Tavs brālis gaida Tevi Bezjē, Tava māsa - Karkasonā.
Liktenis bija lēmis atrast Simeonu un otro grāmatu drīzāk, nekā Peletjē jebkad būtu uzskatījis par iespējamu. Ja Alaīsas aizdomas bija pamatotas, tad tepat tuvumā varēja būt arī trešā grāmata.
Peletjē plauksta pieskārās krūtīm, kur pie sirds glabājās Simeona grāmata.
Alaīsu uzmodināja skaļš blīkšķis, loga slēģim atsitoties pret sienu. Viņa uztrūkās sēdus, sirdij strauji dauzoties. Sapnī viņa atkal bija redzējusi sevi mežā pie Kursānas sasietām rokām, pūloties nopurināt no galvas raupjo kapuci.
Paņēmusi spilvenu, vēl siltu no miega, viņa piespieda to pie krūtīm. Ap gultu joprojām virmoja Gijema smarža, kaut gan bija pagājusi vairāk nekā nedēļa, kopš vīrs pēdējo reizi gulējis viņai blakus.
Slēģis vēlreiz nodārdēja pret sienu. Ap torņiem un pār jumtu gaudoja vētra. Alaīsa atcerējās, ka bija palūgusi, lai Riksenda atnes ko ēdamu, un tad aizmigusi.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un bikli ienāca Riksenda.
- Piedodiet, kundze. Negribēju jūs modināt, bet viņš uzstāja, lai pamodinu.
- Gijems? - Alaīsa steigšus jautāja.
Riksenda papurināja galvu. - Jūsu tēvs. Viņš jūs gaida pie Austrumu vārtiem.
-Tagad? Bet noteikti ir jau pāri pusnaktij!
- Pusnakts vēl nav nozvanīta, kundze.
- Kāpēc viņš ir atsūtījis tevi, nevis Fransuā?
- Nezinu, kundze.
Atstājusi Riksendu uzraudzīt kambari, Alaīsa uzsedza plecos apmetni un steidzās lejup pa kāpnēm. Pār kalniem joprojām dunēja pērkons, kad viņa skrēja pār pagalmu.
- Kurp mēs dodamies? - viņa sauca, pārkliegdama vēju, kad abi izsteidzās ārā pa Austrumu vārtiem.
- Uz Sant-Nasarī, - tēvs atbildēja. - Turp, kur paslēpta Vārdu grāmata.
Oriāna, izstiepusies līdzīgi kaķei, gulēja gultā un klausījās vēja gaudās. Ziranda bija krietni pastrādājusi, sakopdama kambari un stāstīdama, kā ālējies Oriānas vīrs. Oriāna nezināja, kas Zeanu tā saniknojis. Un viņai arī bija vienalga.
Visi vīrieši - galminieki, skrīveri, chevaliers, priesteri - savā būtībā bija vienādi. Lai kā viņi plātītos ar savu godu, visa apņēmība salūza kā sprunguļi ziemas spelgonī. Visgrūtāk bija nodot pirmo reizi. Bet pēc tam… Oriāna nespēja vien nobrīnīties, cik viegli pār viņu neuzticīgajām lūpām nāca noslēpumi un kā viņu rīcība noliedza visu, ko viņi apgalvoja turam dārgu.
Viņa bija uzzinājusi vairāk, nekā cerēts. Smieklīgā kārtā Gijems pat neapjēdza, cik nozīmīgs ir tas, ko viņš šovakar izpļāpājis. Oriānai jau bija aizdomas, ka Alaīsa sekojusi tēvam uz Bezjē. Tagad tās bija apstiprinājušās. Un Oriāna šo to zināja ari par abu sarunu pirms tēva došanās ceļā.
Par Alaīsas atveseļošanos Oriāna bija rūpējusies vienīgi tāpēc, ka cerēja ar viltu panākt, lai māsa lauž tēvam doto klusēšanas zvērestu, taču tas nebija izdevies. Uzmanības vērts bija tikai Alaīsas izmisums par koka dēlīti, kas pazudis no viņas kambara. Par to viņa bija runājusi, svaidīdamās drudža murgos. Pagaidām, par spīti visiem pūliņiem, dēlīti nebija sekmējies atrast.
Oriāna izstiepa rokas pār galvu. Pat neprātīgākajos sapņos viņa nebija domājusi, ka tēvam pieder kaut kas, apveltīts ar tādu varu un ietekmi, par kādu cilvēki būtu gatavi atdot milzu bagātības. Tagad vajadzēja tikai bruņoties ar pacietību.
Pēc Gijema stāstītā viņa saprata, ka dēlītis nav tik nozīmīgs, kā viņa domājusi. Ja vien būtu bijis vairāk laika, viņa būtu izvilinājusi no Gijema, kā sauc to cilvēku, ar kuru tēvs ticies Bezjē. Ja Gijems to zināja.
Oriāna pietrūkās sēdus. To noteikti zinās Fransuā. Viņa sasita plaukstas.
- Ņem, aiznes to Fransuā, - viņa pavēlēja Zirandai. - Un tā, lai tevi neviens nepamana.
38. NODAĻA
Pār krustnešu nometni bija nolaidusies nakts.
Gijs d'Evrē noslaucīja taukainās rokas drānā, ko turēja tramīgs kalps. Iztukšojis kausu, Evrē paskatījās uz Sito abatu galda galā, lai redzētu, vai viņš ir gatavs atstāt galdu.
Abats vēl nebija gatavs.
Terpies baltā, pašapmierināts un klīrīgs, abats sēdēja starp Burgundijas hercogu un Nevērās grāfu. Starp tiem abiem un to sekotājiem nemitīga cīņa par ietekmi bija sākusies jau tad, kad Leģions vēl nebija atstājis Lionu.
Pēc viņu stiklainajām acīm bija skaidrs, ka Arnāls Amalriks atkal ķēries pie iebiedēšanas un sprediķo par ķecerību, elles ugunīm un briesmām, kas draud no vietējiem iedzīvotājiem. Ar šiem stāstiem viņš spēja spīdzināt savus klausītājus stundām ilgi.
Evrē nejuta cieņu ne pret vienu no viņiem, uzskatīdams viņu godkāres mērķus par nožēlojamiem: pāris zelta monētu, vīns un palaistu- ves, pa kādai cīņai, un tad uz mājām, jo četrdesmit dienas nodienētas. Abata vārdos šķita klausāmies vienīgi de Monfors, kas sēdēja mazliet attālāk. Viņa acīs gailēja drūma degsme, kas varēja mēroties vienīgi ar paša abata fanātismu.
Evrē pazina de Monforu tikai pēc nostāstiem, kaut gan abi dzīvoja tuvu kaimiņos. Evrē bija mantojis zemi uz ziemeļiem no Sartras, ar labām medību vietām. Pateicoties izdevīgām laulībām un nežēlīgiem nodokļiem, viņa dzimta pēdējo piecdesmit gadu laikā bija sakrājusi lielas bagātības un pieņēmusies varenībā. Viņam nebija ne brāļu, kas apstrīdētu viņa titulu, ne vērā ņemamu parādu.
De Monfora zemes atradās pie Parīzes, nepilnu divu dienu jājiena attālumā no Evrē muižas. Bija zināms, ka de Monfors kļuvis par krusta karotāju pēc paša Burgundijas hercoga lūguma, lai gan ar savu godkāri bija tikpat slavens kā ar dievbijību un drosmi. Viņš bija piedalījies austrumu karagājienos uz Sīriju un Palestīnu, bet Ceturtajā krusta karagājienā uz Svēto zemi kā viens no nedaudziem krustnešiem atteicies piedalīties kristiešu pilsētas Zaras aplenkumā.
Lai gan jau pāri četrdesmit, de Monfors joprojām bija stiprs kā lācis. Drūms, sevī noslēdzies, viņš iedvesa ārkārtīgu uzticību saviem karavīriem, toties viņam neuzticējās daudzi baroni, uzskatīdami par pārāk viltīgu un godkārīgu viņa stāvoklim. Evrē viņu nicināja - tāpat kā visus, kuri dēvēja savu rīcību par Dieva darbu.
Evrē bija kļuvis par krusta karotāju viena vienīga iemesla dēļ. Un gaidīja to brīdi, kad, sasniedzis savu mērķi, atgriezīsies Šartrā un atvedīs līdzi grāmatas, kuras meklējis pusi mūža. Viņš netaisījās ziedoties uz citu ticības altāra.
- Kas ir? - viņš uzrūca kalpam, kurš bija nostājies aiz muguras.
- Kungs, pie jums ieradies ziņnesis.
Evrē pacēla acis un strupi noprasīja: - Kur viņš ir?
- Gaida ārā pie nometnes. Vārdu nenosauc.
- No Karkasonas?
- Viņš nesaka, kungs.
īsi paklanījies galda galā sēdošajiem, Evrē devās prom, bālā seja bija pietvīkusi. Viņš strauji soļoja starp teltīm un zirgiem uz noru nometnes austrumu malā.
Sākumā viņš saskatīja tikai neskaidrus stāvus tumsā starp kokiem. Piegājis tuvāk, ieraudzīja, ka atnācējs ir kāda Bezjē ziņu pienesēja kalps.
- Ko vajag? - viņš skarbi jautāja, balsī skanēja vilšanās.
Ziņnesis nokrita ceļos. - Mēs atradām viņu līķus mežā pie Kur-
sānas.
Evrē pelēkās acis piemiedzās. - Pie Kursānas? Tiem taču bija jāizseko Trankavels un viņa vīri. Ko tie meklēja Kursānā?
- Nemāku teikt, kungs, - ziņnesis stomījās.
Evrē atskatījās, un no koku aizsega iznira divi viņa karavīri, plaukstu uzlikuši uz zobena spala.
- Kas vēl tur tika atrasts?
- Nekā, kungs. Ne apmetņu, ne ieroču, ne zirgu, pat ne bultu, kas tos nogalinājušas. Līķi bija kaili. Viss paņemts.