Stāvēdama un skatīdamās uz miežu, rudzu un kviešu lauku ielā- piņiem un uz mežiem, kas aizsniedzās tālāk, nekā redzēja acs, Alaīsa juta, ka pagātne ir tepat, visapkārt, un ieskauj viņu. Gari, draugi un rēgi stiepa pretim rokas, čukstēja savus dzīvesstāstus un dalījās ar viņu noslēpumos. Tie saistīja viņu ar visiem, kas stāvējuši šajā pakalnā pirms viņas - un stāvēs nākotnē, sapņodami par to, ko nesīs dzīve.
Alaīsa nekad nebija aizceļojusi nekur tālāk par vikonta Trankavela zemēm. Bija grūti iztēloties pelēkās ziemeļu pilsētas - Parīzi, Amjēnu vai Sartru, kur dzimusi viņas māte. Tie bija tikai vārdi bez krāsas un siltuma, tikpat skarbi kā pati valoda, langue d'oil, kādā tur runāja. Taču, lai gan Alaīsai bija maz, ar ko salīdzināt, viņa nespēja noticēt, ka jebkur citur ir atrodams tāds skaistums kā mūžīgā, pārlaicīgā Kar- kasonas ainava.
Alaīsa devās lejup no pakalna, līkumodama starp brikšņiem un pinkainiem krūmiem, līdz sasniedza līdzeno purvāju Odas upes dienvidu krastā. Izmirkušie svārki nemitīgi tinās ap stilbiem, un reizumis viņa gandrīz paklupa. Viņa atskārta, ka jūtas neomulīgi, visu laiku ir modra un soļo ātrāk nekā parasti. Nevar būt, ka vainīgs Žaka vai Beranžē brīdinājums, viņa nodomāja. Abi mūždien bažījās par viņu. Taču šodien viņa jutās vientuļa un apdraudēta.
Roka pieskārās duncim pie jostas, un viņa atcerējās tirgoni, kurš nupat viņnedēļ bija apgalvojis, ka upes pretējā krastā redzējis vilku. Visi nosprieda, ka viņš pārspīlē. Šajā gadalaikā tur varēja klaiņot tikai kāda lapsa vai savvaļas suns. Taču tagad, kad Alaīsa šeit bija viena, stāsts likās ticamāks. Aukstais spals iedvesa drosmi.
Mirkli Alaīsa juta kārdinājumu griezties atpakaļ. Neesi tāda gļēvule. Viņa turpināja ceļu. Reizi vai divas atskatījās, satrūkusies no trokšņiem turpat tuvumā, taču izrādījās, ka tur spārnus sasitis kāds putns vai seklumā šļakstinājies dzeltens upes zutis.
Pamazām, soļojot pa ierasto taku, satraukums norima. Odas upe bija plata un sekla, ar daudzām pietekām, kas sazarojās kā asinsvadi plaukstas virspusē. Pār ūdeni caurspīdīga zaigoja rītausmas dūmaka. Ziemā upe plūda strauja un nikna, pilna kalnu strautu ledainā ūdens. Taču šī vasara bija sausa, tāpēc ūdens bija sekls un rāms. Straumē .tik tikko kustējās sāls dzirnavas. Ar resnām virvēm nostiprinātas pie krastiem, tās veidoja koka mugurkaulu, kas stiepās upei pa vidu.
Vēl bija par agru mušām un odiem, kas, sākoties tveicei, kā melni mākoņi mutuļoja virs katras lāmas, tāpēc Alaīsa izraudzījās īsāko ceļu pār liekņām. Taku iezīmēja baltu akmeņu kaudzītes, lai ļaudis neie- maldītos viltīgajā dūkstī. Rūpīgi ievērodama šīs zīmes, viņa sasniedza mežu, kas pletās Citadeles mūru rietumdaļas pakājē.
Viņas ceļamērķis bija nomaļa laucīte, kur ieplaku paēnā varēja atrast vislabākos augus. Nokļuvusi koku aizvēnī, Alaīsa pagausināja soli un beidzot juta īstu prieku. Atbīdījusi malā efeju stīgas, kas nokarājās pār taku, viņa ieelpoja vircoto, zemjaino lapu un sūnu smaržu.
Lai gan te nebija ne miņas no cilvēku klātbūtnes, mežs dzīvoja krāsās un skaņās. Gaisā virmoja strazdu, žubīšu un kaņepīšu svilpieni un čivināšana. Zari un lapas zem kājām krakšķēja un čabēja. Pa pamežu ļepatoja truši, nozibēja baltās ļipas, kad tie meklēja patvērumu starp dzeltenu, violetu un zilu vasaras puķu puduriem. Augstu priežu kuplajos zaros rudas vāveres lupināja čiekurus, un lejup bira smalkas, aromātiskas skujas.
Alaīsai jau bija karsti, kad viņa sasniedza laucīti - klaju zemes saliņu, kas veda uz upi. Viņa uzelpodama nolika zemē paničr un paberzēja elkoņa iekšpusi, kur groza tureklis bija iegriezies ādā. Noņēmusi smago apmetni, viņa pakarināja to zemā baltvītola zarā, tad nosusināja seju un kaklu nēzdogā. Vīna krūku viņa noglabāja dobumā starp koka saknēm - vēsumam.
Augstu virs viņas slējās Chāteau Comtal kailie mūri. Pret palsajām debesīm tumši iezīmējās garā, slaidā Tbur Pinte siluets. Alaīsa prātoja, vai tēvs jau ir pamodies un kopā ar vikontu sēd savās privātajās istabās. Skatiens aizslīdēja pa kreisi, pie sargtorņa, meklējot viņas pašas logu. Vai Gijems vēl guļ? Vai varbūt ir pamodies un ieraudzījis, ka viņa aizgājusi?
Allaž, raudzīdamās augšup caur zaļo lapu jumolu, Alaīsa jutās pārsteigta par to, ka Citadele ir tik tuvu. Divas dažādas pasaules, atveidotas spilgtā cilnī. Tur, Chāteau Comtal ielās un gaiteņos, valdīja troksnis un rosība. Tur nebija miera. Šeit, lejā, mežu un purvu radījumu pasaulē, valdīja dziļš un pārlaicīgs klusums.
Šeit viņa jutās kā mājās.
Alaīsa noāva ādas kurpes. Zāle starp kāju pirkstiem bija tīkami vēsa, vēl valga no rīta rasas, un kutināja pēdas. Šī mirkļa tīksmē no prāta pagaisa visas domas par Citadeli un pili.
Viņa aiznesa savus darbarīkus pie ūdens malas. Krasta sēklī auga zirdzeņu puduris. Spēcīgie, dobie stublāji izskatījās kā rotaļu zaldātiņu rinda, izslējusies miera stājā uz purvainās zemes. Spilgti zaļās lapas, dažas lielākas par viņas plaukstu, meta vāru ēnu ūdenī.
Asiņu attīrīšanai un lipīgo slimību atvairīšanai nekas nederēja labāk par zirdzeni. Alaīsas draudzene un padomdevēja Esklarmonda bija viņai iemācījusi, cik svarīgi ir vākt augus kompresēm, zālēm un ziedēm visur un vienmēr, kur vien tie gadās ceļā. Pat ja šodien Citadele bija brīva no lipīgām kaitēm, kas gan zināja pateikt, ko nesīs rītdiena. Slimības varēja uzbrukt jebkurā brīdī. Tapat kā viss, ko viņai mācījusi Esklarmonda, arī šis bija labs padoms.
Alaīsa uzrotīja piedurknes un aizbīdīja naža maksti tālāk pa jostu, līdz tā plakani piegūla mugurai un netraucēja. Matus viņa sapina bizē, lai strādājot tie nekristu sejā, tad aizsprauda kleitas stērbeles aiz jostas un iebrida upē. Pēkšņais vēsums ap potītēm uzrāva zosādu, un viņa strauji ievilka elpu.
Samērcējusi drāniņas ūdenī, Alaīsa izklāja tās krastā, tad paņēma lāpstiņu un sāka rakt ārā saknes. Drīz no upes gultnes nostirkšķot šķīrās pirmais augs. Izvilkusi to krastā, viņa ar mazu cirvīti saskaldīja to dažāda garuma posmos. Ietinusi saknes drānā, līdzeni salika tās panier, atsevišķā drāniņā ietina sīkās dzeltenzaļās puķītes ar stipru, piparainu aromātu un noglabāja tās ādas somiņā. Aizvākusi lapas un stublāju atlikumus, viņa atkal iebrida ūdenī un sāka visu no gala. Drīz plaukstas bija nokrāsojušās zaļas, delmi notriepti ar dūņām.
Savākusi visas zirdzenes, Alaīsa paskatījās apkārt, meklēdama vēl ko noderīgu. Mazliet tālāk augšup pa upi viņa pamanīja tauksakni ar savādajām, iezīmīgajām lapām, ieaugušām stublājā, un noļukušiem sārtu un violetu zvanveida ziedu ķekariem. Tauksakne, ko daudzi dēvēja par kaislo zāli, derēja zilumu dziedēšanai un veicināja ādas un kaulu sadzīšanu. Atlikusi savu brokastlaiku vēl uz bridi, Alaīsa paņēma rīkus, atkal ķērās pie darba un mitējās tikai tad, kad panier bija pilns un visas drāniņas izlietotas.
Uznesusi grozu krasta nogāzē, viņa apsēdās koku paēnā un izstiepa kājas. Mugura, pleci un pirksti bija gluži stīvi, tomēr viņa jutās apmierināta ar veikumu. Pieliekusies izvilka no koka dobuma Zaķa doto vīna krūku. Aizbāznis izsprāga ārā ar klusu paukšķi. Alaīsai pārskrēja viegli šermuļi, kad vēsais šķidrums skāra mēli. Viņa iztina svaigo maizi un nolauza biezu ņuku. Tas garšā dīvaini sajaucās kvieši, sāls, upes ūdens un zāle, taču viņa bija izsalkusi kā vilks. Maltīte garšoja lieliski.
Debesis tagad bija bāli zilā neaizmirstulīšu krāsā. Alaīsa saprata, ka sabijusi prom krietnu laiku. Taču, vērojot zeltaino sauleszaķīšu deju uz ūdens un jūtot vēja elpas pieskārienu ādai, negribējās atgriezties rosīgajās, trokšņainajās Karkasonas ielās un ļaužu pilnajā pilī. Iestāstījusi sev, ka vēl kāds brītiņš nenāks par ļaunu, Alaīsa atlaidās zālē un aizvēra acis.