- Vai zināms, kas tie bijuši?
Kalps soli atkāpās. - Visi runā tikai par Amjela de Kursāna drošsirdību, bet ne par to, kas bijuši tie vīri. Un tur bija arī meitene, vikonta Trankavela pils pārvaldnieka meita. Alaīsa.
- Viņa ceļoja viena?
- Nezinu, kungs, bet de Kursāns pats pavadīja viņu uz Bezjē. Bezjē jūdu kvartālā viņa satikās ar savu tēvu. Abi kādu laiku pavadīja tur. Kādā mājā.
Evrē brīdi klusēja. - Ak tad tā, - viņš pēdīgi nomurmināja, un plānās lūpas lēnām izliecās smaidā. - Un kā sauc to jūdu?
- Vārds man netika nosaukts, kungs.
- Vai viņš ir devies līdzi saviem tautasbrāļiem uz Karkasonu? -Jā.
Evrē jutās atvieglots, taču neizrādīja to. Tikai pieskārās duncim pie jostas. - Kam vēl tas ir zināms?
-Nevienam, kungs, zvēru. Es nevienam neesmu teicis.
Evrē dūra bez brīdinājuma, ietriekdams dunci ziņnesim kaklā. Šausmās iepletis acis, tas sāka smakt, no rīkles izlauzās pirmsnāves gārdzieni, sarkanas asinis pulsēdamas apšļāca zemi. Ziņnesis saļima uz ceļiem, izmisīgi pūlējās izraut dunci, bet tikai sagraizīja rokas un beidzot nogāzās knūpus.
Mirkli krampjaini raustījies asiņainajā zālē, viņš nodrebēja pēdējo reizi un vairs nekustējās.
Evrē seja palika pilnīgi bezkaislīga. Viņš pastiepa plaukstu, un viens no vīriem ielika tajā dunci. Viņš noslaucīja asmeni nodurtā ziņneša kamzolī un iebāza dunci makstī.
- Aizvāciet to, - Evrē noteica, pabikstīdams līķi ar zābaka purngalu. - Tas jūds ir jāatrod. Es gribu zināt, vai viņš vēl ir šeit vai jau Karkasonā. Ģīmetne jums ir?
Kareivis pamāja ar galvu.
- Labi. Ja nebūs ziņu no turienes, šovakar mani vairs netraucējiet.
PAGE \* MERGEFORMAT
39. NODAĻA
Karkasona
Trešdiena, 2005. gada 6. jūlijs
Apmetusi divdesmit lokus viesnīcas baseinā, Alise terasē paēda brokastis, nolūkodamās, kā saule pakāpjas virs koku galotnēm. Pusdes- mitos viņa stāvēja tūristu rindā un gaidīja, kad atvērsies Chūteau Com- tai vārti. Samaksājusi saņēma lapiņu, uz kuras neveiklā angļu valodā bija aprakstīta pils vēsture.
Divās cietokšņa mūra vietās - pa labi no vārtiem un ap pakavveidīgā Tour de Casemes virsotni - bija ierīkotas koka platformas, līdzīgas masta kurvim uz kuģa.
Kad aiz muguras palika Austrumu vārtu milzīgās, ar metālu apkaltās koka dubultvērtnes, Alise nonāca pagalmā un pār viņu nolaidās klusums.
Cour d'Honneur lielākoties atradās ēnā. Pa pagalmu klīda tādi paši apmeklētāji kā viņa, skatījās apkārt, lasīja ceļvežus. Tie vēstīja, ka Trankavelu laikā pagalma vidū augusi goba, zem kuras vikonti trijās paaudzēs sprieduši tiesu. Tagad no gobas nebija ne miņas. Tas vietā zaļoja divas skaistas platānas, lapu ēnas ņirbēja uz pagalma rietumu mūra, kad saule pakāpās pār cietokšņa sienām austrumu pusē.
Cour d'Honneur tālais ziemeļu stūris jau bija saules pieliets. Tukšajās durvju ailās, mūru plaisās, pamestajās 1bur du Major un Tour du Degre arkās ligzdoja baloži. Pazibēja atmiņas - rokas ieķērušās raupjās virvju kāpnēs ar šķērskokiem, un pa tām jākāpelē no stāva uz stāvu kā palaidnīgam zeņķim.
Alise paskatījās augšup, prātā pūlēdamās nošķirt to, ko saredz acs, no fiziskās sajūtas savu pirkstu galos.
Tur bija maz ko redzēt.
Un tad viņu sagrāba satricinoša zaudējuma izjūta. Bēdas sažņaudza sirdi kā dūre.
Šeit viņš gulēja. Šeit tā viņu apraudāja.
Alise palūkojās lejup. Divas izcilnas bronzas līnijas zemē rādīja vietu, kur reiz atradusies ēka. Turpat bija burtu rinda. Viņa notupās un izlasīja, ka te atradusies Chāteau Comtal kapela, veltīta Sv. Marijai. Sant-Maria.
Nekas nebija palicis pāri.
Alise nogrozīja galvu, izbijusies par tik stiprām emocijām. Pasaule, kas pirms astoņiem simtiem gadu pastāvējusi zem šīm plašajām dienvidu debesīm, neredzama pastāvēja te joprojām. Sajūta, ka viņai kāds stāv aiz muguras, bija ļoti spēcīga, it kā patlaban sairtu robeža starp viņas tagadni un kāda cita pagātni.
Viņa aizvēra acis, izdzēsdama šolaiku krāsas, veidolus un skaņas, iztēlojās cilvēkus, kas šeit dzīvojuši, ļāva to balsīm sevi uzrunāt.
Reiz šeit bija labi dzīvot. Sarkanas sveces uz altāra, ziedoši vilkābeles zari, laulībā sadotas rokas.
Citu apmeklētāju balsis atsauca Alisi tagadnē, un pagātne izdzisa, kad viņa atsāka pastaigu pa pagalmu. Tagad, no pils iekšienes, viņa redzēja, ka koka galerijas pie cietokšņa mūriem pagalma pusē ir vaļējas. Dziļi mūros vīdēja nelieli četrstūraini caurumi, kādus viņa bija pamanījusi jau vakar vakarā, staigādama pa Liees. Lapiņā bija paskaidrots, ka tie iezīmē šķērssiju vietas tur, kur atradušies augšējie stāvi.
Ieskatījusies pulkstenī, Alise nopriecājās, ka pirms norunātās tikšanās vēl pagūs iegriezties muzejā. Divpadsmitā un trīspadsmitā gadsimta telpās, kas vienīgās bija saglabājušās no sākotnējām ēkām, atradās akmens altāri, pīlāri, konsoles, strūklakas un kapakmeņi, tapuši posmā no romiešu laikiem līdz piecpadsmitajam gadsimtam.
Viņa klīda apkārt bez īpašas intereses. Spēcīgās izjūtas, kas pārņēma viņu pagalmā, tagad bija pazudušas, atstādamas neskaidru nemieru.
Sekodama bultiņām, viņa gāja no telpas telpā, līdz nonāca Apaļajā zālē - taisnstūrainā par spīti nosaukumam.
Matiņi viņai uz skausta saslējās stāvus. Telpai bija velvēti griesti, uz divām garākajām sienām vēl bija saredzamas freskas ar kaujas skatiem. Uzraksts vēstīja, ka freskas vienpadsmitā gadsimta beigās licis uzgleznot Bernārs Atons Trankavels, kas piedalījies Pirmajā krusta karā un cīnījies pret mauriem Spānijā. Starp fantastiskajiem zvēriem un putniem, kas rotāja frīzi, bija leopards, zebu, gulbis, vērsis un kaut kas līdzīgs kamielim.
Alise apbrīnā raudzījās uz debeszilajiem griestiem, izbalējušiem un saplaisājušiem, bet joprojām skaistiem. Freskā pa kreisi cīnījās divi chevaliers - viens tērpies melnā, ar apaļu vairogu rokā, lemts bojāejai no otra bruņinieka šķēpa. Uz pretējās sienas risinājās kauja starp sara- cēņiem un kristiešu bruņiniekiem. Sī daļa bija labāk saglabājusies un pilnīgāka, un Alise piegāja tuvāk. Centrā viens otram pretī stājās divi chevaliers: viens pātā zirgā, otrs - kristiešu bruņinieks - baltā zirgā, ar mandeļveida vairogu rokā. Nedomājot viņa pastiepa roku, lai pieskartos sienai. Zāles uzraudze noklakšķināja mēli un nogrozīja galvu.
Pēdējais, ko Alise apmeklēja pirms aiziešanas no pils, bija mazs dārzs pie galvenā pagalma - Cour du Midi. Tas bija panīcis, no augstajiem spraišļu logiem palikušas tikai atmiņas. Zaļas efeju un citu staipekņu stīgas vijās ap pīlāriem un pa mūra plaisām. Senā godība bija izbalējusi.
Lēnām klīzdama pa dārzu un pēc tam izgājusi saulē, Alise atkal juta ko savādu - šoreiz nevis bēdas, bet gan nožēlu.
Kad Alise izgāja no Chāteau Comtal, Citadeles ielās valdīja vēl lielāka rosība.
Vajadzēja nosist laiku, līdz būs jāiet tikties ar advokāti, tāpēc viņa pagriezās pretējā virzienā nekā iepriekšējā vakarā un aizgāja uz Sen- nazēra laukumu, kur atradās bazilika. Alises uzmanību piesaistīja Hotel de la Cite fasāde fin-de-siecle stilā, atturīga, tomēr majestātiska. Efeju ieskauta, ar kaltiem čuguna vārtiem, spraišļotiem vitrāžu logiem un tumšsarkanām markīzēm nogatavojušos ķiršu krāsā, tā izstrāvoja naudas smaržu.
Kamēr viņa skatījās, durvis atvērās, atklājot ar paneļiem un gobelēniem klātas sienas, un ārā iznāca sieviete. Gara auguma, ar augstiem vaigu kauliem un nevainojami apgrieztiem melniem matiem, saulesbrillēs zelta ietvarā. Gaišbrūnā bezpiedurkņu blūze un tai pieskaņotās bikses katrā kustībā šķita vizuļojam un atstarojam gaismu. Ar savu zelta rokassprādzi un kaklarotu viņa izskatījās pēc ēģiptiešu princeses.