Viņam blakus stāvēja divi bruņoti sargkareivji, pīķus notēmējuši uz viņa kaklu. Vīrs acīmredzot bija spēlmanis. Viņa bungas bija pārdurtas, stabule pārlauzta uz pusēm un pasviesta sāņus, kā pie mielasta galda nosviež apgrauztos kaulus.
- Sant-Fuā vārdā, kas te notiek? - Peletjē noprasīja. - Ko šis cilvēks nodarījis?
- Viņš neklausīja mūsu pavēlei un neapstājās, - atbildēja vecākais no kareivjiem. Seju gluži kā tīkls izraiboja vecas rētas. - Viņam nav atļaujas.
Peletjē notupās spēlmanim blakus.
- Es esmu Bertrāns Peletjē, vikonta pils pārvaldnieks. Kas tev darāms Karkasonā?
Vīrieša plaksti notrīsēja un atvērās. - Intendants Peletjē? - viņš izdvesa, satverdams Peletjē roku.
- Tas esmu es. Runā, draugs.
Kāda sieviete turpat blakus apslāpēja kliedzienu, piespiedusi pie mutes plaukstu.
Satricināts līdz sirds dziļumiem, Peletjē izslējās stāvus.
- Jūs, - viņš pavēlēja, - sameklējiet papildspēkus, kas jūs te nomainīs, un palīdziet nogādāt šo cilvēku pilī. Ja jūsu nežēlības dēļ viņš neatgūs runasspējas, tad jums klāsies plāni. - Peletjē pagriezās pret pūli. - Labi ielāgojiet manus vārdus! - viņš uzsauca. - Lai neviens pilsonis neuzdrīkstas runāt par to, ko te redzējis. Drīz mēs uzzināsim, kas noticis patiesībā.
Kad viņi sasniedza Chāteau Comtal, Peletjē pavēlēja aizvest spēlmani uz virtuvēm, lai tur viņam apkoptu brūces, bet pats nekavējoties devās ar ziņām pie vikonta Trankavela. Mazliet vēlāk spēlmanis, stiprinājies ar saldu vīnu un medu, tika atvests uz donjon.
Viņš bija bāls, tomēr valdīja pār sevi. Bažīdamies, ka viņš nenoturēsies kājās, Peletjē lika atnest soliņu, kur apsēsties.
- Saki mums savu vārdu, amic[66], - viņš iesāka.
- Pjērs di Mirvjels, Messire.
Vikonts Trankavels sēdēja vidū, sabiedrotie puslokā ap viņu.
- Benvenguda, Pjēr di Mirvjel, - viņš sacīja. - Tev ir ziņas, ko mums pastāstīt.
Sēdēdams stalts kā svece, plaukstas nolicis uz ceļgaliem, bāls kā krīts, spēlmanis noklepojās un sāka stāstīt. Viņš bija dzimis Bezjē, bet dažus pēdējos gadus pavadījis Navarras un Aragonas galmos. Savu amatu mācījies no paša Reimona de Mirvala - labākā Dienvidu trubadūra. Tieši tāpēc viņu pie sevis bija uzaicinājis Bezjē sizerēns. Tas deva iespēju arī apmeklēt ģimeni, tāpēc Pjērs piekrita un devās uz dzimto pilsētu.
Viņš runāja tik klusu, ka jāklausās bija ļoti uzmanīgi. - Pastāsti mums par Bezjē, - Trankavels teica. - Neizlaid nevienu sīkumu.
- Franču armija ieradās pie cietokšņa mūriem dienu pirms Svētās Marijas Magdalēnas svētkiem un ierīkoja nometni Orbas upes kreisajā krastā. Vistuvāk upei apmetās svētceļnieki un algotņi, ubagi un nelaimes putni, noskrandis bars basām kājām, ģērbušies tikai biksēs un kreklos. Tālāk kā zaļa, zeltaina un sarkana jūra viļņoja karogi virs baronu un garīdznieku teltīm. Viņi uzslēja karogu mastus un gāza kokus, lai ierīkotu aplokus zirgiem.
- Kas tika nosūtīts vest sarunas?
- Bezjē bīskaps Reno de Monpeirū.
- Stāsta, viņš esot nodevējs, Messire, - Peletjē pačukstēja vikontam pie auss, - un jau pieņēmis krustu.
- Bīskaps Monpeirū atgriezās ar ķeceru sarakstu, ko bija sastādījuši pāvesta legāti. Nezinu, cik daudzu cilvēku vārdi bija šajā pergamentā, Messire, bet vairāki simti noteikti. Tur bija ierakstīti daži no ietekmīgākajiem, bagātākajiem, dižciltīgākajiem Bezjē pilsoņiem, kā ari jaunās Baznīcas sekotāji un tie, kas apsūdzēti par piederību Bons Chretiens. Ja konsuli izdošot ķecerus, tad Bezjē tikšot saudzēta. Ja ne… - Viņš nepabeidza teikumu.
- Ko atbildēja konsuli? - Peletjē jautāja, apzinādamies, ka atbilde liecinās, vai savienība pret frančiem turpina pastāvēt.
- Ka viņi drīzāk ir ar mieru tikt noslīcināti sāļā jūras ūdenī nekā izdot vai nodot savus līdzpilsoņus.
Trankavels tikko dzirdami nopūtās.
- Bīskaps atstāja pilsētu, paņemdams līdzi dažus katoļu priesterus. Mūsu garnizona komandieris Bernārs de Serviāns sāka gatavoties pilsētas aizsargāšanai.
Viņš apklusa un krampjaini norija siekalas. Pat Kongosts, nolīcis pār savu pergamentu, mitējās rakstīt un pacēla acis.
- Divdesmit otrā jūlija rīts uzausa mierīgs. Saule sāka svelmēt, tikko uzlēkusi. Saujiņa krustnešu, kas pat nebija karavīri, no nometnes devās uz upi pie pilsētas dienvidu nocietinājumiem. No mūriem viņus novēroja pilsētnieki. Sākās asu vārdu apmaiņa. Viens no routiers plātīdamies un zākādamies izgāja uz tilta un tik ļoti nokaitināja jaunekļus uz mūriem, ka tie apbruņojās ar šķēpiem un milnām, kaut kur sameklēja pat bungas un karogu. Apņēmušies dot frančiem mācību, viņi atvēra vārtus un, pirms kāds bija apjēdzis, kas notiek, metās lejup pa nogāzi un kliegdami bruka virsū routier. Dažos mirkļos viss bija beidzies. Routier līķi no tilta iesvieda upē.
Peletjē paraudzījās uz vikontu Trankavelu. Viņš bija nobālējis kā krīts.
Vikonts Trankavels vairs nespēja klusēt. - Bet kāpēc legāti vai franču baroni neapturēja šo asinspirti? Vai viņi par to nezināja?
Di Mirvjels pacēla galvu. - Viņi zināja, Messire.
- Nevainīgu cilvēku slepkavošana runā pretī godam un visiem kara likumiem, - ierunājās Pjērs Rožē de Kabarē. - Nespēju noticēt, ka Sito abats, par spīti visai savai neprātīgajai degsmei un naidam pret ķeceriem, būtu ļāvis grēcīgi apkaut kristīgas sievietes un bērnus!
- Stāsta, abatam esot jautāts, kā atšķirt krietnus katoļus no ķeceriem. Atbilde skanējusi: "Tuez-les tous. Dieu reconnāitra Ies siens", - di Mirvjels neskanīgi sacīja. - "Nogaliniet visus. Gan Dievs pazīs savējos." Vismaz klīst baumas, ka viņš tā teicis.
Trankavels un de Kabarē pārmija skatienu.
- Turpini! - Peletjē drūmi pavēlēja. - Pabeidz savu stāstu.
- Lielie Bezjē zvani zvanīja trauksmi. Sievietes un bērni meklēja patvērumu augšpilsētā, Sv. Jūdas un Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā; tur drūzmējās tūkstošiem cilvēku. Katoļu priesteri ietērpās celebrē- šanas drānās un dziedāja Recļuiem, taču krustneši izlauza durvis un apkāva visus.
Viņam nodrebēja balss. - Dažu īsu stundu laikā mūsu pilsēta pārvērtās līķu kambarī. Sākās laupīšana. Alkatīgie barbari izlaupīja mūsu skaistās mājas, atstādami kailas sienas. Lūk, un tikai tagad franču baroni, mantkārības, nevis sirdsapziņas skubināti, mēģināja savaldīt routiers. Savukārt tie pārskaitās, ka tiem grib atņemt laupījumu, un pielaida pilsētai uguni, lai tad neviens nedabūtu neko. Nabadzīgo priekšpilsētu koka ēkas uzliesmoja kā pulvera mucas. Katedrāles jumts aizdegās un iebruka, iesprostojot slazdā tos, kas bija meklējuši patvērumu katedrālē. Briesmīgajās liesmās pāršķēlās katedrāles vidusposms.
- Saki man, amic, cik daudzi ir palikuši dzīvi? - jautāja vikonts.
Spēlmanis nolieca galvu. - Neviens, Messire. Atskaitot mūs dažus,
kas aizbēgām no pilsētas. Visi pārējie ir pagalam.
- Divdesmit tūkstoši apkauti vienā vienīgā rītā, - Reimons Rožē šausmās nomurmināja. - Kā tas iespējams?
Neviens viņam neatbildēja. Nebija vārdu, ar kuriem atbildēt.
Trankavels pacēla galvu un paraudzījās uz spēlmani.
- Pjēr di Mirvjel, tu esi redzējis to, kas cilvēka acīm nebūtu jāredz. Tu esi bijis ļoti drošsirdīgs, atnesdams šīs vēstis mums. Karkasona ir tev parādā, un es gādāšu, lai tu tiec krietni atalgots. - Viņš mirkli klusēja. - Pirms aizej, gribu uzdot tev vēl vienu jautājumu. Vai pilsētas ieņemšanā piedalījās arī mans tēvocis Tulūzas grāfs?