- Krist var jebkura pilsēta, lai cik varena, lai cik neieņemama. Tu to zini. Navigatairē ir devis rīkojumu nogādāt grāmatas pie viņa, kalnos. - Simeona melnās acis cieši skatījās uz Peletjē. - Es saprotu, ka tu neuzskati par iespējamu atstāt vikontu Trankavelu šādā brīdī. Ta tu esi pateicis, un mēs to pieņemam. Tevī runā sirdsapziņa, lai būtu kā būdams. - Viņš mirkli klusēja. - Taču, ja nevari tu, tad tavā vietā ir jāstājas citam.
Alaīsa redzēja, ar kādām mokām tēvs pūlas samierināt savas pretrunīgās jūtas. Aizkustināta viņa saņēma tēva roku savējā. Viņš klusēja, tikai maigi saspieda meitas pirkstus.
- Aquč es vdstre, - viņa klusu sacīja. Ļaujiet man rīkoties jūsu vietā.
Pār Peletjē lūpām izlauzās gara nopūta. - Tu dodies lielās briesmās, Filha. - Alaīsa pamāja ar galvu. - Un tomēr tu vēlies to darīt?
- Tas man būs liels gods - izdarīt jums šādu pakalpojumu.
Simeons uzlika roku intendantam uz pleca. - Tava meita ir drosmīga. Nelokāma. Tada pati kā tu, mans draugs.
Alaīsa tikpat kā neuzdrošinājās elpot.
- Mana sirds tam pretojas, - Peletjē pēdīgi noteica. - Bet mans prāts domā citādi, tāpēc… - Viņš aprāvās kā baidīdamies no nākamajiem vārdiem. - Ja tavs vīrs un kundze Anjēze būs ar mieru - un Esklarmonda tevi pavadīs -, tad es dodu savu atļauju.
Alaīsa pārliecās pār galdu un noskūpstīja tēvu uz lūpām.
- Tu esi gudri izlēmis, - starodams sacīja Simeons.
- Cik vīru jūs varēsiet dot mums līdzi, intendant Peletjē? - jautāja Esklarmonda.
- Četrus, augstākais sešus bruņotus jātniekus.
- Un cik drīz to var nokārtot?
- Nedēļas laikā, - Peletjē atbildēja. - Pārāk steidzīga rīcība piesaistīs uzmanību. Man jālūdz atļauja kundzei Anjēzei, bet tev, Alaīsa, - savam vīram. - Alaīsa pavēra muti, lai pateiktu, ka Gijems nemaz nepamanīs viņas prombūtni, taču savaldījās. - Lai tava iecere izdotos, Filha, ir jāievēro etiķete.
Peletjē sejā un stājā vairs nebija ne vēsts no šaubām. Viņš piecēlās, lai dotos prom. - Alaīsa, atgriezies Chāteau Comtal un sameklē Fransuā. īsi izklāsti viņam savu nodomu un pasaki, lai viņš gaida mani.
- Vai jūs vēl nenāksiet uz pili?
- Pagaidām ne.
- Labi. Vai man ņemt līdzi Esklarmondas grāmatu?
Peletjē pavīpsnāja. - Ta kā Esklarmonda tevi pavadīs, tad nešaubos, ka grāmata vēl brīdi būs pilnīgā drošībā tepat pie viņas.
- Es jau negribēju teikt, ka…
Tevs paplikšķināja pa somu zem sava apmetņa. - Toties Simeona grāmatu vari ņemt līdzi. - Viņš izvilka aitādas vīstokli, ko Alaīsa bija redzējusi Bezjē, kad Simeons to iedeva tēvam. - Aiznes to uz pili. Iešuj savā ceļojuma apmetnī. Es vēlāk atnesīšu Vārdu grāmatu.
Alaīsa ielika grāmatu savā somā, tad paskatījās uz tēvu. - Pateicos, Paire, par jūsu uzticēšanos.
Peletjē pietvīka. Saijē pietrūkās kājās. - Es gādāšu, lai kundze Alaīsa droši tiek mājās, - viņš paziņoja. Visi iesmējās.
- Tad nu pacenties, gentildme', - Peletjē noteica un papliķēja zēnam pa muguru. - Uz viņas pleciem gulst visas mūsu cerības.
- Es redzu viņā tavas īpašības, - sacīja Simeons, kad abi soļoja uz vārtiem, kas veda no Sanmikelas uz jūdu priekšpilsētu. - Viņa ir drosmīga, stūrgalvīga, uzticīga. Nemēdz viegli padoties. Vai arī vecākā meita ir tik līdzīga tev?
- Oriāna līdzinās savai mātei, - intendants īsi atteica. - Viņai ir Margeritas āriene un raksturs.
- Tā gadās bieži. Viens bērns līdzīgs mātei, otrs - tēvam. Vai viņa ir precējusies ar vikonta Trankavela escrivanl
Peletjē nopūtās. - Ta nav laimīga laulība. Kongosts vairs nav jauns un neizturas pret Oriānu iecietīgi. Tomēr viņam ir ievērojams stāvoklis galmā.
Brīdi abi gāja klusēdami. - Ja viņa līdzinās Margeritai, tad noteikti ir ļoti skaista.
- Oriānas pievilcība un iznesība piesaista skatienus. Viņu labprāt aplidotu daudzi. Daži to nemaz neslēpj.
- Tavas meitas tev droši vien ir liels mierinājums.
Peletjē iesāņus paraudzījās uz Simeonu. - Alaīsa ir. - Viņš mirkli vilcinājās. - Varbūt pats pie tā esmu vainīgs, taču Oriānas sabiedrība man nešķiet tik… Es mēģinu būt taisnīgs, tomēr man liekas - starp viņām abām nevalda pārāk liela mīlestība.
- Žēl, - Simeons nomurmināja.
Viņi bija sasnieguši vārtus. Peletjē apstājās.
- Kaut jel izdotos pierunāt tevi apmesties Citadelē. Vai vismaz Sanmikelā. Kad ienaidnieks būs tuvu, es nespēšu tevi pasargāt aiz pilsētas mūriem…
Simeons uzlika plaukstu uz Peletjē delma. - Tu pārāk daudz raizējies, mans draugs. Mana loma tagad ir nospēlēta. Es atdevu tev grāmatu, kas bija man uzticēta. Arī pārējās divas grāmatas ir šajos mūros. Tev palīdzēs Esklarmonda un Alaīsa. Kāda gan kuram tagad daļa gar mani? - Viņš raudzījās draugā ar tumšām, mirdzošām acīm. - Mana vieta ir pie savējiem.
Simeona balsī skanēja kaut kas tāds, kas satrauca Peletjē.
- Es nepieļaušu, lai šīs atvadas kļūst par pēdējām, - viņš dedzīgi noteica. - Nebūs pagājis šis mēnesis, kad mēs kopā dzersim vīnu, piemini manus vārdus.
- Mans draugs, es neuzticos nevis taviem vārdiem, bet gan franču zobeniem.
- Domāju, ka nākamajā pavasarī viss būs beidzies. Franči būs aizklibojuši mājup, astes ievilkuši kājstarpē, Tulūzas grāfs meklēs jaunu sabiedroto, bet mēs abi sēdēsim pie kamīna un gremdēsimies atmiņās par zudušo jaunību.
- Pas a pas, se va luenh, - Simeons sacīja, viņu apskaudams. - Un nodod manus sirsnīgākos sveicienus Harifam. Pasaki viņam, ka joprojām gaidu to šaha partiju, ko viņš man apsolīja pirms trīsdesmit gadiem!
Peletjē atvadoties pacēla roku, kad Simeons gāja ārā pa vārtiem. Viņš neatskatījās.
- Intendant Peletjē!
Peletjē joprojām vēroja ļaužu pūļus, kas devās uz upes pusi, bet Simeonu tajos vairs nespēja saskatīt.
- Messire! - pietvīcis un aizelsies atkārtoja ziņnesis.
- Ko vajag?
- Messire, jūs ļoti gaida pie Porte Narbonnaise. Tur noticis kas nelāgs.
45. NODAĻA
Alaīsa atgrūda vaļā kambara durvis un iesteidzās iekšā.
- Gijem?
Lai gan gribējās palikt vienatnē un viņa nebija cerējusi ne uz ko citu, tomēr jutās vīlusies, atrazdama kambari tukšu.
Alaīsa aizslēdza durvis, atāķēja no jostas somu, nolika to uz galda un iztina no aitādas grāmatu. Ta bija dāmu lūgšanu grāmatas lielumā. Koka vāki, apvilkti ar ādu, pavisam vienkārši, stūros mazliet apdiluši.
Atraisījusi ādas saitītes, Alaīsa ļāva, lai grāmata viņas rokās atveras kā taurenis, kas izpleš spārnus. Pirmā lapa bija tukša, tikai pašā vidū uz biezā krēmkrāsas pergamenta kā dārgakmens zaigoja mazs, ar lapiņu zeltu pārklāts biķeris. Tas nebija lielāks par rakstu viņas tēva gredzenā vai uz merela, kas tik īsu brīdi bija atradies pie viņas.
Alaīsa pāršķīra lapu. Viņā raudzījās četras melnu burtu rindiņas krāšņā un smalkā rokrakstā.
Tas ietvēra zīmējumi un simboli, ornaments atkārtojās kā raksts gar apmetņa eģi. Putni, zvēri, tēli ar garām rokām un smailiem pirkstiem. Alaīsai aizrāvās elpa.
Tas ir sejas un tēli, ko es redzu sapņos.
Viņa šķīra lapas citu pēc citas. Katra bija aprakstīta ar melnu tinti, otrā pusē tukša. Viņa pazina vārdus Simeona valodā, kaut gan tos nesaprata. Lielākoties grāmata bija sarakstīta viņas pašas valodā. Katras jaunas lapas pirmais burts bija izzīmēts ar sarkanu, zilu vai dzeltenu krāsu, ko apmaloja zelts, bet citādā ziņā teksts bija vienkāršs. Ne ilustrāciju uz malām, ne tekstā izceltu burtu, vārdi sekoja cits citam