Gaiss bija valgs un smags, kad Gijems izgāja no pirts un ieraudzīja, ka viņu gaida Ziranda, plato muti savilkusi vieglā smaidā.
Gijema noskaņojums aptumšojās. - Kas ir?
Kalpone iespurcās un raudzījās viņā no tumšo skropstu apakšas. - Nu? - viņš skarbi noprasīja. - Ja tev ir kas sakāms, tad saki vai arī liec man mieru!
Ziranda pieliecās tuvāk un kaut ko pačukstēja viņam pie auss.
Gijems izslējās. - Ko viņai vajag?
- Nemāku teikt, Messire. Kundze neuztic man savas vēlēšanās.
- Tu neproti melot, Ziranda.
- Vai liksiet nodot kādu ziņu?
- Pasaki savai kundzei, ka drīz došos pie viņas, - Gijems, mirkli vilcinājies, teica un iespieda kalponei saujā monētu. - Un turi mēli aiz zobiem.
Noskatījies Zirandai pakaļ, viņš pagalma vidū apsēdās gobas ēnā. Labāk neiet, turēties pa gabalu no kārdinājuma. Tas bija pārāk bīstami. Viņa bija bīstama.
Gijems nebija domājis, ka viss nonāks tik tālu. Ziemas nakts, kaila miesa zem kažokādām, vīna sakarsētas asinis un mednieka uzbudinājums. Viņu bija pārņēmis neprāts. Viņš bija noburts.
No rīta viņš bija pamodies nožēlas pilns un klusībā nozvērējies, ka tas nemūžam neatkārtosies. Pirmos pāris mēnešus pēc kāzām bija turējis vārdu. Tad pienāca vēl viena tāda nakts, pēc tam otra un trešā. Viņai nebija iespējams pretoties, viņa valdīja pār Gijema jutekļiem.
Tagad viņš vēl vairāk baidījās no tā, ka varētu izplatīties baumas. Jābūt piesardzīgam. Svarīgi bija pārtraukt šo sakaru miermīlīgi. Labi, viņš turp aizies - bet tikai lai pateiktu, ka šī ir pēdējā satikšanās.
Gijems piecēlās un devās uz dārzu, kamēr vēl pietika drosmes. Pie vārtiem viņš apstājās un, uzlicis roku uz tverekļa, vilcinājās iet tālāk. Un tad ieraudzīja viņu stāvam zem vītola - ēnu ieskautu vakara dziesnā. Sirds krūtīs apmeta kūleni. Viņa izskatījās kā tumšs eņģelis, cirtainie mati pustumsā zalgoja kā ahāts, viļņodami pār muguru.
Gijems dziļi ievilka elpu. Labāk iet projām. Bet šajā mirklī, kā sajutusi viņa svārstīšanos, Oriāna pagriezās, un viņas skatienam nebija iespējams pretoties. Gijems atstāja savu ecuyer sardzē pie vārtiņiem un pa mīksto zāli devās pie Oriānas.
- Es jau baidījos, ka tu neatnāksi, - viņa teica.
- Nevaru palikt ilgi.
Viņš juta siltos pirkstu galus pieskārāmies saviem pirkstiem, plaukstas ieskaujam viņa plaukstu locītavas.
- Tad es izlūdzos piedošanu, ka esmu tevi traucējusi, - Oriāna čukstēja, glauzdamās viņam klāt.
- Mūs var ieraudzīt! - viņš nošvīkstēja, mēģinādams atraisīties no šīm rokām.
Oriāna, atgāzusi galvu, palūkojās viņā, Gijems sajuta viņas smaržu dvesmu un pūlējās pretoties mostošās iekāres kvēlei. - Kāpēc tu runā ar mani tik skarbi? - Oriāna lūdzoši jautāja. - Te mūs neviens neredz. Es atstāju pie vārtiem sargu. Un šovakar visi ir pārāk aizņemti, lai pievērstu mums uzmanību.
- Viņi nav tik iegrimuši darbā, lai neko nemanītu. Katrs tur vaļā acis un ausis. Katrs cer uzķert ko tādu, ko varētu izmantot savā labā.
- Cik nejaukas domas, - Oriāna čukstēja, glāstīdama viņam matus. - Aizmirsti citus. Šobrīd domā tikai par mani. - Tagad viņa bija piekļāvusies tik cieši klāt, ka aiz tērpa plānā auduma Gijems juta pukstam viņas sirdi. - Kāpēc jūs esat tik salts, Messire? Vai esmu pateikusi ko aizvainojošu?
Iekarstot asinīm, labie nodomi gaisa. - Oriāna, mēs grēkojam. Tu to zini. Mēs nodarām pāri tavam vīram un manai sievai ar šo bezdievīgo…
- Mīlestību? - Viņa iesmējās, un vieglie smieklu zvārgulīši lika pagurt Gijema sirdij. - "Mīla nav grēks, mīla ir tikums, sliktie top labi, labie vēl labāki." Tu taču esi dzirdējis, ko dzied trubadūri.
Gijems attapās, ka ir ieskāvis plaukstās viņas daiļo seju.
- Tā ir tikai dziesmiņa. Bet dotie zvēresti ir pavisam kas cits. Vai varbūt tu grasies aplami iztulkot manus vārdus? - Viņš dziļi ievilka elpu. - Es gribu sacīt, ka mēs vairs nedrīkstam tikties.
Viņš juta, kā Oriāna sastingst viņa rokās. - Es jums vairs nepatīku, Messire? - viņa nočukstēja. Seju apslēpa biezo matu vilnis.
- Nevajag tā, - viņš teica, taču stingrā apņēmība grīļojās.
- Kā lai es pierādu savu mīlestību? - viņa dvesa tik maigā un aizlauztā balsī, ka Gijems tik tikko spēja to saklausīt. - Ja neesmu pratusi jums izpatikt, Messire, tad pasakiet to man.
Abu pirksti savijās kopā. - Tu neko neesi darījusi nepareizi. Tu esi skaista, Oriāna, tu esi… - viņš apklusa, vairs neatrazdams vārdus. Atvērās Oriānas apmetņa piespraude. Ta nokrita zemē, un zilais apmetnis, vizuļodams kā tumšs ūdens, noslīdēja viņai pie kājām. Viņa izskatījās tik trausla, tik neaizsargāta, ka Gijemam neizturami gribējās apskaut viņu un cieši pieglaust sev klāt.
- Nē, - viņš čukstēja, - es nevaru…
Viņš pūlējās atsaukt atmiņā Alaīsas seju, iztēlojās sievas mierīgo skatienu, paļāvības pilno smaidu. Viņš ticēja dotajiem laulības zvērestiem, un to nebūt nevarēja teikt par katru vīrieti ar tik augstu stāvokli galmā. Gijems negribēja Alaīsu krāpt. Laulības dzīves sākumā viņš ne vienu vien nakti kambara klusumā noraudzījās uz aizmigušo Alaīsu un apzinājās, ka ir kļuvis - varētu kļūt - par labāku cilvēku tikai tāpēc vien, ka Alaīsa viņu mīl.
Gijems mēģināja atsvabināties, taču tagad dzirdēja vienīgi Oriānas balsi, kam piejaucās ļaunas kalpu tenkas par to, ka Alaīsa pataisījusi vīru par muļķi, jādama viņam pakaļ uz Bezjē. Dārdošais troksnis galvā kļuva arvien skaļāks, apslāpēdams Alaīsas kluso balsi. Viņas tēls izbalēja. Viņa slīdēja prom, atstādama Gijemu aci pret aci ar kārdinājumu.
- Es tevi dievinu, - dvesa Oriāna, viņas plauksta ieslīdēja starp Gijema stilbiem. Par spīti visai apņēmībai, viņš aizvēra acis, nejaudādams pretoties saldajiem čukstiem. Tie šalkoja kā vējš lapotnē. - Kopš tu atgriezies no Bezjē, es tikpat kā neesmu tevi redzējusi. - Gijems pūlējās kaut ko sacīt, bet rīkle bija izkaltusi. - Runā, ka vikonts Trankavels vērtējot tevi augstāk par visiem citiem chevaliers, - viņa čukstēja.
Gijems vairs neizšķīra vārdus. Pārāk skaļi, pārāk smagi galvā pulsēja asinis, noslāpēdamas visas citas skaņas un sajūtas.
Viņš noguldīja Oriānu zālē.
- Pastāsti man, kas notika starp vikontu un viņa tēvoci, - Oriāna švīkstēja Gijemam pie auss. - Pastāsti, kas notika Bezjē. - Gijems strauji ierāva elpu, kad Oriāna apvija kājas viņam ap vidukli un pievilka viņu sev klāt. - Pastāsti, kā jums veicās.
- To es nedrīkstu stāstīt, - viņš izdvesa, juzdams vienīgi viņas kustības.
Oriāna iekoda viņam lūpā. - Man drīksti.
Gijems izkliedza viņas vārdu, vairs nebēdādams, vai kāds klausās un skatās. Un nemanīja nedz gandarījumu viņas zaļajās acīs, nedz asinis - savas asinis - uz viņas lūpām.
Peletjē pārlaida skatienu vakariņu galdam un saīga, neredzēdams pie tā ne Oriānu, ne Alaīsu.
Lai gan visapkārt risinājās gatavošanās karam, Lielajā zālē valdīja svētku noskaņojums, jo vikonts Trankavels ar svītu bija laimīgi atgriezies mājās.
Tikšanās ar konsuliem bija noritējusi labi. Peletjē nešaubījās, ka tie sagādās vajadzīgos līdzekļus. Ik stundu no pilīm, kas atradās vistuvāk Karkasonai, pārradās ziņneši. Pagaidām neviens vasalis nebija liedzis atbalstu, karavīrus un naudu.
Līdzko vikonts Trankavels un kundze Anjēze atstāja vakariņu telpu, Peletjē atvainojās un devās ārā ieelpot svaigu gaisu. Sirdij atkal smagi uzgūla nenoteiktības nasta.