Drusku vēlāk vīrietis atnesa ēdamo. Vairāk nekā parasti.
- Kāpēc es atrodos šeit?
Viņš nolika paplāti telpas vidū uz grīdas.
- Kāpēc jūs atvedāt mani uz šejieni? Pourquoi je suis lā?[
- Kas grib ar mani runāt?
Viņš pamāja uz ēdienu. - Mange.[59]
- Jums vajadzēs atraisīt virvi. - Tad viņa atkārtoja: - Kas? Pasakiet.
Viņš ar kāju pastūma paplāti uz priekšu. - Mange.
Kad viņš bija aizgājis, Šīla metās virsū ēdienam. Notiesāja pēdējo kripatiņu, pat ābola serdi ar visām sēkliņām, tad atgriezās pie loga un lūkojās uz kalnu kori.
Tālumā atskanēja motora rūkoņa. Mājai lēni tuvojās automašīna.
42. NODAĻA
Pulkstenis bija gandrīz divi pēcpusdienā, kad Alise iebrauca Salēlā pie Odas. Atstājusi mašīnu zem liepām un priedēm Canal du Midi malā netālu no slūžām, viņa gāja uz priekšu pa skaistajām ieliņām, līdz nonāca rue des Burgues.
Greisas mazais trīsstāvu namiņš atradās uz stūra, ārdurvis veda tieši uz ielu. Senlaicīgās koka durvis un lielos, brūnos logu slēģus ieskāva pasakainas vasaras rozes, kuru nolīkušajos zaros plauka tumšsarkani ziedi. Slēdzene bija ierūsējusi, un Alise labu brīdi kustināja smago misiņa atslēgu šurpu turpu, līdz tā beidzot apgriezās. Viņa sparīgi pagrūda durvis, vēl piepalīdzēdama ar kāju. Tas čīkstēdamas atvērās, ar apakšmalu skrāpējot melnbaltās flīzes un bezmaksas avīzes, samestas iekšā pa vēstuļspraugu.
Tūdaļ aiz ārdurvīm atradās vienīgā lejasstāva telpa: pa kreisi virtuves daļa, pa labi plašāka dzīvojamā daļa. Mājā bija auksti un drēgni, oda pēc pamestības. Vēsais gaiss glaudās Alisei ap stilbiem kā kaķis. Viņa nospieda elektrības slēdzi, taču strāvas nebija. Salasījusi avīzes un
reklāmlapas un nolikusi tās uz galda, viņa pārliecās pār izlietni, atvēra logu un cīkstējās ar krampīti, ar kuru slēģus varēja nostiprināt pie ārsienas.
Tantes virtuvē nebija nekādu modernu ierīču, tikai elektriskā tējkanna un vecmodīga plītiņa, tiesa gan, ar grilu. Galds pie izlietnes tukšs, pati izlietne tīra, tikai aiz krāniem iebāzti divi mazgājamie sūkļi, stīvi un cieti kā kauls.
Pārgājusi pār istabu, Alise atvēra lielo logu dzīvojamā daļā un atgrūda vaļā smagos, brūnos aizvirtņus. Iekšā tūdaļ ieplūda saule, pārvērzdama telpu. Izliekusies ārā, Alise ieelpoja rožu smaržu. Karstā vasaras gaisa glāsti brīdi kliedēja saspringumu un neomulību, un viņa vairs nejutās kā bez atļaujas ielauzusies svešā dzīvē.
Pie kamīna stāvēja divi koka krēsli ar augstu atzveltni un roku balstiem. Grīdu kamīna priekšā klāja pelēkas akmens plātnes, dzegu rotāja dažas noputējušas porcelāna figūriņas. Kamīnā melnēja ogļu kaudzīte. Alise pieskārās tai ar kurpes purngalu, tā sabruka, gaisā uzvirmoja smalku, pelēku pelnu mākonis.
Pie sienas blakus kamīnam karājās eļļas glezna - mūra nams ar slīpu sarkanu dakstiņu jumtu, apkārt pletās saulespuķu lauki un vīna dārzi. Alise nopētīja parakstu gleznas apakšējā labajā stūrī: BAJĀRS.
Telpas galā stāvēja ēdamgalds, četri krēsli un bufete. Atvērusi to, Alise atrada paplātes un šķīvju paliktņus, rotātus ar franču katedrāļu attēliem, kā arī kaudzīti linu servješu un atvilktni ar sudraba galda piederumiem, kas skaļi nograbēja, kad viņa aizvēra atvilktni. Labais porcelāns - servējamie šķīvji, krējuma kanniņa, deserta trauciņi un mērces trauks - glabājās apakšējos plauktos.
Istabas tālākajā stūrī bija divas durvis. Aiz pirmajām atradās skapis ar saimniecības lietām - gludināmo dēli, putekļu liekšķerīti un slotiņu, grīdas birsti, dažiem pakaramiem un Geant iepirkumu maisiņiem, kas bija sabāzti cits citā. Aiz otrajām durvīm sākās kāpnes.
Sandalēm plakšķot uz koka pakāpieniem, Alise devās augšup, tumsā. Tieši priekšā bija sārti flīzēta vannasistaba. Uz izlietnes malas sažuvis ziepju gabaliņš, uz āķa līdzās vienkāršam spogulim mazgājamā drāniņa, sakaltusi cieta.
Greisas guļamistaba atradās pa kreisi. Gulta saklāta ar palagiem, segām un smagu dūnu pēli. Uz sarkankoka naktsskapīša mūžsena vitamīnu dzēriena pudele, kakliņš apkaltis ar baltu garozu, un Alisonas Viras sarakstītā Akvitānijas Eleonoras biogrāfija.
Ieraugot grāmatā veclaicīgu grāmatzīmi, Alisei iesmeldzās sirds. Viņa varēja iztēloties, kā Greisa nodzēš gaismu, posdamās gulēt, un ieliek starp lapām grāmatzīmi, lai vēlāk varētu atrast vajadzīgo vietu. Taču laiks bija iztecējis. Viņa bija nomirusi, iekams pabeidza lasīt šo grāmatu. Juzdamās netipiski sentimentāla, Alise nolika grāmatu malā, nolēmusi ņemt to līdzi, lai tai atkal būtu mājas.
Naktsskapīša atvilktnē glabājās lavandas maisiņš, kura sārtā aizsienamā lente aiz vecuma bija izbalējusi, kā arī zāļu recepte un kārbiņa ar nelietotiem mutautiņiem. Zem atvilktnes plauktā bija vēl dažas grāmatas. Alise notupās un, piešķiebusi galvu, lasīja nosaukumus uz muguriņām. Viņa nespēja pretoties kārdinājumam un vienmēr mēdza paskatīties, kādas grāmatas ir citu cilvēku plauktos. Šī plauktiņa saturu viņa būtu varējusi nojaust. Daži Mērijas Stjuartes un Džoannas Trol- lopas romāni, Peitonpleisa lētā grāmatu kluba izdevumā un plāns sēju- miņš par katariem. Autora vārds bija nodrukāts ar lielajiem burtiem: O. S. BAJĀKS. Alise pacēla uzacis. Tas pats, kas gleznojis ainavu lejas- stāvā? Zem autora bija arī tulkotājas vārds: Ž. ŽIRO.
Alise izlasīja tekstu uz ceturtā vāka. Tam pašam autoram piederēja Sv. Jāņa evaņģēlija tulkojums oksitāņu valodā, vairākas grāmatas par Seno Ēģipti un deviņpadsmitā gadsimta zinātnieka, hieroglifu atšif- rētāja Žana Fransuā Šampoljona biogrāfija, ieguvusi atzinības balvas.
Kaut kas nozibsnīja Alises atmiņā. Tulūzas bibliotēka, uz ekrāna viņas acu priekšā cita citu nomaina kartes, diagrammas un ilustrācijas. Atkal Ēģipte.
Uz Bajāra grāmatas vāka bija fotogrāfija: pilsdrupas violetā miglā, klints kraujas malā. No pastkartēm un ceļvežiem Alise pazina Mon- segūru.
Viņa šķīra grāmatu vaļā. Lapas pašas no sevis atvērās apmēram otrajā trešdaļā, kur bija ielikta kartīte. Alise sāka lasīt:
Nocietinātā Monsegūras citadele atrodas kalna virsotnē, gandrīz stundas gājiena attālumā no Monsegūras ciema. Pili bieži apslēpj mākoņi; trīs no tās ārsienām ir izcirstas klintī. Tas ir neparasts dabisks cietoksnis. Pils paliekas ir nevis no 13. gadsimta, bet gan no jaunāku iekarošanas karu laikiem. Tomēr pils gars vienmēr atgādina apmeklētājam par tās traģisko pagātni.
Klīst neskaitāmas leģendas par Monsegūru - "drošo kalnu". Daži uzskata, ka tas bijis Saules templis, citi domā, ka cietoksnis kalpojis par iedvesmas avotu un prototipu Grāla pilij Vāgnera dižākajā darbā "Parsi- fāls". Daži pat pieņem, ka šeit pēdējo reizi glabājies pats Grāls. Ir izskanējuši minējumi, ka katari ir sargājuši gan Kristus biķeri, gan daudzus citus dārgumus no Zālamana tempļa Jeruzalemē un varbūt arī vizigotu zeltu un citas bagātības no nezināmiem avotiem.
Tiek uzskatīts, ka leģendārie kataru dārgumi slepus izvesti no aplenktās citadeles 1244. gada janvārī, īsi pirms galīgās sakāves, un vairs nav atradušies. Baumas par to, ka visdārgākais priekšmets ir pazudis, neatbilst patiesībai. *
Alise sameklēja ar zvaigznīti apzīmēto komentāru lappuses apakšā. Tur bija nevis zemsvītras piezīme, bet gan citāts no Sv. Jāņa evaņģēlija astotās nodaļas trīsdesmit otrā panta: "Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus."