Nubels apstājās pie lielām, baltām durvīm. Atvēra tās un pakāpās nost, ļaudams viņiem ieiet. Pretī vēdīja vēss gaiss un dezinfekcijas līdzekļu asais smārds. Bajārs noņēma platmali un piespieda to pie krūtīm.
Aparāti tagad klusēja. Pret istabas vidu pie loga stāvēja gulta, pārklāta ar palagu, zem kura vīdēja cilvēka auguma aprises.
- Viņi izdarīja visu, ko varēja, - nomurmināja Nubels.
- Vai mans mazdēls ir noslepkavots, inspektor? - Žanna jautāja. Tie bija pirmie vārdi, ko viņa izrunāja, kopš viņi bija ieradušies slimnīcā un uzzinājuši, ka ir jau par vēlu.
Bajārs redzēja nervozi sakustamies inspektora rokas.
- To vēl nevar droši pateikt, Žiro kundze, tomēr…
- Vai jums šis nāves gadījums liekas aizdomīgs, inspektor, - jā vai
nē?
- Pateicos, - Žanna sacīja tāda pašā tonī. - Tas ir viss, ko es gribēju zināt.
-Ja tas ir viss, - Nubels teica, virzīdamies uz durvju pusi, - tad atstāšu jūs atvadīties. Būšu apmeklētāju istabā pie Klodetas kundzes, ja jums manis ievajadzēsies.
Durvis ar spalgu klikšķi aizvērās. Žanna paspēra soli tuvāk gultai. Seja viņai bija pelēka, lūpas sakniebtas, taču mugura un pleci tikpat stalti kā vienmēr.
Viņa atsedza palagu. Telpā ienāca nāves miers. Bajārs ieraudzīja Iva seju. Ļoti balta un gluda, bez grumbām. Ap galvu marles apsējs, zem kura spraucās ārā melnu matu šķipsnas. Rokas saņemtas uz krūtīm kā jauniņam faraonam, pirkstu kauliņi sarkani un nobrāzti.
Bajārs vēroja, kā Žanna noliecas un noskūpsta mazdēlu uz pieres. Tad viņa ar mierīgu kustību apsedza Iva seju un novērsās.
- Iesim? - viņa teica, ieķerdamās Bajāram elkonī.
Viņi atgriezās tukšajā gaitenī. Bajārs, paskatījies pa labi un pa kreisi, pieveda Žannu pie plastmasas krēsliem, sarindotiem gar sienu. Klusums nomāca. Abi automātiski pieklusināja balsi, kaut gan neviena cita šeit nebija.
- Es jau labu laiku bažījos par viņu, Odrik, - Žanna sacīja. - Ievēroju, ka viņš ir pārvērties. Ierāvies sevī, kaut kādu raižu mocīts.
- Vai tu pajautāji viņam, kas noticis?
Žanna apstiprinoši pamāja. - Viņš apgalvoja, ka viss esot kārtībā. Ka vainīga tikai spriedze un pārstrādāšanās.
Odriks uzlika plaukstu viņai uz delma. - Ivs tevi mīlēja, Žanna. Varbūt viss tiešām bija kārtībā. Varbūt ne. - Viņš mirkli klusēja. - Ja Ivs bija iejaukts kādos tumšos darījumos, tad tas bija pretrunā ar viņa dabu. Viņu kremta sirdsapziņa. Un beigās, vissvarīgākajā brīdī, viņš rīkojās pareizi. Nosūtīja gredzenu tev, nerēķinoties ar sekām.
- Inspektors Nubels man jautāja par gredzenu. Gribēja zināt, vai pirmdien esmu runājusi ar Ivu.
- Kā tu atbildēji?
- Ta, kā ir - ka neesmu ar viņu runājusi.
Odriks atviegloti nopūtās.
- Bet tu domā, Odrik, ka Ivam tika maksāts par informāciju? - Žannas tonis bija stingrs. - Pasaki man. Es gribu dzirdēt patiesību.
Viņš pacēla plaukstas. - Kā es varu pateikt patiesību, ja to nezinu?
- Tad pasaki, ko tu nojaut. Nav nekā ļaunāka… - balss mirkli aiztrūka, - …par nezināšanu.
Bajārs iztēlojās, kā akmens aizveļas priekšā alas ieejai, iesprostodams viņus. Nekādas jausmas, kas ar viņu noticis. Liesmu rēkoņa, zaldātu auri, viņiem bēgot. Pusaizmirstas vietas un ainas. Nekādas jausmas, vai viņa ir dzīva vai mirusi.
- Es vertat\ - viņš klusu sacīja. - Nezināšana ir nepanesama. - Un nopūtās vēlreiz. - Nu, lai notiek. Es tiešām domāju, ka Ivam maksāja par informācijas piegādi, jā, - galvenokārt attiecībā uz Triloģiju, bet varbūt arī vēl ko citu. Sākumā tas varbūt likās nekaitīgi - pa kādam telefona zvanam, detaļas par kāda atrašanās vietu, par to, ar ko kāds sarunājies, - taču drīz viņi droši vien sāka prasīt vairāk, nekā Ivs bija gatavs dot.
-Tu saki - "viņi"? Tatad tu zini, kas ir šie "viņi"?
- Man ir tikai pieņēmumi, nekas vairāk, - Bajārs steigšus atbildēja. - Cilvēce mainās maz, Žanna. Arēji mēs šķietam citādi. Mēs attīstāmies, izstrādājam jaunus likumus, jaunus dzīves standartus. Katra paaudze pieņem sava laika vērtības un atsakās no vecajām, lepojoties ar savu izsmalcinātību un gudrību. Rodas šķitums, ka mums ir maz kopēja ar mūsu priekštečiem. - Viņš pieklaudzināja ar pirkstu sev pie krūtīm. - Bet tur iekšā, aiz miesas apvalka, cilvēka sirds pukst tāpat, kā pukstējusi vienmēr. Alkatība, varaskāre, bailes no nāves - šīs emocijas nemainās. - Balss kļuva maigāka. - Bet nemainās arī tas, kas dzīvē ir cēls. Mīlestība, drosme, gatavība ziedot savu dzīvību tam, kam tici, žēlsirdība.
- Vai tas kādreiz beigsies?
Bajārs sastomījās. - Ļoti ceru, ka jā.
Viņiem virs galvas pulkstenis skaitīja laiku. Gaiteņa galā ieskanējās klusinātas balsis, nošvīkstēja soļi, pret grīdu nočīkstēja gumijas zoles, tad atkal iestājās klusums.
- Tu neiesi uz policiju? - Žanna pēdīgi ierunājās.
- Nedomāju, ka tas būtu gudri.
-Tu neuzticies inspektoram Nubelam?
- Benlēu. Vai policisti atdeva tev Iva mantas? Drēbes, kas viņam bija mugurā, kad viņu atveda, to, kas bija kabatās?
- Viņa drēbes bija… tur nebija ko atdot. Inspektors Nubels teica, kabatās esot atradies tikai maks un atslēgas.
- Un nekā cita? Ne carte d'identitē2 , ne papīru, ne telefona? Vai tas viņam nelikās dīvaini?
- Viņš neko tādu nepieminēja.
- Un Iva dzīvoklis. Vai tur policija kaut ko atrada? Dokumentus?
Žanna paraustīja plecus. - Nezinu. Palūdzu vienam viņa draugam
sarakstu ar to cilvēku vārdiem, kuri pirmdienas pēcpusdienā atradās izrakumu vietā. - Viņa sniedza Bajāram papīra lapu. - Saraksts nav pilnīgs.
Viņš ieskatījās tajā. - Un šis? - viņš jautāja, rādīdams uz viesnīcas nosaukumu.
Paskatījās arī Žanna. - Tu gribēji zināt, kur apmetusies tā angliete. Vismaz tādu informāciju viņa sniedza inspektoram.
- Doktore Alise Tannere, - Bajārs pie sevis nomurmināja. Atnākusi pie viņa pēc tik ilgiem laikiem. - Tad es sūtīšu vēstuli uz turieni.
- Es to varētu aizvest, kad braukšu mājās.
- Nē! - viņš iesaucās. Žanna pārsteigta pacēla acis. - Piedod. Tas ir laipns piedāvājums, taču… man liekas, tev tagad nebūs gudri atgriezties mājās. Vismaz pagaidām.
- Kāpēc?
- Viņi drīz tiks skaidrībā. Ivs nosūtīja gredzenu tev, un varbūt viņi to jau zina. Lūdzu, apmeties pie draugiem. Aizbrauc kaut kur kopā ar Klodetu, vienalga, kur. Ta būs drošāk.
Kā par brīnumu, Žanna neiebilda. - Kopš esam šeit, tu visu laiku atskaties pār plecu.
Bajārs pasmaidīja. Bija domājis, ka labi slēpj savas bažas.
- Un tu pats, Odrik?
- Ar mani ir citādi. Esmu gaidījis šo brīdi… pats vairs nezinu, cik ilgi, Žanna. Lai tur vai kā, notiks, kam jānotiek.
Žanna klusēja. Tad iejautājās: - Kas viņa ir, Odrik? Ta angliete? Kāpēc viņa tev tik svarīga?
Bajārs pasmaidīja, bet nespēja atbildēt.
- Uz kurieni tu brauksi tagad? - Žanna pēdīgi vaicāja.
Atmiņā atausa dzimtais ciems - tāds, kāds tas reiz bijis.
- Oustāou, - viņš klusi atbildēja. -Ala perfin.'
41. NODAĻA
Šīla bija pieradusi pie tumsas.
Viņa bija ieslodzīta kaut kādā stallī vai kūtī. Asi, kodīgi oda pēc mēsliem, urīna, salmiem un vēl pēc kaut kā šķebīgi saldena, līdzīgi iepuvušai gaļai. Zem durvīm vīdēja baltas gaismas strēlīte, bet viņa nesaprata, vai ir pēcpusdiena vai agrs rīts. Nezināja pat, kas šodien par dienu.