Alaīsa nodomāja, ka somiņu būs iedāvinājis kāds pielūdzējs, turklāt bagāts, spriežot pēc pērļu rotājuma un zelta burtiem izšūtā raksta.
Tomēr, kad katedrālē sākās krāšņā ceremonija, viņa juta, ka apkārt virmo bažas un aizdomas.
Viņa pamanīja Fransuā tikai tad, kad sulainis viegli pieskārās viņai pie elkoņa.
- Ir atgriezusies Esklarmonda, - viņš pačukstēja. - Nāku taisnā ceļā no turienes.
Alaīsa strauji pagriezās pret Fransuā. - Vai tu runāji ar viņu?
Sulainis vilcinājās. - īsti ne, kundze.
Alaīsa tūlīt izgāja no solu rindas. - Es iešu.
-Ja drīkstu dot padomu, kundze, tad labāk nogaidiet, līdz beigsies dievkalpojums, - Fransuā sacīja un paraudzījās uz durvju pusi. Alaīsa sekoja viņa skatienam. Tur sardzē stāvēja trīs mūki melnās kapucēs, nepārprotami pārbaudīdami, kas ir ieradies un kas nav. - Būtu ļoti žēl, ja jūsu aiziešana slikti atsauktos uz kundzi Anjēzi vai jūsu tēvu. To varētu iztulkot kā jūsu sekošanu jaunajai Baznīcai.
- Protams, jā. - Viņa mirkli padomāja. - Bet, lūdzu, pasaki Esklar- mondai, ka es aiziešu pie viņas, cik drīz vien varēšu.
Alaīsa iemērca pirkstus benitier[53] un pārkrustījās ar svētīto ūdeni - gadījumam, ja kāds viņu novērotu.
Viņa sameklēja sev vietu pārpildītajā ziemeļu šķērsjomā, tik tālu no Oriānas, cik vien tas bija iespējams, nepievēršot sev uzmanību. Augstu virs galvas kroņlukturos mirguļoja sveces. No apakšas kroņlukturi izskatījās kā lieli tērauda riteņi, kas kuru katru brīdi var uzkrist virsū grēciniekiem.
Bīskaps jutās pārsteigts, ka viņa dievnams, ilgi bijis tukšs, tagad pēkšņi ir tik pilns; viņa sīkā, vājā balss gandrīz nebija sadzirdama, daudzgalvainajam pūlim šajā karstumā elpojot un švīkājot kājas. Esklarmondas vienkāršajā baznīcā viss bija gluži citādi.
Un Alaīsas tēva baznīcā tāpat.
Ticību, kas mājo sirdī, Bons Homes vērtēja augstāk par ārēju izrā- dīšanos. Viņiem nevajadzēja iesvētītus namus, māņticīgus rituālus, pazemojošu klanīšanos, kam parastie ļaudis jānotur pa gabalu no Dieva. Viņi nepielūdza tēlus, nezemojās elku vai moku rīku priekšā. Bons Chretiens ticēja, ka Dieva spēks ir vārdā. Viņiem vajadzēja vienīgi grāmatas un lūgšanas, vārdus, ko izrunāt un lasīt balsī. Pestīšanai nebija nekāda sakara ar žēlastības dāvanām, relikvijām vai svētdienas lūgšanām tādā valodā, kas saprotama tikai priesteriem.
Viņu acīs visi bija vienādi Svētā Teva godības priekšā - jūds un saracēnis, vīrietis un sieviete, zvēri laukā un putni gaisā. Nebūs ne elles, ne pastarās tiesas, jo caur Dieva žēlastību tiks pestīti visi, lai gan daudziem būs lemts dzīvot pasaulē vairākas reizes, līdz tie atgūs Dieva valstību.
Alaīsa vēl nebija piedalījusies jaunās Baznīcas dievkalpojumos, tomēr, pateicoties Esklarmondai, zināja lūgšanu vārdus un rituālus. Galvenais bija tas, ka šajos arvien tumšākajos laikos Bons Chretiens bija labi, iecietīgi, miermīlīgi cilvēki, kuri slavēja Gaismas Dievu, nevis saguma zem katoļu nežēlīgā Dieva dusmām.
Beidzot Alaīsa izdzirdēja noslēguma Benedictus vārdus. Šis bija īstais mirklis, lai lavītos prom. Viņa nolieca galvu. Sakļāvusi plaukstas, kustēdamās lēni, lai nepiesaistītu uzmanību, viņa pamazām virzījās uz durvju pusi.
Pēc īsa brīža viņa bija brīva.
35. NODAĻA
Esklarmondas māja atradās 1bur de Balthazcir ēnā.
Alaīsa, mirkli vilcinājusies, pieklaudzināja pie slēģa, pa lielo logu redzēdama draudzeni staigājam pa istabu. Esklarmonda bija ģērbusies vienkāršā zaļā tērpā, iesirmos matus saspraudusi pakausī.
Es zinu, ka man ir taisnība.
Alaīsa nešaubījās, ka viņas aizdomas izrādīsies pamatotas. Sirdī uzviļņoja mīļums, kad Esklarmonda, paskatījusies pa logu, tūdaļ pamāja ar roku un atplauka smaidā.
- Alaīsa! Kāds prieks! Mēs ar Saijē esam pēc tevis noilgojušies.
Tiklīdz Alaīsa iegāja vienīgajā lejasstāva istabā, viņu ieskāva pazīstamā zālīšu un garšvielu smarža. Uz pavarda istabas vidū vārījās ūdens katls. Pie sienas stāvēja galds, sols un divi krēsli.
Telpa bija pārdalīta ar biezu aizkaru. Aiz tā Esklarmonda deva padomus saviem apmeklētājiem. Pašlaik ciemiņu nebija, tāpēc aizkars bija atsprausts sāņus, atsedzot garus plauktus ar māla podu rindām. Pie griestiem karājās zālīšu un izžāvētu puķu saišķi. Uz galda bija lākturis un piesta ar stampiņu - tieši tāda pati, kāda piederēja Alaīsai. To Esklarmonda bija iedāvinājusi viņai kāzās.
Pieslienamās kāpnes veda uz mazu alkovu virs dibenistabas; tur atradās Esklarmondas un Saijē guļvietas. Saijē patlaban bija tur un priekā iesaucās, ieraudzījis viešņu. Viņš metās lejup pa kāpnēm un apskāva Alaīsu ap vidukli. Un tūdaļ ņēmās stāstīt par visu, ko darījis un redzējis kopš abu pēdējās tikšanās.
Saijē prata stāstīt aizraujoši un spilgti, dzintarkrāsas acis mirdzēja priecīgā satraukumā.
- Tev tagad būs jāpaskrien par ziņnesi, draudziņ, - Esklarmonda teica, brīdi ļāvusi zēnam runāt. - Kundze Alaīsa tevi atvainos.
Saijē grasījās iebilst, bet viņu apturēja vecvecmāmiņas skatiens. - Tas nebūs ilgi.
Alaīsa pabužināja viņam matus. - Tev ir vērīga acs, Saijē, un tu proti rīkoties ar vārdiem. Varbūt vēlāk kļūsi par dzejnieku?
Viņš papurināja galvu. - Es gribu būt chevalier, kundze. Es gribu cīnīties.
- Saijē, - bargi iejaucās Esklarmonda. - Tagad paklausies.
Viņa nosauca to cilvēku vārdus, pie kuriem zēnam jāaiziet, un tad pateica nododamo ziņu: pēc trim naktīm birzī uz austrumiem no San- mikelas priekšpilsētas ieradīsies divi parfaits no Albī.
- Vai ielāgoji? - Zēns apstiprinoši pamāja. - Labi. - Esklarmonda pasmaidīja, noskūpstīja viņu galvvidū un tad pielika pie lūpām pirkstu. - Atceries: tikai tiem, kurus es nosaucu. Tagad ej. Jo drīzāk aiziesi, jo drīzāk atgriezīsies un varēsi pastāstīt kundzei Alaīsai vēl kaut ko.
- Vai tu nebaidies, ka viņa teikto kāds var noklausīties? - Alaīsa jautāja, kad Esklarmonda bija aizvērusi durvis.
- Saijē ir prātīgs puika. Un runā tikai ar tiem, kam ziņa domāta. - Viņa izliecās pa logu un aizvēra slēģus. - Vai kāds zina, ka tu esi šeit?
- Vienīgi Fransuā. Viņš man pateica, ka tu esi atgriezusies.
Esklarmondas acīs pavīdēja savāda izteiksme, taču viņa neko nepaskaidroja. - Un tā arī lai paliek, e.
Apsēdusies pie galda, viņa ar mājienu aicināja Alaīsu piebiedroties.
- Tā, Alaīsa. Vai tavs ceļojums uz Bezjē bija veiksmīgs?
Alaīsa nosarka. - Tu esi dzirdējusi.
- To zina visa Karkasona. Ļaudis par to vien runā. - Viņas seja kļuva nopietna. - Es ļoti bažījos, jo tu devies ceļā tik drīz pēc tam, kad tev uzbruka.
- Un tu zini arī to? No tevis nepienāca nekāda ziņa, un es nospriedu, ka tu varbūt esi prom.
- Nekā tamlīdzīga. Tajā dienā, kad tevi atrada, es atnācu uz pili, bet tas pats Fransuā nelaida mani pie tevis. Tava māsa bija pavēlējusi nevienu neielaist bez viņas atļaujas.
- To viņš nepieminēja, - Alaīsa samulsusi sacīja. - Un neko neteica arī Oriāna, lai gan tas mani pārsteidz mazāk.
- Kā tā?
- Viņa visu laiku uzmanīja mani, drīzāk ar kādu nolūku, nevis aiz gādības, vismaz tā man likās. - Alaīsa mirkli klusēja. - Piedod, Esklarmonda, ka neuzticēju tev savu ieceri, bet laiks starp lēmuma pieņemšanu un tā īstenošanu bija pārāk īss.