Alise nešaubījās, ka redzējusi viņu jau agrāk. Žurnālā vai filmā, varbūt pa televīziju?
Sieviete iekāpa automašīnā. Alise noraudzījās pakaļ, līdz tā nozuda skatienam, un piegāja pie bazilikas durvīm. Pie tām stāvēja ubadze, izstiepusi roku. Alise parakņājās kabatā, iespieda sievietei saujā monētu un gāja iekšā.
Un sastinga uz vietas, ar plaukstu pie durvīm. Viņa jutās kā ierauta auksta gaisa tunelī.
Nemuļķojies.
Alise vēlreiz mēģināja piespiest sevi ieiet bazilikā, apņēmusies nepadoties tik iracionālām jūtām. Taču viņu savažoja tādas pašas šausmas, kādas viņa bija pārdzīvojusi Sv. Etjēna katedrālē Tulūzā.
Atvainodamās tiem, kas sekoja aiz muguras, Alise atgriezās uz ielas un noslīga uz akmens sola ēnā pie ziemeļu durvīm.
Kas, ellē, ar mani notiek?
Vecāki bija iemācījuši viņai skaitīt lūgšanas. Izaugusi pietiekami liela, lai uzdotu jautājumus par ļaunuma klātbūtni pasaulē, un atskārtusi, ka Baznīca nespēj dot apmierinošas atbildes, viņa bija atradinājusi sevi no lūgšanām. Tomēr atcerējās jēgu, ko spēj dot reliģija. Viņu nekad pilnīgi neatstāja apziņa par solīto pestīšanu, kas pastāv kaut kur aiz mākoņiem. Un baznīcās viņa jutās kā mājās. Tās modināja vēstures izjūtu, pagātne uzrunāja viņu ar dievnamu arhitektūru, logiem, luktām.
Bet ne šeit.
Seit, Dienvidu katoļu katedrālēs, viņa juta nevis mieru, bet gan draudus. No mūriem šķita riešamies ļaunuma smaka. Alise paraudzījās augšup, uz himēru galvām; tās blenza viņā, nicīgi saviebušas mutes.
Viņa steigšus piecēlās un atstāja laukumu. Nemitīgi atskatījās pār plecu, teikdama sev, ka pie visa vainīga iztēle, tomēr nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņai pa pēdām kāds seko.
Tas ir tikai iedomas.
Pametusi Citadeli un iedama pa rue Trivalle uz centra pusi, Alise joprojām nervozēja. Lai ko viņa sev teiktu, neizzuda pārliecība, ka viņai kāds ir uz pēdām.
Daniela Delagarda biroji atradās rue George Brassens. Misiņa plāksnīte pie sienas zaigoja saulē. Alise bija atnākusi mazliet par agru, tāpēc apstājās, lai izlasītu juristu vārdus. Ap saraksta vidu bija Karenas Flerī vārds; viņa bija viena no divām sievietēm advokātēm.
Alise uzkāpa pa pelēkajiem akmens pakāpieniem, atvēra stikla dubultdurvis, iegāja flīzētā reģistrācijas telpā un nosauca savu vārdu sievietei pie spoži pulēta sarkankoka galda. Viņu palūdza apsēsties uzgaidāmajā telpā. Klusums nomāca. Alisei ienākot, viņai laipni pamāja diezgan laucinieciska izskata vīrs tuvu sešdesmitiem. Telpas vidū uz liela žurnālgalda bija akurāti salikti preses izdevumi - Paris Match, Immo Media un vairāki franču Vogue numuri. Uz balta marmora kamīna dzegas tikšķēja grezns misiņa pulkstenis, pie kamīna stāvēja augsta, kantaina stikla vāze ar saulespuķēm.
Alise apsēdās melnā ādas klubkrēslā pie loga un izlikās, ka lasa.
- Tanneres kundze? Es esmu Karena Flerī. Priecājos iepazīties.
Alise piecēlās; advokāte izstaroja kompetenci un iepatikās viņai
uzreiz. Vecumā mazliet pāri trīsdesmit, ģērbusies nopietnā melnā kostīmā ar baltu blūzīti, gaišie mati īsi apgriezti, ķēdītē ap kaklu zelta krustiņš.
- Mans sēru tērps, - viņa teica, ievērojusi Alises skatienu. - Šādam laikam krietni par siltu.
- Varu iedomāties.
Viņa atvēra Alisei durvis. - Iesim?
- Cik ilgi jūs jau šeit strādājat? - Alise jautāja, kamēr abas soļoja pa gaiteņiem, kuri izskatījās arvien vairāk noplukuši.
- Mēs pārcēlāmies uz šejieni pirms diviem gadiem. Mans vīrs ir francūzis. Uz šejieni pārvācas lērums angļu, visiem vajag advokāta palīdzību, tāpēc mums te klājas diezgan labi.
Karena ieveda viņu mazā kabinetā pašā nama dziļumā.
- Lieliski, ka varējāt ierasties personiski, - viņa teica, pamādama, lai Alise apsēžas. - Biju domājusi, ka vairumu sarunu vajadzēs risināt pa telefonu.
- Ta ir laimīga sagadīšanās. Tūdaļ pēc tam, kad saņēmu jūsu vēstuli, mani ciemos ielūdza draudzene, kura strādā Fuā tuvumā. Tādu iespēju nevarēja atstāt neizmantotu. - Viņa mirkli klusēja. - Turklāt, ņemot vērā mantojuma apjomu un raksturu, likās piedienīgi papūlēties vismaz tik daudz, lai ierastos personiski.
Karena pasmaidīja. - Tas atvieglo man darbu un ari paātrinās visu procedūru. - Viņa pievilka tuvāk brūnus aktu vākus. - Spriežot pēc tā, ko teicāt telefona sarunā, nerodas iespaids, ka jūs būtu labi pazinusi savu tanti.
Alise novaibstījās. - Patiesībā es vispār nebiju par viņu dzirdējusi. Man nebija ne jausmas, ka tētim vēl ir dzīvs kāds radinieks, kur nu vēl pusmāsa. Man bija iespaids, ka abi mani vecāki savā ģimenē bijuši vienīgie bērni. Vismaz Ziemassvētkos un dzimšanas dienās nekad neieradās nekādas tantes vai tēvoči.
Karena ieskatījās piezīmēs. - Un pirms kāda laika jūs zaudējāt vecākus.
- Viņi gāja bojā autoavārijā, kad man bija astoņpadsmit gadu, - Alise teica. - 1993. gada maijā. Tieši pirms maniem abitūrijas eksāmeniem.
- Tas jums ir bijis briesmīgi.
Alise pamāja ar galvu. Ko tur varēja sacīt?
-Jums nav ne brāļu, ne māsu?
- Manuprāt, vecāki vienkārši nokavēja. Kad piedzimu es, viņi jau bija relatīvi veci. Pāri par četrdesmit.
Karena pamāja. - Nu, tādā gadījumā, manuprāt, vislabāk būs, ja es vienkārši iziešu visam cauri. Man ir jūsu tantes īpašuma dokumenti un testamenta noteikumi. Kad būsim beigušas, jūs varēsiet aizbraukt un apskatīt māju, ja vēlēsieties. Ta atrodas mazā pilsētiņā apmēram stundas brauciena attālumā no šejienes, Salēlā pie Odas.
- Jauki.
- Tātad, - Karena turpināja, - šeit man ir pamatinformācija, vārdi, datumi un tā tālāk. Jūs noteikti gūsiet labāku priekšstatu par viņas personību, kad aizbrauksiet uz māju un apskatīsiet privātos dokumentus un mantas. Un tad arī izlemsiet, vai vēlaties, lai tās izvācam mēs, vai varbūt nolemsiet darīt to pati. Cik ilgi jūs vēl būsiet šeit?
- Vispār līdz svētdienai, taču apsveru iespēju palikt ilgāk. Mani negaida nekādas steidzamas darīšanas.
Karena pamāja ar galvu un šķirstīja savas piezīmes.
- Nu tad sāksim un paskatīsimies, kā tiekam uz priekšu. Greisa Alise Tannere bija jūsu tēva pusmāsa. Dzimusi Londonā 1912. gadā, jaunākais un vienīgais izdzīvojušais bērns no pieciem brāļiem un māsām. Abas māsas nomira agrā bērnībā, abi brāļi krita Pirmajā pasaules karā. Viņas māte nomira… - Karena vilka ar pirkstu pa lapu, līdz atrada vajadzīgo gadskaitli, - …1928. gadā pēc ilgas slimības, un ģimene izjuka. Greisa jau bija aizgājusi no mājām, viņas tēvs pārcēlās uz citurieni un apprecējās otrreiz. Nākamajā gadā šajā laulībā piedzima viens bērns - jūsu tēvs. Cik redzu no dokumentiem, turpmāk nav bijis tikpat kā nekādu sakaru starp Tanneres jaunkundzi un viņas tēvu - jūsu vectēvu.
- Kā jums liekas, vai mans tēvs vispār zināja, ka viņam ir pusmāsa?
- Nav ne jausmas. Es teiktu, ka nezināja.
- Toties Greisa par viņu zināja?
- Jā, lai gan nemāku teikt, kā un kur viņa to noskaidroja. Jebkurā gadījumā viņa zināja par jums. 1993. gadā, pēc jūsu vecāku nāves, pārrakstīja testamentu un iecēla jūs par vienīgo mantinieci. Tolaik viņa jau daudzus gadus bija dzīvojusi Francijā.