Atkal pagriezusies pret istabu, viņa pamanīja biezu, brūnu apmetni uz Alaīsas šujamkrēsla atzveltnes. Uz galda bija palikuši diegi un adatas. Oriānā uzplaiksnīja satraukums. Kam māsai vasaras laikā vajadzīgs ziemas apmetnis? Un kāpēc viņa to lāpījusi pati?
Paņēmusi apmetni, Oriāna uzreiz sajuta ko savādu. Apģērba gabals viņas rokās nosvērās uz vienu pusi. Pacēlusi apmetņa stūri, Oriāna redzēja, ka aiz oderes kaut kas iešūts.
Viņa žigli atārdīja diegu, iebāza pirkstus aiz oderes un izvilka mazu, četrstūrainu, linu drānā ietītu priekšmetu.
Viņa jau grasījās tīt to vaļā, kad gaitenī atskanēja troksnis. Oriāna zibenīgi paslēpa sainīti zem tērpa, bet apmetni uzsvieda atpakaļ uz krēsla.
Viņai uz pleca smagi uzgūla roka. Oriāna salēcās.
- Ko tu te dari?
- Gijem! - viņa izdvesa, piespiedusi plaukstu pie krūtīm. - Kā tu mani nobiedēji!
- Oriāna, ko tu dari manas sievas kambarī?
Oriāna izslēja zodu. - To pašu es varētu jautāt tev.
Mijkrēslī viņa redzēja, ka Gijema seja kļūst skarba, un saprata, ka bulta trāpījusi mērķī.
- Man ir visas tiesības šeit atrasties, turpretī tev ne… - Viņš paraudzījās uz apmetni, tad atkal ieskatījās Oriānai acīs.
- Ko tu te dari?
Viņa nenovērsās. - Tas neattiecas uz tevi.
Gijems ar papēdi aizspēra ciet durvis.
-Jūs aizmirstaties, kundze, - viņš noteica, satverdams Oriānu aiz plaukstas locītavas.
- Nemuļķojies, Gijem, - viņa klusu noteica. - Ver vaļā durvis. Mums abiem klāsies plāni, ja kāds atnāks 1111 ieraudzīs mūs kopā.
- Nespēlē ar mani spēlītes, Oriāna. Es neesmu tādā omā. Un nelaidīšu tevi prom, iekams nepateiksi, ko tu te darīji. Vai tevi atsūtīja viņš?
Oriāna iepleta acis neviltotā apjukumā. - Gijem, es nesaprotu, par ko tu runā, goda vārds.
Viņa pirksti sagrāba Oriānas roku vēl ciešāk. - Tu domāji - es nepamanīšu, e? Oriāna, es redzēju jūs kopā.
Viņa klusībā uzelpoja, sapratusi Gijema dusmu iemeslu. Ja Gijems nebija pazinis to cilvēku, tad visu vēl varēja pavērst sev par labu.
- Laidiet vaļā! - viņa nošņāca, pūlēdamās izrauties. - Ja atceraties, Messire, tad jūs pats pateicāt, ka mēs vairs nedrīkstam tikties. - Sapurinājusi melnos matus, viņa veltīja Gijemam zvērojošu skatienu. - Ja es meklēju mierinājumu citur, kas jums tur par daļu? Jūs nevarat man pavēlēt.
- Kas viņš ir?
Oriānas domas rosījās vēja ātrumā. Vajadzēja izgudrot kādu vārdu, kas būtu Gijemam pa prātam. - Iekams to pasaku, apsoliet nerīkoties pārsteidzīgi, - viņa sacīja, vilcinādama laiku.
-Jūs, kundze, šobrīd neatrodaties tādā stāvoklī, lai kaut ko pieprasītu.
- Tad vismaz iesim kur citur, uz manu kambari, pagalmā, vienalga, kur, tikai nepaliksim šeit. Ja atnāks Alaīsa…
Pēc Gijema sejas izteiksmes Oriāna saprata, ka ir uzvarējusi. Visvairāk viņš patlaban baidījās no tā, ka Alaīsa varētu uzzināt par viņa neuzticību.
- Labi, - Gijems strupi attrauca. Ar brīvo roku atvēris durvis, vilka Oriānu prom pa gaiteni. Kad abi sasniedza viņas kambari, Oriāna jau bija paguvusi visu apdomāt.
- Runājiet, kundze! - viņš pavēlēja.
Nodūrusi acis, Oriāna atzinās, ka pieņēmusi uzmanības apliecinājumus no jauna pielūdzēja, kura tēvs esot viens no vikonta sabiedrotajiem. Jauneklis jau sen viņu apbrīnojot.
- Vai tas ir taisnība? - Gijems jautāja.
- Jā, zvēru pie savas dzīvības, - Oriāna čukstēja, raudzīdamās viņā asaru pilnām acīm.
Viņš joprojām juta aizdomas, tomēr apņēmība jau grīļojās.
- Tas nedod atbildi uz jautājumu, ko jūs darījāt manas sievas kambarī.
- Tikai rūpējos par jūsu labo slavu, - Oriāna paskaidroja. - Noliku vietā to, kas pieder jums.
- Ko tad?
- Vīrs atrada manā kambarī vīrieša piespraudi. - Oriāna parādīja tās veidolu ar rokām. - Apmēram tik lielu, no kapara un sudraba.
- Jā, tādu piespraudi es esmu pazaudējis, - viņš atzinās.
- Zeans bija apņēmies atrast tās īpašnieku un izpaust viņa vārdu visiem. Zinādama, ka tā pieder jums, nolēmu, ka visdrošāk būs nogādāt to atpakaļ.
Gijems sarauca uzacis. - Bet kāpēc ne atdot to man?
- Jūs izvairāties no manis, Messire, - Oriāna maigā balsī sacīja. - Es taču nezināju, kad jūs satikšu. Turklāt, ja mūs redzētu kopā, tas tikai apliecinātu, ka starp mums reiz kaut kas bijis. Varat uzskatīt manu rīcību par muļķīgu. Bet neapšaubiet manus nolūkus.
Oriāna juta, ka nav viņu pārliecinājusi, bet neuzdrošinājās turpināt. Gijema plauksta pieskārās duncim pie jostas.
- Oriāna, ja tu pateiksi kaut vai pušplēstu vārdiņu Alaīsai, - viņš sacīja, - es tevi nogalināšu, Dieva vārds.
- No manis viņa to neuzzinās. - Oriāna pasmaidīja. - Ja vien, protams, es nenonākšu bezizejā. Man jāprot sevi pasargāt. Un… - Viņa apklusa. Gijems dziļi ievilka elpu. - Un es vēlos lūgt tev kādu pakalpojumu.
Viņš piemiedza acis. - Bet ja es atteikšos?
- Es tikai gribu zināt, vai mūsu tēvs ir iedevis Alaīsai uzglabāt kādu vērtīgu mantu, tas arī viss.
-Tu prasi, lai es izspiegoju paša sievu! - viņš neticīgi pacēla balsi. - To es nedarīšu, Oriāna, un tu nedarīsi neko tādu, kas varētu viņu apbēdināt, vai saprati?
-Ak es viņu apbēdinu. Tik galants tu esi tikai tāpēc, ka baidies no atmaskošanas. Tu pats esi krāpis viņus visās tajās naktīs, kad gulēji man blakus, Gijem. Un man vajag tikai šīs ziņas. Ja tu man nepalīdzēsi, es tās dabūšu citādā ceļā. Taču, ja tu liksi man šķēršļus… - Viņa atstāja teikumu nepabeigtu.
- Tu neuzdrošināsies.
- Būtu pavisam viegli izstāstīt Alaīsai visu, ko mēs abi darījām, ko tu man čukstēji, ko dāvināji. Un viņa man ticētu, Gijem. Tu neproti slēpt jūtas, tās vienmēr ir izlasāmas tavā sejā.
Riebuma pilns pret viņu, pret sevi, Gijems atrāva vaļā durvis. - Esi nolādēta, Oriāna! - viņš izgrūda un strauji aizsoļoja pa gaiteni.
Oriāna smaidīja. Gijems bija notverts lamatās.
Visu pēcpusdienu Alaīsa pūlējās sameklēt tēvu. Intendantu Peletjē neviens nebija redzējis. Viņa pat aizgāja uz Citadeli, cerēdama aprunāties ar Esklarmondu. Taču nedz Esklarmondas, nedz Saijē vairs nebija Sanmikelā, un arī mājās abi vēl nebija atgriezušies.
Nogurusi un bažīga, Alaīsa vienatnē devās uz savu kambari. Likties gultā nebija jēgas. Uztraukums un raizes bija pārāk stipras, tāpēc viņa iededza lampu un apsēdās pie galda. Tomēr galva drīz noslīga uz rokām, un viņa iesnaudās.
Kad zvani bija nozvanījuši pirmo stundu, Alaīsu uzmodināja soļi pie durvīm. Pacēlusi galvu, viņa miegainām acīm paskatījās turp.
- Riksenda? - viņa čukstēja. - Vai tā esi tu?
- Nē, tā nav Riksenda, - atsaucās vīrieša balss.
- Gijem?
Viņš ienāca lampas gaismas lokā, nedroši smaidīdams. - Piedod man. Zinu, es solīju likt tevi mierā, bet… vai drīkstu?
Alaīsa apsēdās staltāk.
- Es biju kapelā, - viņš turpināja. - Lūdzu Dievu, taču nejutu, ka mani vārdi celtos debesīs.
Gijems apsēdās gultasgalā. Mirkli vilcinājusies, Alaīsa piegāja pie viņa. Likās, vīram kaut kas nospiež sirdi.
-Gijem, ļauj, es tev palīdzēšu, - viņa čukstēja.
Viņa atsprādzēja vīram zābakus, palīdzēja noņemt plecu siksnu un vidusjostu. Ta klaudzēdama nokrita uz grīdas.
- Kā domā vikonts Trankavels - kas tagad notiks? - viņa jautāja.