- Esklarmonda, vakar tu neatbildēji uz manu jautājumu. - Pašai bija brīnums, ka balss skan tik mierīgi. - Vai tu arī esi sargātāja? Vai tu glabā grāmatu, ko meklē mans tēvs?
Mirkli vārdi šķita karājamies gaisā. Tad, Alaīsai par pārsteigumu, Simeons iesmējās.
- Ko tēvs ir jums stāstījis par Noublesso'! - viņš jautāja, melnajām acīm šķelmīgi dzirkstot.
- Ka vienmēr ir pieci sargātāji, kas zvērējuši glabāt Labirinta Triloģijas grāmatas.
- Un vai viņš paskaidroja, kādēļ tie ir pieci?
Alaīsa papurināja galvu.
- Vadoni - Navigatairģ - vienmēr papildina četri citi noslēpuma zinātāji. Visi kopā viņi simbolizē piecus cilvēka ķermeņa punktus un cipara pieci spēku. Katrs sargātājs tiek izraudzīts, pateicoties stipram garam, apņēmībai un uzticībai. Vienalga, vai viņš ir kristietis, saracēnis vai jūds. Svarīga ir mūsu dvēsele un drosme, nevis asinis vai izcelsme. Tas atspoguļo arī dabu, kas piemīt noslēpumam, kuru esam zvērējuši sargāt un kurš pieder visām ticībām un nepieder nevienai. - Viņš pasmaidīja. - Noublesso de los Seres pastāv jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu, lai gan ne vienmēr ar šādu nosaukumu, un tā uzdevums ir - glabāt un aizsargāt noslēpumu. Dažreiz mēs esam spiesti slēpties, citreiz dzīvojam atklāti.
Alaīsa pievērsās Esklarmondai. - Mans tēvs nekādi nespēj noticēt tam, ka tu esi sargātāja.
- Jā, to viņš nebija gaidījis.
- Tāds jau Bertrāns ir bijis vienmēr. - Simeons iesmējās.
- Viņam nevarēja ienākt prātā, ka piektais sargātājs būs sieviete, - Alaīsa centās aizbildināt tēvu.
- Senāk tas nebija tik neparasti, - Simeons sacīja. - Ēģiptē, Asīrijā, Romā, Babilonā, visās šajās senajās kultūrās, par kurām jūs būsiet dzirdējusi, sievietes tika vērtētas augstāk un cienītas vairāk nekā mūsu tumšajos laikos.
Alaīsa brīdi padomāja. - Kā jūs domājat, vai pareizs ir Harifa pieņēmums, ka grāmatas būs drošāk glabāt kalnos? - viņa jautāja.
Simeons pacēla plaukstas. - Mums nav jāmeklē patiesība un jāprāto par to, kas būs vai nebūs. Mūsu uzdevums ir vienkāršs - glabāt grāmatas un sargāt tās no ļauna. Gādāt, lai tās ir gatavībā, kad būs vajadzīgas.
- Un tāpēc grāmatu nogādi Harifs ir uzticējis tavam tēvam, nevis kādam no mums, - piebalsoja Esklarmonda. - Pateicoties savam stāvoklim, viņš ir vispiemērotākais sūtnis. Viņam ir vīri un zirgi, viņš var pārvietoties brīvāk nekā jebkurš no mums.
Alaīsa sastomījās, gribēdama aizstāvēt tēvu. - Viņš nevēlas pamest vikontu. Un svārstās starp veco un jauno uzticības zvērestu.
- Mūs visus piemeklē tāda svārstīšanās, - Simeons sacīja. - Mēs visi reizēm nespējam izšķirties, kuru ceļu lai izvēlamies. Bertrāns ir laimes luteklis, ka viņam šāda izšķiršanās aiztaupīta tik ilgi. - Viņš saņēma Alaīsas rokas savējās. - Bertrāns nedrīkst vilcināties, Alaīsa. Pamudiniet viņu pildīt pienākumu. Ja Karkasona vēl nekad nav kritusi ienaidnieka rokās, tas nenozīmē, ka tā paliks mūžīgi.
Alaīsa juta sev pievērstus abu skatienus. Piecēlusies viņa piegāja pie pavarda. Sirdij joņojot, prātā nobrieda kāda doma.
- Vai viņa vietā ir atļauts rīkoties kādam citam? - Alaīsa rāmā balsī jautāja.
Esklarmonda tūdaļ visu saprata. - Nedomāju, ka tavs tēvs to atļaus. Tu viņam esi pārāk dārga.
Alaīsa pagriezās pret viņiem. - Pirms došanās uz Monpeljē viņš uzskatīja, ka šis uzdevums ir man pa spēkam. Būtībā viņš jau ir devis man atļauju.
Simeons pamāja ar galvu. - Tas tiesa, taču stāvoklis mainās no dienas dienā. Franči tuvojas vikonta Trankavela zemju robežām, ceļi kļūst ar katru dienu bīstamāki, to es redzēju pats. Drīz briesmas būs tik lielas, ka ceļot vairs nebūs iespējams.
Alaīsa palika pie sava. - Bet es taču došos pretējā virzienā, - viņa iebilda, skatīdamās te uz Simeonu, te uz Esklarmondu. - Un jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Ja Noublesso likumi neliedz man noņemt šo nastu no tēva pleciem, tad es piedāvājos pildīt pienākumu viņa vietā. Es lieliski spēju aizsargāties, ja nepieciešams. Esmu teicama jātniece, protu rīkoties ar zobenu un loku. Neviens nemūžam neturēs mani aizdomās par…
Simeons pacēla roku. - Jūs pārprotat mūsu vilcināšanos, bērns. Es nekādā ziņā neapšaubu jūsu drosmi vai apņēmību.
- Tad dodiet man savu svētību.
Simeons nopūtās un pievērsās Esklarmondai. - Māsa, ko tu teiksi? Protams, ja Bertrāns būs ar mieru.
- Es tevi lūdzu, Esklarmonda, - Alaīsa iesaucās, - atbalsti manu lūgumu! Es pazīstu tēvu.
- Neko nevaru solīt, - Esklarmonda atbildēja, - bet es pret to neiebildīšu. - Alaīsa atplauka smaidā. - Taču tev būs jāklausa viņa lēmumam. Ja viņš nedos atļauju, tev būs ar to jāsamierinās.
Viņš nevar pateikt nē. Es tq nepieļaušu.
- Protams, es klausīšu, - viņa skaļi apliecināja.
Atvērās durvis, un istabā ieskrēja Saijē; aiz viņa ienāca Bertrāns Peletjē.
Viņš apskāva Alaīsu, uzelpoja, ieraugot Simeonu, un sirsnīgi sasveicinājās ar viņu, bet pēc tam, atturīgāk, arī ar Esklarmondu. Alaīsa un Saijē atnesa vīnu un maizi, kamēr Simeons atstāstīja intendantam līdzšinējo sarunas gaitu.
Alaīsai par brīnumu, tēvs klausījās klusēdams, neizteikdams nekādas piezīmes. Saijē sākumā bija ņiprs, bet drīz kļuva miegains un saritinājās vecaimātei pie sāniem. Alaīsa nepiedalījās sarunā, saprazdama, ka Simeons un Esklarmonda pratīs aizstāvēt viņas ieceri labāk nekā viņa pati, un laiku pa laikam uzmeta skatienu tēvam. Seja viņam bija pelēka un grumbaina, viņš izskatījās pārguris. Alaīsa redzēja, ka viņš nezina, kā rīkoties.
Pēdīgi viss bija pateikts. Istabā iestājās gaidpilns klusums. Neviens nezināja, kāds lēmums beigās tiks pieņemts.
Alaīsa nokremšļojās. - Tatad, Paire, ko jūs izlemsiet? Vai dosiet man atļauju?
Peletjē nopūtās. - Es negribu, lai tu liec uz spēles dzīvību.
Alaīsai sašļuka dūša. - To es zinu un esmu pateicīga par jūsu mīlestību. Bet es gribu palīdzēt. Es to spēju.
- Man ir kāds priekšlikums, kas varētu būt pa prātam jums abiem, - klusu ierunājās Esklarmonda. - Ļaujiet, lai Alaīsa dodas ceļā ar Triloģiju, bet pagaidām mēro tikai daļu ceļa, piemēram, līdz Limū. Tur man ir draugi, kas varēs dot viņai drošu pajumti. Kad jūsu darbs šeit būs pabeigts un vikonts Trankavels kādu laiku varēs iztikt bez jums, piebiedrojieties Alaīsai un kopā ar viņu dodieties kalnos.
Peletjē sadrūma. - Nesaprotu, kas tur labs. Ceļošana šajos juku laikos ir tāds neprāts, ka noteikti piesaistīs uzmanību, un no tā mēs gribam izvairīties visvairāk. Turklāt es nevaru pateikt, cik ilgi pienākumi aizkavēs mani Karkasonā.
Alaīsai iezibsnījās acis. - Tas ir vienkārši. Es varu visiem iestāstīt, ka pildu kādu solījumu, ko esmu devusi apprecoties. - Viņa ļāvās iztēlei. - Varētu apgalvot, ka vēlos aizvest dāvanu Sv. Ilēra klostera abatam. No turienes vairs nav tālu līdz Limū.
- Tik pēkšņa dievbijība nevienu nepārliecinās, - Peletjē iebilda, piepeši uzjautrināts, - un vismazāk jau tavu vīru.
Simeons kā norādams pakratīja pirkstu. - Ta ir lieliska doma, Bertrān. Neviens nenosodīs tādu svētceļojumu šajos laikos. Turklāt Alaīsa ir Karkasonas pils pārvaldnieka meita. Neviens neuzdrošinātos apšaubīt viņas nolūkus.
Peletjē sakustējās krēslā, sejā vīdēja stūrgalvība. - Joprojām uzskatu, ka Triloģijai visdrošāk būs tepat, Citadelē. Pašreizējo stāvokli Harifs nepārzina tik labi kā mēs. Ienaidnieks neieņems Karkasonu.