- Pasaki manam kungam, ka tūdaļ nākšu, - viņš strupi noteica. - Pēc tam sameklē Fransuā un atsūti viņu pie manis. Viņš nekad neatrodas tur, kur vajadzīgs.
Alaīsa pieskārās tēva delmam. - Vismaz parunājiet ar Esklarmondu. Uzklausiet to, kas viņai sakāms. Es nodošu viņai ziņu.
Mirkli vilcinājies, Peletjē piekāpās. - Kad ieradīsies Simeons, es noklausīšos, kas sakāms tavai zintniecei.
Viņš devās augšup pa kāpnēm. To augšgalā apstājās.
- Vēl kas, Alaīsa. Kā Oriāna zināja, kur tevi atrast?
- Droši vien būs man sekojusi no Sant-Nasarī, lai gan… - Viņa apklusa, aptvērusi, ka Oriānai nebūtu pieticis laika pasaukt palīgā zaldātus un tik drīz atgriezties. - Es nezinu. Bet nešaubos, ka…
Taču Peletjē jau bija nozudis. Iedama pār pagalmu, Alaīsa nopriecājās, ka nekur nav redzama Oriāna. Tad apstājās kā iemieta.
Ja nu viņa ir devusies atpakaļ?
Alaīsa parāva augstāk svārkus un metās skriet.
Nogriezušies Esklarmondas ielā, Alaīsa saprata, ka bailes bijušas pamatotas. Logu slēģi karājās vienā eņģē, durvis bija izrautas no aplo- das.
- Esklarmonda! - viņa iesaucās. - Vai tu te esi?
Viņa iegāja mājiņā. Mēbeles bija apgrieztas otrādi, krēslu paroči pārlauzti kā kauli. Lādes saturs nevērīgi izsvaidīts pa grīdu, pavarda ogles izspārdītas, notriepjot grīdu ar sodrējiem un pelniem.
Alaīsa pakāpās uz pieslienamām kāpnēm. Alkovā mētājās izvandīti salmi, sagraizīti matrači, izpurinātas dūnas. Audumā rēgojās pīķu un zobenu atstātie dūrumi un šķēlumi.
Dibenistabā jūklis bija vēl lielāks. Aizkars norauts no griestiem. Sadauzītu māla krūku un podu lauskas mētājās novārījumu un uzlējumu peļķēs - brūnās, baltās, tumši sarkanās. Uz klona gulēja sabradāti zālīšu, puķu un lapu saišķi.
Vai Esklarmonda, atgriežoties zaldātiem, vēl bijusi mājās? Alaīsa izskrēja ārā, cerēdama atrast kādu, kurš zinātu pastāstīt, kas te noticis. Visu māju durvis bija ciet, logi aizslēģoti.
- Kundze Alaīsa.
Sākumā viņai šķita, ka tas ir dzirdes māns.
- Kundze Alaīsa.
- Saijē? - viņa nočukstēja. - Saijē? Kur tu esi?
- Te, augšā.
Izgājusi no nama ēnas, Alaīsa paskatījās augšup. Mijkrēslī starp māju slīpajām ģēvelēm viņa saredzēja gaišbrūnu matu ērkuli un dzin- tarkrāsas acu pāri, kas lūkojās viņā.
- Saijē, tu nokritīsi un nositīsies!
- Nekā nebija. - Zēns šķelmīgi pasmaidīja. - Nez cik reižu esmu bijis te augšā. Un arī pilī es varu tikt iekšā pa jumtu!
- Bet man reibst galva, uz tevi skatoties. Kāp zemē.
Alaīsa aizturēja elpu, kad Saijē nolēca uz ielas.
- Kas te notika? Kur ir Esklarmonda?
- Menina ir drošībā. Viņa lika, lai pagaidu jūs tepat. Viņa zināja, ka jūs atnāksiet.
Atskatījusies pār plecu, Alaīsa ievilka zēnu kādās durvīs. - Kas te notika? - viņa atkārtoja.
Saijē nelaimīgs nodūra acis. - Zaldāti atgriezās. Es visu dzirdēju pie loga. Menina jau bažījās, ka tie atnāks vēlreiz, kad māsa būs aizvedusi jūs atpakaļ uz pili, tāpēc, kad jūs aizgājāt, mēs savācām svarīgākās mantas un paslēpāmies pagrabos. - Viņš dziļi ievilka elpu. - Tie rīkojās ātri. Mēs dzirdējām, kā tie staigā pa mājām un izvaicā kaimiņus, kur mēs esot. Dzirdēju, kā mum§ virs galvas rīb zābaki, visa grīda līgojās, bet lūku tie neatrada. Man bija bail. - Balsī vairs nebija ne vēsts no šķelmības. - Viņi saplēsa meninas krūkas. Izlēja visas zāles.
- Zinu, - Alaīsa klusu teica. - Es redzēju.
- Tie visu laiku bļāva, ka meklējot ķecerus, bet man liekas, tie meloja. Jo neuzdeva tādus jautājumus kā parasti.
Alaīsa pacēla zēna zodu un ieskatījās viņam acīs.
- Tas ir ļoti svarīgi, Saijē. Vai tie bija tie paši zaldāti, kas iepriekš? Vai tu viņus redzēji?
- Neredzēju.
- Tas nekas, - viņa žigli mierināja, redzēdama, ka puisēns ir tuvu asarām. - Tu esi izturējies ļoti drošsirdīgi. Liels atbalsts Esklarmon- dai. - Viņa mirkli vilcinājās. - Vai zaldātiem līdzi bija vēl kāds?
- Laikam ne, - Saijē atbildēja un noskumis piebilda: - Es nevarēju stāties viņiem pretī.
Alaīsa apskāva puisēnu, jo viņam pār vaigu noritēja pirmā asara.
- Kuš, kuš, viss būs labi. Nebēdā. Tu izdarīji visu, kas bija tavos spēkos, Saijē. Vairāk mēs neviens nevaram izdarīt.
Viņš pamāja ar galvu.
- Kur Esklarmonda ir tagad?
- Vienā Sanmikelas mājā, - Saijē caur elsām izdvesa. - Viņa saka, mēs tur nogaidīsim, līdz tu mums paziņosi par intendanta Peletjē ierašanos.
Alaīsa saspringa. - Saijē, vai Esklarmonda teica tieši tā? Ka gaida ziņu no mana tēva?
Saijē samulsa. - Tatad viņa ir maldījusies?
- Nē, nē, es tikai nesaprotu, kā… - Alaīsa aprāvās. - Nekas. Nav svarīgi. - Viņa sameklēja nēzdodziņu un noslaucīja zēnam seju. - Ta. Tagad ir labāk. Mans tēvs tiešām vēlas runāt ar Esklarmondu, taču vispirms gaida ierodamies vēl vienu… draugu no Bezjē.
Saijē pamāja. - Simeonu.
Alaīsa iepleta acis. - Jā, - viņa apstiprināja un beidzot pasmaidīja. - Simeonu. Saki man, Saijē, vai ir kas tāds, ko tu nezini?
Viņš pavīpsnāja caur asarām. - Pavisam maz.
- Pasaki Esklarmondai, ka es izstāstīšu tēvam, kas te noticis, bet jūs abi pagaidām palieciet Sanmikelā.
Saijē viņu pārsteidza, saņemdams aiz rokas. - Pasakiet to viņai pati. Viņai būs prieks jūs redzēt. Un jūs varēsiet parunāties. Menina teica, jums bijis jāiet prom, kad saruna vēl neesot bijusi galā.
Alaīsa ielūkojās dzintarainajās acīs, kas spoži un dedzīgi mirdzēja.
- Vai nāksiet?
Viņa iesmējās. - Tevis dēļ noteikti, Saijē. Bet ne tūlīt. Tas ir pārāk bīstami. Varbūt viņi novēro māju. Es atsūtīšu ziņu.
Saijē pamāja ar galvu un nozuda tikpat pēkšņi kā parādījies.
- Deman al včspre!' - viņš vēl uzsauca.
37. NODAĻA
Kopš atgriešanās no Monpeljē Zeans Kongosts tikpat kā nebija redzējis savu sievu. Oriāna nebija pienācīgi sagaidījusi viņu mājās, nebija ar cieņu izturējusies pret to, ka vīram bijis jāpārcieš tik daudz grūtību un pazemojumu. Kongosts nebija ari aizmirsis sievas nekaunīgo uzvedību abu kambarī pirms viņa došanās ceļā.
Murminādams pie sevis, viņš šķērsoja pagalmu un iegāja pils dzīvojamā daļā. Pretī nāca Peletjē sulainis Fransuā. Kongosts uzskatīja, ka Fransuā ir neuzticams, pārāk iedomīgs, mūždien slapstās apkārt un visu atstāsta savam kungam. Šajā diennakts laikā viņam nekas nebija meklējams pie svešiem kambariem.
Fransuā godbijīgi nolieca galvu. - Escrivan.
Kongosts nelikās viņu redzam.
Sasniedzot savas istabas, Kongosts jau liesmoja taisnā sašutumā. Šoreiz viņš bija nolēmis dot Oriānai mācību. Tik izaicinošu un tīšu nepaklausību nevarēja atstāt nesodītu. Nepieklauvējis viņš atrāva vaļā durvis.
- Oriāna! Kur tu esi? Nāc šurp!
Kambaris bija tukšs. Saniknots par to, ka sieva ir prom, viņš ar roku notrauca uz grīdas visu, kas stāvēja uz galda. Plīsa bļodas, klaudzēdams aizripoja svečturis. Kongosts metās pie drēbju lādes, izsvieda visu ārā, norāva gultas pārsegus un palagus, kuros iezīdusies viņas netiklā smarža.
Dusmās zvērodams, viņš atkrita krēslā un aplūkoja savu roku- darbu. Saplēstas drānas, sasisti trauki, salauzītas sveces. Pie visa vainīga Oriānas nekrietnā uzvedība.
Kongosts devas meklēt Žirandu, lai viņa sakopj kambari, un prātoja par to, kā savaldīt savu izlaidīgo sievu.