- Nedomāju vis, Messire. Klīda baumas, ka viņš palicis franču nometnē.
Trankavels paskatījās uz Peletjē. - Vismaz kaut kas.
- Vai ceļā uz Karkasonu tu kādu satiki? - jautāja Peletjē. - Vai ziņas par šo asinspirti ir izplatījušās?
- To es nezinu, Messire. Turējos nostāk no lielceļiem, gāju pa vecajām takām pār Lagrasas aizām. Bet zaldātus neredzēju.
Vikonts Trankavels palūkojās uz saviem konsuliem, gaidīdams jautājumus, taču visi klusēja.
- Labi, - viņš teica, atkal pievērsdamies spēlmanim. - Tu vari iet. Vēlreiz izsaku tev mūsu pateicību.
Tiklīdz di Mirvjels bija aizvests prom, Trankavels uzrunāja Peletjē: - Kāpēc mēs neesam saņēmuši nekādas ziņas? Nav ticams, ka līdz šejienei nebūtu nonākušas ne mazākās baumas. Kopš Bezjē ieņemšanas pagājušas jau četras dienas.
- Ja di Mirvjela stāsts atbilst patiesībai, tad nav bijis neviena, kam šīs ziņas atnest, - drūmi noteica de Kabarē.
- Un tomēr, - Trankavels attrauca, atmezdams ar roku. - Nekavējoties sūtiet ceļā jātniekus, cik daudzus vien varam atļauties. Mums jāzina, vai Leģions vēl paliek Bezjē vai jau soļo uz austrumiem. Pēc šīs uzvaras viņi ies uz priekšu vēl ātrāk.
Visi nolieca galvu, kad viņš piecēlās.
- Lai šī sliktā vēsts tiek izsludināta visā Citadelē. Es došos uz Sv. Marijas kapelu. Atsūtiet uz turieni manu sievu.
Peletjē kāpa augšup pa kāpnēm, dodamies uz savu kambari. Kājas bija smagas, kā iekaltas bruņās. Likās, ap krūtīm ir apvijusies virve vai stīpa, neļaudama brīvi elpot.
Pie durvīm viņu gaidīja Alaīsa.
- Vai atnesāt grāmatu? - viņa dedzīgi jautāja, taču aprāvās, ieraudzījusi tēva sejas izteiksmi. - Kas noticis?
-Es nebiju Sant-Nasarī, Fillia. Ir jaunumi. - Peletjē smagi atslīga krēslā.
- Kādi jaunumi? - Alaīsas balsī skanēja bažas.
- Bezjē ir kritusi, - viņš atbildēja. - Pirms trim četrām dienām. Neviens nav palicis dzīvs.
Alaīsa paspēra grīļīgu soli uz priekšu. - Visi ir pagalam? - viņa šausmās izdvesa. - Arī sievietes un bērni?
- Nu mēs stāvam uz pazušanas sliekšņa, - Peletjē teica. - Ja viņi ir spējīgi pastrādāt tādus asinsdarbus pret nevainīgiem…
Alaīsa apsēdās viņam blakus. - Kas tagad notiks?
Pirmo reizi, kopš vien Peletjē atcerējās, viņš saklausīja meitas balsī bailes. - Mums atliek vienīgi gaidīt.
Viņš drīzāk juta nekā dzirdēja, ka Alaīsa ievelk elpu.
-Taču tas nemaina mūsu norunu, - viņa piesardzīgi ieminējās. -Jūs ļausiet man nogādāt Triloģiju drošībā.
- Stāvoklis ir mainījies.
Alaīsas acīs iekvēlojās nelokāma apņēmība. - Visu cieņu jums, Paire, taču tagad mums vēl jo vairāk ir jādodas prom. Ja mēs to nedarīsim, grāmatas paliks Citadelē. Nevar būt, ka jūs to vēlaties. - Viņa apklusa. Peletjē neatbildēja. - Pēc visiem upuriem, ko esat nesuši jūs ar Simeonu un Esklarmondu, pēc visiem tiem gadiem, kuros esat glabājuši un sargājuši grāmatas, nedrīkst visu zaudēt pēdējā bridi.
- Šeit nenotiks tas, kas notika Bezjē, - tēvs stingri noteica. - Karkasona .var izturēt aplenkumu. Un izturēs. Grāmatām drošāk būs tepat.
Alaīsa saņēma tēva roku savējā.
- Es jūs lūdzu - neņemiet atpakaļ doto vārdu!
- Arest[68], Alaīsa, - viņš asi attrauca. - Mēs nezinām, kur atrodas armija. Kopš Bezjē traģēdijas jau pagājušas vairākas dienas, kaut arī mēs par to dzirdam tikai tagad. Franču armijas priekšpulki varbūt jau tuvojas Citadelei. Tagad ļaut doties ceļā nozīmētu parakstīt tev nāves- spriedumu.
- Bet…
- Es to aizliedzu. Tas ir pārāk bīstami.
- Es esmu gatava izmēģināt laimi.
- Nē, Alaīsa! - tēvs uzsauca. - Tevi es neupurēšu! Šis pienākums ir mans, nevis tavs.
- Tad jājiet man līdzi! - viņa neatlaidās. - Šonakt. Paņemsim grāmatas un dosimies ceļā tūlīt, kamēr tas vēl iespējams.
- Tas ir pārāk bīstami, - Peletjē stūrgalvīgi atkārtoja.
- Vai jūs domājat, ka es to nesaprotu? Jā, var būt, ka mūsu ceļojumu pārtrauks franču zobens. Bet noteikti ir labāk mirt, pildot pienākumu, nevis pieļaut, lai bailes laupa mums drosmi.
Viņai par pārsteigumu un aizkaitinājumu, tēvs pasmaidīja. - Tada drošsirdība dara tev godu, Filha, - viņš sacīja, kaut gan izklausījās sakauts. - Tomēr grāmatas paliks Citadelē.
Alaīsa paskatījās viņā ieplestām acīm, tad pagriezās un izskrēja no kambara.
PAGE \* MERGEFORMAT
47. NODAĻA
Bezjē
Divas dienas pēc negaidītās uzvaras Bezjē krustneši vēl kavējās leknajās pļavās un krāšņajā pilsētas apkārtnē. Tas bija brīnums - tikt pie šāda guvuma, zaudējot tikai dažus savējos. Dievs bija devis pilnīgi skaidru zīmi, kas apliecināja, ka viņi cīnās par taisnīgu lietu.
Pakalnā kūpēja dižās pilsētas krāsmatas. Pelnu plēksnes uzvirmoja zilajās vasaras debesīs, un vēji tās aiznesa pār nopostīto zemi. Laiku pa laikam vēl varēja dzirdēt sagrūstam kādu mūri, ielūstam māju sijas.
Nākamajā rītā Leģions nojauca nometni un devās uz dienvidiem, pāri klajumiem uz romiešu pilsētas Narbonnas pusi. Karaspēka priekšgalā soļoja Sito abats ar pāvesta legātiem; viņa pasaulīgo varenību vēl vairāk bija nostiprinājusi šī uzvara pār pilsētu, kas uzdrīkstējusies dot patvērumu ķeceriem. Katrs baltais vai zeltainais krusts uz Dieva kareivju mugurām šķita zaigojam kā zīds. Katrs krucifikss šķita atspulgojam spožās saules starus.
Iekarotāju armija līdzīgi čūskai vijās gar sāļezeriem, dīķiem ar stāvošu ūdeni, plašiem, dzelteniem krūmājiem; karogi plandīja stiprajā vējā, kas traucās no Lionas līča. Ceļmalās nekopti auga vīnogulāji, olīvu un mandeļu koki.
Franču zaldāti, nepieraduši pie Dienvidu klimata, vēl nekad nebija redzējuši šādas ainavas un laiku pa laikam pārmeta krustu, jo tagad taču bija skaidrs - viņi patiesi ieiet Dieva aizmirstā zemē.
Divdesmit piektajā jūlijā krustnešus pie Kapestānas sagaidīja Narbonnas pārstāvji sava bīskapa un vikonta vadībā.
Narbonna bija bagāta tirdzniecības osta Vidusjūras krastā, bet pati pilsēta atradās mazliet tālāk iekšzemē. Uzzinot par Bezjē šausmām un cerot glābt Narbonnu no līdzīga likteņa, gan garīdznieki, gan valdītāji bija gatavi upurēt savu neatkarību un godu. Liecinieku klātbūtnē Narbonnas bīskaps un Narbonnas vikonts nometās ceļos abata priekšā un apstiprināja, ka pilnībā pakļaujas Baznīcai. Viņi piekrita izdot legātiem visus zināmos ķecerus, atņemt katariem un jūdiem visu mantu, pat samaksāt nodokli par saviem īpašumiem, lai atbalstītu krusta karu.
Dažu stundu laikā tika panākta vienošanās par noteikumiem. Tika apsolīts saudzēt Narbonnu. Vēl nekad tik viegli nebija iegūta tik pilna kara kase.
Ja abats un viņa legāti ari brīnījās, kādā ātrumā narbonnieši atsakās no savām pirmdzimtības tiesībām, tad nekādi to neizrādīja. Ja vīri, kas nesa Tulūzas grāfa spilgti sarkanās krāsas, arī kaunējās par savu tautiešu mazdūšību, tad skaļi to neizpauda.
Tika dota pavēle mainīt virzienu: pārlaist nakti pie Narbonnas un no rīta soļot uz Olonzaku. No turienes pāris dienu laikā bija sasniedzama Karkasona.
Nākamajā dienā padevās nocietinātā Aziljas pilsēta pakalna galā, plaši atvērdama vārtus iebrucējiem. Vairākas ķecerībā apsūdzētas ģimenes tika sadedzinātas uz sārta, kas bija steigšus sakurts tirgus laukumā. Melni dūmi vēlās pa šaurajām, stāvajām ieliņām un aizstīdzēja pār pilsētas biezajiem mūriem lejup līdzenumā.