpumu Šartrā bija pienācis caur kādu no Otiē kontaktiem. Uz viņa izlūkiem vienmēr varēja paļauties.
Tomēr Marī Sesila viņam neuzticējās. Viņš bija pārlieku godkārīgs. Visus iepriekšējos panākumus aizēnoja pēdējo četrdesmit astoņu stundu neveiksmes. Marī Sesila neticēja, ka Otiē ir tik dumjš, lai gredzenu vai grāmatu būtu pievācis pats, tomēr nešķita arī iespējams, ka viņš pieļautu, lai kaut kas tāds pazūd viņam no deguna priekšas.
Brīdi vilcinājusies, viņa atkal paņēma telefonu.
- Te jums būs uzdevums. Mani interesē grāmata, apmēram divdesmit centimetru gara un desmit centimetru plata, ar ādā iesietiem koka vākiem, kas sasieti ar ādas saitēm. Un vēl - vīriešu gredzens, no akmens, ar plakanu virsmu, ar smalku līniju pa vidu un gravējumu iekšpusē. Kopā ar to var būt arī mazs, olim līdzīgs priekšmets apmēram viena eiro monētas lielumā. - Viņa ieturēja pauzi. - Karkasonā. Dzīvoklis Quai de Paicherou, birojs rue de Verdun. Abi pieder Polam Otiē.