Viņa nobrīnījās, jo šķita, ka šim citātam nav tikpat kā nekāda sakara ar tekstu.
Nolikusi Bajāra grāmatu pie citām, ko grasījās ņemt līdzi, Alise iegāja otrajā guļamistabā.
Tur atradās veco laiku Singer šujmašīna, neiederīgi angliska šajā franču mājā ar biezajiem mūriem. Alises mātei bija piederējusi tieši tāda pati, viņa bija šuvusi stundām ilgi, un māju tad piepildīja nomierinošā paminas duna un adatas sirsināšana.
Alise pārlaida plaukstu pār noputējušo šujmašīnas virsmu. Izskatījās, ka mašīna ir darba kārtībā. Viņa vēra vaļā atvilktnes, atrazdama diegu spolītes, adatas, spraužamadatas, mežģīņu un lenšu rituļus, sudrabainas spiedpogas un kārbiņu ar dažādām pogām.
Pie loga, kas vērās uz slēgtu pagalmiņu aiz mājas, atradās ozolkoka rakstāmgalds. Pirmās divas atvilktnes tam bija izoderētas ar tapešu papīru, bet pilnīgi tukšas. Trešā pārsteidzošā kārtā bija aizslēgta, bet atslēga atstāta atslēgas caurumā.
Bridi nopūlējusies ar sudrabaino atslēdziņu, Alise tomēr dabūja atvilktni vaļā. Tajā atradās apavu kārba. Viņa to izņēma un nolika uz galda.
Alise atvēra aploksni un izņēma bieza krēmkrāsas papīra lapu. Uz tās nebija ne datuma, ne adreses, ne paskaidrojuma, tikai dzejolis tajā pašā rokrakstā.
Bona nueit, bona nueit… Braves amics, pica mieja-nueit Cal finir velhada Ejos la flassada
Prātā pavīdēja neskaidras atmiņas, kā senaizmirsta dziesma. Vārdi, kas iegravēti alas augšējā pakāpienā. Tā pati valoda, viņa varētu apzvērēt; zemapziņa atrada saiknes, ko nemācēja atrast apziņa.
Alise atbalstījās pret gultu. Sešpadsmitais marts, pāris dienu pirms viņas tantes nāves. Vai vēstuli kārbā noglabājusi tante vai kāds cits? Pats Bajārs?
Nolikusi dzejoli malā, Alise atraisīja aukliņu.
Pavisam tur bija desmit fotogrāfijas, melnbaltas, hronoloģiskā secībā. Otrā pusē lieliem burtiem ar zīmuli uzrakstīts laiks un vieta. Pirmais bija fotoportrets - nopietns puisēns skolas formas tērpā, gludi sasukātiem, taisnā celiņā pāršķirtiem matiem. Alise apgrieza fotogrāfiju otrādi. Tur citā rokrakstā un ar zilu tinti bija rakstīts: FREDERIKS VILJAMS TANNERS, 1937. GADA SEPTEMBRIS.
Sirds apmeta kūleni. Tada pati tēva fotogrāfija stāvēja mājās uz kamīna dzegas blakus vecāku kāzu bildei un pašas Alises portretam, uzņemtam sešu gadu vecumā, svētdienas kleitā ar kuplām piedurknēm.
Viņa ar pirkstu vilka pa portretā redzamās sejas vaibstiem. Fotogrāfija pierādīja vismaz to, ka Greisa ir zinājusi par sava jaunākā brāļa eksistenci, pat ja abi nekad nebija tikušies.
Nolikusi fotogrāfiju malā, Alise ķērās pie nākamās un metodiski izpētīja visas desmit. Visvecākā tantes bilde bija uzņemta pārsteidzoši nesen - kādā vasaras ballē 1958. gada jūlijā.
Varēja skaidri saredzēt radniecīgu līdzību. Greisa, tāpat kā Alise, bija miniatūra, ar smalkiem elfa vaibstiem, taču mati bija taisni un pelēki, apgriezti nesaudzīgi īsi. Viņa skatījās tieši kameras objektīvā, rokassomiņu stingri turēdama pie krūtīm kā vairogu.
Arī pēdējā fotogrāfijā bija redzama Greisa - dažus gadus vēlāk, blakus vecam vīrietim. Alise sarauca pieri. Šis vīrietis kādu atgādināja. Viņa pagrieza attēlu mazliet iesāņus, lai gaisma uz to kristu citādi.
Abi stāvēja pie sena akmens mūra. Poza nedaudz kokaina, it kā viņi nebūtu pārāk tuvu pazīstami. Spriežot pēc apģērba, bija vēls pavasaris vai vasara. Greisa tērpusies vasaras kleitā, piegulošu viduklī, ar īsām piedurknēm. Vīrietis, garš un ļoti kalsns, bija gaišā vasaras uzvalkā. Seju aizēnoja vasaras platmales mestā ēna, bet vecumu izpauda plankumainās, krunkainās rokas.
Pie mūra abiem aiz muguras bija daļēji redzama plāksnīte ar kādas franču ielas nosaukumu. Alise rūpīgi aplūkoja sīciņo plāksnīti un saburtoja vārdus Rue des Trois Degres. Fotogrāfijai otrā pusē Bajāra ķeburainajā rokrakstā bija rakstīts: AB e GT, jurth 1982, Chartres.'
Atkal Šartra. Iniciāļi acīmredzot nozīmēja - Greisa un Odriks Bajārs. Un 1982. gads, tas pats gads, kad miruši Alises vecāki.
Atlikusi malā arī šo fotoattēlu, Alise izņēma no kārbas pēdējo priekšmetu - mazu, vecmodīgu grāmatiņu. Melnos, saplaisājušos ādas vākus kopā saturēja oksidējies misiņa rāvējslēdzējs, un uz pirmā vāka ar zelta burtiem bija rakstīts BĪBELE.
Pēc vairākiem mēģinājumiem Alisei izdevās atvilkt rāvējslēdzēju. Pirmajā acu uzmetienā šī Bībele līdzinājās jebkuram parastam karaļa Džordža Bībeles izdevumam. Tikai aizšķirstījusi lapas līdz trešajai grāmatas ceturtdaļai, viņa atklāja, ka plānajās lapās ir izgriezts caurums, izveidojot seklu, taisnstūrainu, apmēram četras collas garu un trīs collas platu paslēptuvi.
Iekšā, cieši salocītas, atradās vairākas papīra lapas, un Alise tās saudzīgi atlocīja. Ārā izkrita gaišs akmens disks viena eiro monētas lielumā un ievēlās viņai klēpī. Tas bija plakans un ļoti plāns, no akmens, nevis no metāla. Viņa pārsteigta paņēma to pirkstos. Tajā bija iegravēti divi burti. NS. Debespuses? Kāda cilvēka iniciāļi? Kaut kāda valūta?
Alise apgrieza disku otrādi. Otrā pusē bija iegravēts labirints, absolūti identisks gravējumam gredzena iekšpusē un uz alas sienas.
Veselais saprāts čukstēja, ka tādai sakritībai var atrast pilnīgi pieņemamu izskaidrojumu, lai gan uzreiz tāds nenāca galvā. Viņa tramīgi skatījās uz papīriem, kuros bija slēpies disks, baidījās no tā, ko var tur atrast, tomēr ziņkārība bija pārāk liela, lai atstātu papīrus neapskatītus.
Tagad tu vairs nevari apstāties.
Alise locīja lapas vaļā. Un apvaldīja atvieglojuma nopūtu. Pirmās lapas virsraksts vēstīja, ka tas ir dzimtas koks: ARBRE GENĒALO- GIQUE. Tinte izbalējusi, vietām grūti salasāma, bet daži vārdi izcēlās spilgti. Vairums rakstīti ar melnu tinti, bet viens vārds otrajā rindā - ar sarkanu: ALAĪSA PELETJĒ-Dl MĀ (1193-). Vārdu, kas atradās blakus, Alise nespēja saburtot, bet vienu rindiņu zemāk un mazliet pa labi ar zaļu tinti bija rakstīts: SAIJĒ DE SERVIĀNS.
Zem abiem šiem vārdiem bija mazs, smalks, zeltains zīmējums. Alise paņēma akmens disku un nolika to līdzās simbolam uz lapas, ar gravējuma pusi uz augšu. Raksti bija pilnīgi vienādi.
Viņa šķirstīja lapas, līdz sasniedza pēdējo. Tajā bija ierakstīts Grei- sas vārds, miršanas datums ar citas krāsas tinti. Zemāk un iesāņus atradās Alises vecāku vārdi.
Pēdējais bija viņas pašas vārds. ALISE HELĒNA (1976-), ar sarkanu tinti. Un tam blakus - labirinta simbols.
Pievilkusi ceļgalus pie zoda un apskāvusi tos ar rokām, Alise ilgi sēdēja klusajā, pamestajā istabā. Pēdīgi viņa saprata. Pagātne atprasīja viņu sev. Vai nu viņa to gribēja, vai ne.
43. NODAĻA
Atceļš no Salēlas uz Karkasonu pagāja kā miglā. Alises viesnīcas vestibilā drūzmējās jauni atbraucēji, tāpēc viņa pati noņēma no vadža savu atslēgu un uzkāpa augšstāvā, neviena nemanīta.
Grasīdamās slēgt vaļā durvis, viņa ieraudzīja, ka tās stāv pusvirus.
Alise sastomījās. Nolika apavu kārbu un grāmatas uz grīdas un piesardzīgi atvēra durvis platāk. - A llo?
Viņa pārlaida acis istabai. Ta izskatījās tāda pati, kādu viņa to atstājusi. Joprojām tramīga, Alise pārkāpa pār mantām uz sliekšņa, spēra soli istabā - un apstājās. Oda pēc vaniļas un veciem tabakas dūmiem.
Aiz durvīm kaut kas sakustējās. Sirds Alisei ielēca kaklā. Viņa apcirtās apkārt un paguva pamanīt pelēkas žaketes un melnu matu atspulgu spogulī, iekams saņēma grūdienu krūtīs un nogāzās atmuguriski. Galva atsitās pret skapja spoguļdurvīm, skapī skaļi nograbēja stieples pakaramie.