Istaba aizmiglojās, acu priekšā viss līgojās. Alise samirkšķināja plakstus. Un dzirdēja uzbrucēju aizskrienam pa gaiteni. Ej. Ātri!
Grīļīgi uzslējusies kājās, viņa steidzās svešajam pakaļ. Pa kāpnēm noskrēja vestibilā, kur izeju aizšķērsoja liels itāļu bars. Viņa panikā pētīja daudzgalvaino drūzmu un vēl paspēja ieraudzīt, ka vīrietis nozūd pa sānu izeju.
Alise spraucās caur ļaužu un bagāžas biežņu, kāpa pār koferiem un beidzot izskrēja dārzā pakaļ vīrietim. Viņš jau bija piebraucamā ceļa
galā. Saņēmusi visus atlikušos spēkus, Alise atkal metās skriet, taču viņš bija ātrāks.
Kad viņa sasniedza galveno ielu, no svešā vairs nebija ne vēsts. Viņš bija iejucis tūristu baros, kas plūda šurp no Citadeles. Alise atbalstījās ar plaukstām pret ceļgaliem, pūlēdamās atgūt elpu. Tad izslējās un aptaustīja pakausi. Tur jau brieda puns.
Pēdējo reizi pārlaidusi skatienu ielai, Alise devās atpakaļ uz viesnīcu un atvainojusies aizgāja garajai rindai priekšā pie reģistratūras galda.
- Pardon, nuiis vous l'avez vu.?l
Reģistratore izskatījās aizkaitināta. - Tūdaļ pievērsīšos jums, tiklīdz būšu galā ar šo kungu, - viņa noteica.
- Diemžēl tas ir steidzami, - Alise neatlaidās. - Kāds bija manā istabā. Un nupat izskrēja ārā. Pirms pāris minūtēm.
-Tiešām, Madame, ja jūs varētu mazliet pagaidīt…
Vestibilā iestājās klusums. Meitenei aiz reģistratūras galda iepletās acis. Viņa noslīdēja nost no ķebļa un kaut kur nozuda. Pēc dažām sekundēm parādījās viesnīcas īpašnieks un aizveda Alisi nostāk no reģistratūras galda.
- Kas īsti noticis, Madame? - viņš klusu jautāja.
Alise paskaidroja.
- Durvis nav uzlauztas, - teica viesnīcas īpašnieks, aplūkojis slēdzeni, kad abi bija uzkāpuši augšstāvā.
Viņš palika stāvam durvīs, kamēr Alise pārbaudīja, vai no istabas kaut kas ir paņemts. Viņa samulsusi konstatēja, ka viss ir savā vietā. Pase joprojām atradās skapja apakšējā plauktā, tiesa - pārbīdīta citā vietā. Mugursomā viss tāpat, kā bijis. Nekas nebija pazudis, tikai nedaudz pārvietots. Un tas nebija nekāds pierādījums.
Alise pārbaudīja vannasistabu. Un beidzot kaut ko atrada.
Apkārt vēdīja stipra lavandas smarža, ziepju gabaliņš bija sagraizīts gabalos. Pārgriezta bija arī zobu pastas tūbiņa, pasta izspiesta ārā. - Voilā. Comme je vous ai dit.'
Viesnīcas īpašnieks izskatījās nobažījies, tomēr šaubījās. Vai kundze vēloties, lai viņš izsauc policiju? Viņš, protams, pajautāšot citiem viesiem, vai tie kaut ko manījuši, bet, ja jau nekas neesot pazudis… Teikumu viņš atstāja nepabeigtu.
Alisi pēkšņi sagrāba novēlojies šoks. Ta nebija nejauša laupīšana. Svešais bija meklējis kaut ko noteiktu, kaut ko tādu, kas, pēc viņa domām, pieder Alisei.
Kas zināja, ka viņa ir šeit? Nubels, Pols Otiē, Karena Flerī un viņas darbinieki, Šīla. Vairāk neviens, cik Alise varēja spriest.
- Nē, - viņa žigli atbildēja. - Policiju nevajag. Nekas tiešām nav pazudis. Bet es gribu pārvākties uz citu istabu.
Viesnīcas īpašnieks sāka iebilst, ka visas istabas esot aizņemtas, bet apklusa, ieraudzījis Alises sejas izteiksmi.
- Paskatīšos, ko varu darīt.
Pēc divdesmit minūtēm Alisei ierādīja istabu citā viesnīcas daļā.
Viņa nervozēja. Jau otro vai trešo reizi pārbaudīja, vai durvis ir aizslēgtas un logs aizbultēts. Sēdēja gultā starp savām mantām, mēģinādama izlemt, ko lai iesāk. Piecēlās, pastaigāja pa istabu, apsēdās, piecēlās atkal. Un joprojām lauzīja galvu par to, vai tomēr nevajadzētu pārcelties uz citu viesnīcu.
Ja nu viņš šonakt atnāk atkal?
Atskanēja zvans, un Alise salēcās, bet tad aptvēra, ka jakas kabatā zvana mobilais telefons.
- Allo, oui?
Viņa uzelpoja, izdzirdusi Šīlas kolēģa Stīvena balsi. - Sveiks, Stīv. Nē, atvaino. Es nupat pārnācu. Vēl nav bijis laika izlasīt īsziņas. Kas noticis?
Alise nobālēja, kad Stīvens izstāstīja, ka izrakumu vieta ir slēgta.
- Bet kāpēc? Kā Breilings to pamato?
- Breilings teica, ka to nenosakot viņš.
- Un tikai to skeletu dēļ?
- Policija neko nepaskaidroja.
Sirds sāka smagi dauzīties. - Vai policisti bija klāt, kad Breilings to paziņoja?
- Policisti bija ieradušies daļēji arī Šīlas dēļ. - Stīvens aprāvās. - Alise, es gribēju pajautāt, vai tu esi saņēmusi no viņas kādu ziņu, kopš aizbrauci no izrakumu vietas.
- Kopš pirmdienas vairs ne. Vakar vairākas reizes mēģināju viņu sazvanīt, bet viņa nav atbildējusi ne uz vienu zvanu. Kāpēc tu jautā?
Gaidīdama Stīvena atbildi, Alise nevilšus bija piecēlusies kājās.
- Liekas, viņa ir aizbraukusi, - Stīvens pēdīgi ierunājās. - Breilings nojauš kaut ko sliktu. Viņš tur Šīlu aizdomās par to, ka viņa kaut ko nozagusi no izrakumu vietas.
- Šīla tā nemūžam nedarītu! - Alise iesaucās. - Nekādā gadījumā! Viņa nav tāda…
Taču tad atmiņā atausa dusmās nobālējusī Šīlas seja. Alises pārliecība pēkšņi sašķobījās.
- Vai tā domā ari policija? - viņa noprasīja.
- Nezinu. Tas viss ir tā drusku dīvaini. Viens no policistiem, kas pirmdien bija izrakumu vietā, ir gājis bojā - Fuā viņu kāds notriecis ar automašīnu. Lasīju avīzē. Šķiet, viņš ir bijis pazīstams ar Šīlu.
Alise lēni apsēdās uz gultas. - Piedod, Stīv. Man ir grūti aptvert. Vai Šīlu kāds meklē? Kaut ko vispār dara?
- Ir viena lieta, - Stīvens vilcinādamies iesāka. - Es rīkotos pats, bet rīt agri braucu mājās. Nav jēgas te nīkt.
- Par ko tu runā?
- Es zinu, ka pirms izrakumu sākšanās Šīla ciemojās pie draugiem Šartrā. Man ienāca prātā, ka viņa varētu būt devusies uz turieni un piemirsusi brīdināt pārējos.
Alisei tas nelikās pārāk ticami, tomēr tas bija vismaz kaut kāds pavediens.
- Es uz turieni piezvanīju. Atbildēja mazs puika, kurš apgalvoja, ka nekad nav dzirdējis par tādu Šīlu, tomēr nešaubos, ka tieši šo telefona numuru viņa man iedeva. Biju saglabājis to mobilajā tālrunī.
Alise sameklēja zīmuli un papīru. - Pasaki man to numuru. Mēģināšu sazvanīt.
Pēkšņi viņas roka ar zīmuli sastinga gaisā.
- Atvaino, Stīv. - Alises balss skanēja kā no liela tāluma. - Lūdzu, atkārto vēlreiz.
- Numurs 02 68 72 31 26, - viņš atkārtoja. - Un, lūdzu, piezvani man, ja kaut ko noskaidrosi.
Šo numuru viņai bija iedevis Bio.
- Atstāj to manā ziņā, - Alise teica, tik tikko apjēgdama, ko saka. - Es piezvanīšu.
Viņa saprata, ka būtu jāpiezvana Nubelam. Jāpastāsta par dīvaino laupīšanu, kurā nekas nav paņemts, un par tikšanos ar Bio, tomēr vilcinājās, jo nejutās pārliecināta, ka var uzticēties Nubelam. Viņš nebija darījis neko, lai apturētu Otiē.
Alise izvilka no mugursomas Francijas autoceļu atlantu. Ta ir neprātīga doma. Un vismaz astoņu stundu brauciens.
Dziļi kādā atmiņas nostūrī kaut kas sarosījās. Viņa pāršķirstīja piezīmes, ko bija rakstījusi bibliotēkā.
Vārdu gūzmā par Šartras katedrāli bija īsi pieminēts Svētais Grāls. Arī šajā katedrālē bija labirints. Alise atrada meklēto. Divreiz izlasīja tekstu, lai pārliecinātos, ka neko nav pārpratuši, tad steigšus apsēdās krēslā pie rakstāmgalda, paņēma Odrika Bajāra grāmatu un atvēra to atzīmētajā lappusē.