Alaīsa iegriezās mazākajā pagalmā, meklēdama vientulību. No prāta neizgāja Reimona de Mirvāla vārsmas, vērzdamas viņas noskaņojumu vēl drūmāku. "Res contr' Amor non es guirens, lai on sos poders satura." Nekas nespēj pasargāt no mīlas, ja tā laiž darbā savu spēku.
Acīs sariesās asaras. Alaīsa dusmīgi noslaucīja tās ar plaukstas virspusi. Nē, viņa nesāks sevi žēlot. Viņa aizgāja un apsēdās ēnā uz nomaļa soliņa.
Cerēšanās laikā viņi ar Gijemu bieži bija pastaigājušies šeit, Cour du Midi. Tolaik zeltoja koki, zemi sedza rudens lapu paklājs kapara un okera krāsās. Ar zābaciņa purngalu Alaīsa zīmēja smiltīs rakstu, prātodama, kā lai izlīgst ar Gijemu. Viņai trūka gan mākas, gan vēlēšanās.
Oriāna nereti nesarunājās ar savu vīru dienām ilgi. Tad klusēšana izbeidzās tikpat pēkšņi kā sākusies un Oriāna izturējās pret Zeanu mīļi un gādīgi - līdz nākamajai reizei. Arī vecāku laulības dzīvē, cik nu Alaīsa to atcerējās, bija mijušies līdzīgi gaiši un tumši posmi.
Alaīsa nebija gaidījusi, ka viņas liktenis būs šāds. Viņa sarkanā plīvurā bija stāvējusi priestera priekšā un devusi laulības zvērestus pie kapelas altāra, kas bija rotāts ar ziemas vilkābeļu ziediem un sarkanām Miķeļu svecēm, kuru liesmiņas lika dejot ēnām. Toreiz viņa bija ticējusi mūžīgai mīlestībai - un sirds dzijumos ticēja tai joprojām.
Mīlētājas mēdza uzmeklēt viņas draudzeni un padomdevēju Esklar- mondu, lai lūgtu burvju dzērienu, kas ļauj atgūt vai saglabāt mīlestību. Vīnu ar piparmētru lapiņām un pastinaka sakni, neaizmirstules, lai mīļotais būtu uzticīgs, dzeltenu prīmulu pušķīšus. Alaīsa juta cieņu pret Esklarmondas mākslām, tomēr uzskatīja tādu noņemšanos par māņticīgām blēņām. Viņa negribēja ticēt, ka mīlestību var tik viegli vilt un pirkt.
Viņa zināja, ka ir citi, kas piedāvā bīstamākas zintis, melnas burvestības, ar kurām apmāt neuzticīgus mīlniekus vai tiem kaitēt. Esklarmonda brīdināja neielaisties ar šiem tumšajiem spēkiem, kuri acīm redzami liecināja, ka pār pasauli valda Sātans. Tāds ļaunums nemūžam nevarēja radīt neko labu.
Taču šodien Alaīsa pirmo reizi dzīvē sāka saprast, kas noved sievietes līdz tādam izmisuma solim.
- Filha.
Alaīsa pietrūkās kājās.
- Kur tu biji? - aizelsies jautāja Peletjē. - Es tevi visur izmeklējos.
- Es jūs nedzirdēju, Paire.
- Tagad sāksies Ciutat nocietināšanas darbi, tiklīdz te ieradīsies vikonta Trankavela sieva un dēls. Nākamajās dienās būs maz laika atvilkt elpu.
- Kad jūs gaidāt ierodamies Simeonu?
- Pēc dienas vai divām. - Tevs sarauca pieri. - Kaut jel es būtu spējis pierunāt viņu doties mums līdzi! Bet viņš domā, ka mazāk kritīs acīs, ja ies kopā ar savējiem. Varbūt viņam taisnība.
- Un, kad viņš būs te, - vai jūs izlemsiet, kā rīkoties? Man ir kāda doma par…
Alaīsa aprāvās, sapratusi, ka labāk vispirms pārbaudīt savas ieceres pareizību, nevis izgāzties tēva priekšā. Un viņa priekšā.
- Kāda doma? - Peletjē jautāja.
- Nē, nekas, - viņa žigli atbildēja. - Es tikai gribēju pajautāt, vai drīkstēšu būt klāt jūsu sarunā ar Simeonu.
Ieva grumbainajā sejā pavīdēja apjukums. Alaīsa redzēja, ka viņš pūlas izšķirties.
- Ņemot vērā to, ko esi paveikusi līdz šim, - viņš pēdīgi sacīja, - tu drīkstētu dzirdēt, ko mēs runājam. Taču, - viņš brīdinoši pacēla pirkstu, - ar noteikumu, ka būsi klāt tikai kā novērotāja. Tava līdzdarbošanās ir beigusies. Es nepieļaušu, lai tu vēlreiz liec uz spēles dzīvību.
Alaīsai sajūsmā drebēja sirds. Gan es viņu pierunāšu, kad pienāks laiks.
Viņa nolaida acis un rātni saņēma rokas klēpī. - Protams, Paire. Es darīšu, kā jūs vēlaties.
Peletjē uzmeta viņai vērīgu skatienu, tomēr tālāk netaujāja. - Man jālūdz tev vēl viens pakalpojums, Alaīsa. Vikonts Trankavels rīkos vispārējas dzīres par godu tam, ka ir laimīgi atgriezies Karkasonā, un vēsts par to, ka neesam spējuši vienoties ar Tulūzu, vēl nav izplatījusies. Kundze Anjēze šovakar piedalīsies vesperēs Sant-Nasarī katedrālē, nevis kapelā. - Viņš mirkli klusēja. - Es vēlos, lai tu tur būtu. Un tava māsa arī.
Alaīsa izbrīnījās. Kaut gan viņa laiku pa laikam gāja uz dievkalpojumiem Chāteau Comtal kapelā, tēvs līdz šim nebija iebildis pret viņas lēmumu atturēties no dievkalpojumiem katedrālē.
- Zinu, tu esi nogurusi, bet vikontam Trankavelam šķiet svarīgi, lai šobrīd nerastos ne mazākais iemesls nopelt viņa izturēšanos vai viņa tuvāko aprindu uzvedību. Ja Ciutat ir spiegi - un es nešaubos, ka tādi te ir, - tad mēs nevēlamies, lai ienaidnieku ausis sasniedz vēsts par mūsu garīgās dzīves trūkumiem, kā tos varētu iztulkot nelabvēļi.
- Runa jau nav par nogurumu! - Alaīsa sašutusi iesaucās. - Bīskaps de Rošfors un viņa priesteri ir liekuļi! Viņi sludina vienu, bet dara pavisam ko citu.
Peletjē pietvīka - vai nu aiz dusmām, vai aiz kauna.
- Starp citu, vai arī jūs pats piedalīsieties dievkalpojumā? - Alaīsa noprasīja.
Tevs vairījās no viņas skatiena. - Kā saproti, es būšu aizņemts pie vikonta Trankavela.
Alaīsas acis iezvērojās. - Labi, - viņa beidzot teica. - Es paklausīšu, Paire. Bet negaidiet, ka metīšos ceļos pie asiņaina cilvēka, kurš piesists koka krustā, un vēl skaitīšu lūgšanas.
Mirkli viņa nobijās no savas pārdrošības. Taču tad, viņai par brīnumu, tēvs sāka smieties.
- Pilnīgi pareizi, - viņš sacīja. - Neko citu es no tevis nebūtu gaidījis. Vienkārši - esi piesardzīga, Alaīsa. Nepaud šādas domas pārgalvīgi. Sienām ir ausis.
Dažas nākamās stundas Alaīsa pavadīja savā kambarī, gatavodama svaigu raudeņu ziedi stīvajam skaustam un plecam un klausīdamās savas kalpones labsirdīgajās valodās.
Riksenda stāstīja, ka pilī daloties domas par Alaīsas bēgšanu. Daži apbrīnojot viņas gara spēku un drosmi. Citi, to vidū Oriāna, nosodot viņu. Rīkodamās tik pārdroši, viņa esot nostādījusi savu vīru muļķa lomā. Un, vēl sliktāk, apdraudējusi misijas izdošanos. Alaīsa cerēja, ka Gijems tā nedomā, un baidījās, ka tieši tā viņš domā gan. Gijema prāts izmantoja labi iestaigātas takas. Turklāt viņš bija viegli aizvainojams, un Alaīsa no pieredzes zināja: lai visi viņu apbrīnotu, lai galms par viņu jūsmotu, viņš lāgiem runāja un rīkojās pretēji savai patiesajai dabai. Taču, ja Gijems nosprieda, ka ir pazemots, viņa rīcība nemaz nebija paredzama.
- Bet tagad viņi vairs nevar tā runāt, kundze Alaīsa, - teica Riksenda, novākdama ziedei izmantoto zālīšu paliekas. - Visi ir laimīgi atgriezušies Karkasonā. Ja tas nepierāda, ka Dievs ir mūsu pusē, tad kādus pierādījumus vēl vajag?!
Alaīsa vāri pasmaidīja. Gan jau Riksenda visu ieraudzīs citādā gaismā, kad Citadelē izplatīsies ziņas par lietu patieso stāvokli.
Pret sārti baltām debesīm dunēja zvani, kad gājiens no Chāteau Comtal devās uz Sant-Nasarī katedrāli. Procesijas priekšgalā soļoja priesteris baltās drānās, augstu pacēlis zelta krustu. Viņam sekoja citi priesteri, mūķenes un mūki.
Aiz viņiem gāja kundze Anjēze, konsulu sievas un galma dāmas. Alaīsa bija spiesta iet blakus māsai.
Oriāna neteica viņai neviena vārda, ne laba, ne slikta. Un, kā vienmēr, piesaistīja pūļa apbrīnas pilnos skatienus. Viņa bija ģērbusies tumši sarkanā tērpā ar cieši savilktu zeltaini melnu jostu, kas izcēla šmaugo vidukli un apaļos gurnus. Melnie mati izmazgāti un ieziesti ar eļļu, plaukstas dievbijīgi sakļautas, izdevīgi parādot rokas locītavā iekarināto somiņu ar nabagiem domātajām žēlastības dāvanām.