"Daži pat pieņem, ka šeit pēdējo reizi glabājies pats Grāls. Ir izskanējuši minējumi, ka katari ir sargājuši Kristus biķeri…"
Kataru dārgumi bija slepus aizvesti no Monsegūras. Uz Sularakas virsotni? Alise uzšķīra karti grāmatas sākumā. No Monsegūras līdz Sabartē kalniem nebija tālu. Ja nu dārgumi paslēpti tur?
Kāda saikne pastāv starp Sartru un Karkasonu?
Tālumā viņa dzirdēja ieducināmies pērkonu. Ielas laternu gaisma, atstarodamās no melniem padebešiem, lēja istabā savādu oranžu blāzmu. Bija sacēlies vējš, kas drebināja logu slēģus un mētāja pa autostāvvietām visādu drazu.
Kad Alise aizvilka aizkarus, sāka krist pirmās smagās lietus lāses, kā melni tintes traipi izšķīzdamas pret palodzi. Viņai gribējās braukt prom tūlīt. Bet bija vēls, un braukt negaisā būtu riskanti.
Noregulējusi modinātājpulksteni, viņa ar visām drēbēm apgūlās gultā, lai gaidītu rītu.
Sākumā viss bija tāpat kā iepriekš. Pazīstams, mierpilns. Viņa peldēja baltajā, caurspīdīgajā, klusajā bezsvara pasaulē. Tad kaut kas atsprāga vaļā gluži kā lūka zem karātavām un viņa krita lejā no debesīm, pretim mežainajai kalna nogāzei, kas strauji traucās tuvāk.
Viņa zināja, kur atrodas. Monsegūrā, vasaras sākumā.
Tiklīdz kājas skāra zemi, Alise metās skriet lejup pa stāvu, grambainu meža taku starp divām augstu koku rindām. Blīvi saaugušie koki slējās augstu pār galvu. Viņa ķērās pie zariem, lai nobremzētu savu skrējienu, taču nespēja noturēties, rokās palika tikai sīku lapiņu kumšķi, nokrāsodami pirkstgalus zaļus.
Taka slīpi veda lejup. Alise juta zem kājām ne vairs mīkstu zemi, sūnas un zarus kā augstāk kalnā, bet gan oļus un akmeņus. Apkārt joprojām valdīja klusums. Ne putnu dziesmu, ne balsu, nekā, tikai viņas saraustītā elpa.
Taka meta cilpu cilpas, līdz pēdīgi Alise, apmetuši vēl vienu līkumu, ieraudzīja mēmo uguns sienu, kas aizšķērsoja ceļu. Viņa pacēla plaukstas, sargādama seju no plaiksnošām, sprēgājošām sarkanām, oranžām un dzeltenām liesmu mēlēm, kas kulstīja gaisu un virmoja kā ūdenszāles straumē.
Tad sapnis mainījās. Šoreiz liesmās iezīmējās nevis daudzas sejas, bet gan tikai viena - jaunas sievietes seja, maiga, taču apņēmības pilna. Sieviete pasniedzās pēc grāmatas, ko Alise turēja rokā.
Viņa dziedāja, balss vērpās kā sudraba pavediens.
- Bona nueit, bona nueit.
Šoreiz auksti pirksti nesatvēra Alisi ap potītēm, nepieķēdēja viņu pie zemes. Uguns vairs neprasīja viņu sev. Šoreiz Alise uzvirpuļoja augšup kā dūmu strūkliņa un viņu cieši apskāva sievietes slaidās, stiprās rokas. Viņa bija drošībā.
- Braves amics, pica miēja-nueit.
Alise smaidīja, un viņas abas cēlās arvien augstāk un augstāk pretī gaismai, atstādamas zemi tālu lejā.
44. NODAĻA
Karkasona
1209. gada julhet
Alaīsu jau agri uzmodināja zāģu un āmuru troksnis pagalmā. Viņa piegāja pie loga un noraudzījās uz koka galerijām un aizsargsienām, kas tika būvētas ap Chāteau Comtal mūriem.
Iespaidīgais koka skelets strauji ieguva aprises. Segtā galerija, it kā pakarināta gaisā, bija ārkārtīgi izdevīga vieta, no kurienes strēlniekiem raidīt bultu krusu uz ienaidnieku tajā neticamajā gadījumā, ja tiktu sagrauti Citadeles aizsargmūri.
Naski apģērbusies, Alaīsa izsteidzās pagalmā. Smēdē rēca uguns liesmas. Dunot veseriem un ēzēm, tika asināti un kalti ieroči; saklie- dzās būvnieki, sagatavojot trīšus, virves un atsvarus ballistām jeb peireras.
Pie staļļiem Alaīsa ieraudzīja Gijemu. Viņai iesmeldzās sirds. Ieraugi mani. Viņš nepagriežas un nepacēla acis. Alaīsa pamāja ar roku un grasījās uzsaukt, bet tad viņu pārņēma mazdūšība, roka noslīga atpakaļ gar sāniem. Viņa nepazemosies, diedelēdama vīra uzmanību, ja viņš nevēlas to sniegt.
Tada pati rosība kā Chāteau Comtal valdīja arī Citadelē. Galvenajā laukumā tika krauti kaudzēs akmeņi, atvesti no Korbjēriem, paredzēti ballistām un katapultām. Skāņa urīna smaka plūda no miecētavas, kur tika apstrādātas ādas, kam pasargāt galerijas no uguns. Pa Porte Nar- bonnaise garā virtenē brauca iekšā pajūgi, vezdami uz Citadeli pārtiku:
sālītu gaļu no Lapježas un Loragē, vīnu no Karkasē, miežus un kviešus no līdzenumiem, pupas un lēcas no Sanmikelas un Sanvisānsas dārziem.
Visi, kas piedalījās šajos sagatavošanas darbos, juta lepnumu un mērķa apziņu. Tikai kodīgo melno dūmu mākoņi, kas cēlās pār upi un ziemeļu purviem, - vikonts Trankavels bija pavēlējis tur nodedzināt dzirnavas un iznīcināt labību - atgādināja, cik tuvu ir briesmas.
Norunātajā vietā Alaīsa gaidīja Saijē. Līdzīgi putniem, kas aiz- zib šurpu turpu pār upi, prātā šaudījās jautājumi, ko viņa gribēja uzdot Esklarmondai. Kad ieradās Saijē, Alaīsa bija gluži nerunīga aiz bažām.
Pa bezvārda ieliņām viņa sekoja zēnam uz Sanmikelas priekšpilsētu, līdz abi apstājās pie zemām durtiņām netālu no ārējā nocietinājumu loka. Vīri raka aizsarggrāvjus, lai ienaidnieks nevarētu piekļūt pie mūriem; valdīja tāds troksnis, ka Saijē bija spiests to pārkliegt.
- Menina gaida iekšā, - viņš sacīja; seja pēkšņi bija kļuvusi nopietna.
- Vai tu nenāksi?
- Viņa lika, lai atvedu jūs, tad atgriežos pilī un sameklēju intendantu Peletjē.
- Meklē viņu Cour d'Honneur, - Alaīsa pamācīja.
- Labi, - Saijē teica un pasmaidīja kā senāk. - Redzēsimies vēlāk.
Alaīsa pavēra durvis un uzsauca, cerēdama tūdaļ ieraudzīt Esklarmondu. Te viņas solis sastomījās. Istabas stūrī, pustumsā, uz sola sēdēja vēl kāds.
- Nāc, nāc iekšā, - aicināja Esklarmonda, balsī skanēja smaids. -Jādomā, ar Simeonu jūs jau esat pazīstami.
Alaīsa iepleta acis. - Simeons? Jau klāt? - viņa priecīgi iesaucās, piesteidzās pie ciemiņa un satvēra abas viņa rokas. - Kas jauns? Kad jūs ieradāties Karkasonā? Kur esat apmeties?
Simeons dobji, skanīgi iesmējās. - Tik daudz jautājumu! Tāda steiga visu uzzināt pēc iespējas drīzāk! Bertrāns jau stāstīja, ka bērnībā jūs esot nemitīgi uzdevusi jautājumus!
Alaīsa apstiprināja šo patiesību ar smaidu. Apsēdusies uz sola pie galda, paņēma Esklarmondas sniegto vīna biķeri un klausījās, kā abi sirsnīgi un nepiespiesti turpina iesākto sarunu.
Simeons, veikli vērpdams valodu, savija stāstus par savu dzīvi Šartrā un Bezjē ar atmiņām par Svēto zemi. Laiks aizlidoja kā vēja spārniem, kamēr viņš stāstīja par Jūdejas pakalniem pavasarī, par Sefalas līdzenumiem, kas, pilni ar lilijām, dzelteniem un violetiem īrisiem un sārti ziedošiem mandeļkokiem, līdzīgi paklājam plešas līdz pat pasaules malai. Alaīsa klausījās kā noburta.
Ēnas stiepās garumā. Noskaņojums nemanāmi mainījās. Alaīsa juta satraukuma trīsas pakrūtē un kādu nelāgu nojautu. Varbūt kaujas priekšvakarā šādi jutās arī Gijems un tēvs? Ta, it kā laiks svārstītos uz naža asmens.
Viņa paskatījās uz Esklarmondu, kura sēdēja savaldīga un stalta, rokas salikusi klēpī, ar mierpilnu seju.
- Tevs noteikti drīz būs klāt, - Alaīsa ierunājās, juzdamās vainīga par viņa ilgo kavēšanos. - Viņš man apsolīja.
- To mēs zinām, - teica Simeons un paplikšķināja Alaīsai pa roku. Viņa āda bija sausa kā pergaments.
- Daudz ilgāk mēs vairs nevarēsim gaidīt, - sacīja Esklarmonda, raudzīdamās uz aizvērtajām durvīm. - Drīz atgriezīsies šīs mājas saimnieki.
Alaīsa pamanīja, ka abi pārmij skatienu. Vairs nespēdama izturēt sasprindzinājumu, viņa paliecās uz priekšu.