Alise sarauca pieri. - Ja jau viņa zināja par mani un par to, kas noticis, tad nesaprotu, kāpēc viņa ar mani nesazinājās.
Karena paraustīja plecus. - Iespējams, domāja, ka jūs tas neiepriecinās. Mēs nezinām, kas radīja plaisu ģimenē; varbūt viņa uzskatīja, ka tēvs ir noskaņojis jūs pret viņu. Tādos gadījumos visbiežāk tiek pieņemts - un dažreiz pamatoti -, ka jebkuri tuvināšanās mēģinājumi tiks atraidīti. Ja saiknes sarautas, var būt ļoti grūti tās atjaunot.
-Jādomā, jūs nebijāt tā, kas sastādīja testamentu?
Karena pasmaidīja. - Nē, tas notika krietni pirms mana laika. Bet esmu runājusi ar kolēģi, kurš to sastādīja. Tagad viņš ir pensijā, taču atceras jūsu tanti. Viņa bijusi ļoti lietišķa, bez liekiem uztraukumiem un jūtelības. Skaidri zinājusi, ko grib, proti - visu novēlēt jums.
- Tatad jūs nezināt arī, kāpēc viņa pārcēlās uz dzīvi šeit?
- Diemžēl ne. - Karena ieturēja pauzi. - No mūsu viedokļa, viss ir samērā skaidrs. Tāpēc, kā jau teicu, vislabāk būs, ja aizbrauksiet un apskatīsiet māju pati. Varbūt tur uzzināsiet par viņu ko vairāk. Ja pakavēsieties šeit vēl dažas dienas, mēs varētu satikties vēlreiz. Rīt un piektdien es būšu tiesā, bet ar prieku tikšos ar jums sestdienas rītā, ja tas ir ērti. - Viņa piecēlās un sniedza roku. - Kad izlemsiet, kā rīkoties, atstājiet ziņu manai asistentei.
- Kamēr esmu šeit, es vēlētos apmeklēt tantes kapu.
- Kādā ziņā neparasti? - Alise jautāja.
- Tanneres kundze tika apglabāta nevis Salēlā, bet gan šeit, Karkasonā, kapsētā pie Citadeles sienām, kādas draudzenes dzimtas kapenēs. - Karena paņēma asistentes sniegto izdruku un pārlaida acis tekstam. - Jā, tagad atceros. Ta ir Žanna Žiro, vietējā iedzīvotāja; lai gan nav nekādu pierādījumu, ka abas bijušas pazīstamas. Šeit ir arī Žiro kundzes adrese - kopā ar kapsētas datiem.
- Paldies. Es ar jums sazināšos.
- Dominika jūs pavadīs līdz ārdurvīm. - Karena pasmaidīja. - Gaidīšu ziņas par to, kā jums veicas.
40. NODAĻA
Arjēža
pols otiē bija gaidījis, ka Man Sesila izmantos braucienu uz Arjēžu, lai turpinātu iepriekšējā vakara sarunu vai iztaujātu viņu par eksperta atskaiti. Taču viņa izmeta tikai pa kādai paviršai piezīmei un lielākoties klusēja.
Mašīnas salonā viņas fiziskā klātbūtne bija ļoti spēcīga. Otiē juta viņas parfīmu, viņas ādas smaržu. Šodien viņa bija ģērbusies gaišbrūnā blūzē bez piedurknēm un tai pieskaņotās biksēs. Acis slēpās aiz saulesbrillēm, lūpas un nagi bija vienādā tumšsarkanā krāsā.
Otiē diskrēti ieskatījās pulkstenī. Pāris stundu būs jāpavada izrakumu vietā, tad atceļš, - Karkasonā viņi droši vien atgriezīsies tikai pievakarē. Tas viss kaitināja.
- Vai ir kas jauns par O'Donelu? - Marī Sesila pēkšņi iejautājās. Otiē satrūkās, dzirdēdams savas domas izteiktas skaļi. - Pagaidām
ne.
- Un tas policists? - Viņa pagriezās ar seju pret Otiē.
- Šī problēma ir atrisināta. -Kad?
- Šorīt agri.
- Vai uzzinājāt no viņa vēl kaut ko? Otiē papurināja galvu.
- Pielūkojiet, lai kādas pēdas neaizved pie jums, Pol.
- Neaizvedīs.
Brīdi klusējusi, viņa jautāja: - Un tā angliete?
- Vakar vakarā viņa ieradās Karkasonā. Esmu licis viņu izsekot.
- Vai jums nešķiet, ka viņa brauca uz Tulūzu, lai tur paslēptu gredzenu vai grāmatu?
- Nē, ja vien nav atdevusi to kādam viesnīcā. Nekādu ciemiņu viņai nebija. Un ne uz ielas, ne bibliotēkā viņa ne ar vienu nesarunājās.
Sularakas virsotnē abi ieradās īsi pēc pulksten vieniem. Ap automašīnu stāvvietu bija uzsliets koka žogs. Vārti aizslēgti ar priekškaramo slēdzeni. Kā norunāts, nebija neviena stāvvietas uzrauga, kas redzētu viņus atbraucam.
Otiē atslēdza vārtus un iebrauca stāvvietā. Izrakumu vietā pēc pirmdienas rosības valdīja nedabisks klusums. Viss likās pamests. Teltīm un brezenta nojumēm malas nostiprinātas ar dēļiem, trauki un darbarīki sakārtoti.
- Kur ir ieeja?
Otiē pamāja augšup, kur vējā joprojām plīvoja policijas norobežojuma lentes.
No cimdu nodalījuma viņš izņēma lukturīti. Abi klusēdami kāpa augšup pa nogāzi nospiedošajā pēcpusdienas tveicē. Otiē norādīja uz klintsakmeni, kas gulēja uz sāniem kā gāzta elka galva, un tad pavadīja Marī Sesilu dažus atlikušos metrus līdz alai.
- Es iešu iekšā viena, - viņa noteica.
Otiē apslēpa aizkaitinājumu. Viņš nešaubījās, ka alā vairs nekas nav atrodams. Pats bija rūpīgi pārmeklējis katru centimetru. Viņš sniedza Marī Sesilai lukturīti.
- Kā vēlaties.
Otiē noskatījās, kā viņa nozūd ejā; gaismas stars kļuva arvien vājāks un attālinājās, līdz nozuda pavisam.
Viņš lēnām pagājās tālāk no alas ieejas.
Jau tikai atrašanās šī kambara tuvumā aizdeva dusmas. Roka pieskārās krucifiksam, kas karājās ap kaklu, it kā tas būtu talismans, kas spēj atvairīt šīs vietas ļaunumu.
- Dieva Teva, Dēla un Svētā Gara vārdā, - viņš teica, pārmezdams krustu. Pagaidīja, līdz elpa kļuva vienmērīga, un piezvanīja uz savu biroju.
- Kas jauns?
Klausoties Otiē sejā parādījās gandarījums. - Viesnīcā? Vai abi sarunājās? - Viņš noklausījās atbildi. - Labi. Neizlaidiet viņu no acīm un skatieties, ko viņa darīs.
Viņš smaidot nospieda atvienošanas pogu. Gatavs vēl viens jautājums, ko uzdot O'Donelai.
Otiē sekretāre bija atradusi pārsteidzoši maz informācijas par Bajāru. Viņam nebija ne mašīnas, ne pases, ne reģistrācijas, ne telefona - nekā tāda, kas parādītos datu sistēmās. Neatradās pat numčro de securite sociale'. Oficiāli viņš neeksistēja. Un bija cilvēks bez pagātnes.
Otiē iešāvās prātā, ka Bajārs varētu būt bijušais Noublesso Veritable loceklis, kas izstājies no organizācijas. Viņa vecums, dzīves gājums, interese par kataru vēsturi un hieroglifu zināšanas veidoja skaidri saredzamu saikni ar Labirinta Triloģiju.
Otiē zināja, ka šāda saikne pastāv. Tikai vajadzēja to atrast. Viņš nevilcinoties iznīcinātu alu, ja grāmatas jau būtu viņa rokās. Viņš bija Dieva rīks, ar kuru šī četrtūkstoš gadu vecā ķecerība beidzot tiks noslaucīta no zemes virsas. Bet viņš rīkosies tikai tad, kad bezdievīgie pergamenti būs atgriezušies kambarī. Tad viņš nodos visus un visu ugunij.
Doma par to, ka atlikušas tikai divas dienas, lai atrastu grāmatu, lika sarosīties. Pelēkajās acīs gailot apņēmībai, Otiē atkal paņēma telefonu.
- Rīt rītā, - viņš teica. - Lai viņa ir gatavībā.
Odriks Bajārs dzirdēja Zannas brūnās kurpes klaudzam uz pelēkā linoleja, kad abi klusēdami soļoja pa Fuā slimnīcas gaiteņiem.
Viss cits šeit bija balts. Viņa drānas krīta krāsā, laborantu uzsvārči, kurpes ar gumijas zolēm, sienas, diagrammas, rakstāmpaliktņi. Šajā sterilajā vidē saņurcīts un izspūris stāvēja inspektors Nubels. Likās, viņš nav pārģērbies jau vairākas dienas.
Pa gaiteni viņiem pretī ripoja ratiņi, riteņi spalgi čīkstēja apkārtējā klusumā. Viņi pakāpās malā, palaizdami tos garām. Medicīnas māsa pateicās, viegli palocīdama galvu.
Bajārs ievēroja, ka pret Zannu visi izturas īpaši uzmanīgi. Neviltotai līdzcietībai piejaucās bažas par to, kā viņa pārcietīs smago triecienu. Viņš drūmi pasmaidīja. Jaunie vienmēr piemirsa, ka Žannas paaudze ir redzējusi un piedzīvojusi nesalīdzināmi vairāk. Karu, okupāciju, pretošanās kustību. Tas paaudzes pārstāvji bija cīnījušies, gājuši bojā, redzējuši mirstam savus draugus. Viņi bija sīksti. Viņus nepārsteidza nekas - ja nu vienīgi neiznīdējamais cilvēka gara spēks.