Gijems atgūlās gultā un aizvēra acis. - Viņš domā, ka Leģions vispirms uzbruks Sanvinsānsai un pēc tam Sanmikelai, lai varētu pietuvoties Citadeles mūriem.
Alaīsa apsēdās vīram blakus un atglauda matus viņam no sejas. Pieskardamās Gijema ādai, viņa viegli notrīsēja.
- Jums jāpaguļ, Messire. Visi spēki būs vajadzīgi gaidāmajai cīņai.
Gijems slinki atvēra acis un uzsmaidīja viņai. - Tu varētu palīdzēt
man atpūsties.
Alaīsa smaidot pasniedzās pēc rozmarīna uzlējuma, ko glabāja uz naktsgaldiņa. Nometusies ceļos, viņa maigi ierīvēja vīra deniņus ar vēso šķidrumu.
- Pirmīt, meklēdama tēvu, es aizgāju līdz māsas kambarim. Man likās, viņa tur bija kopā ar kādu.
- Droši vien ar Kongostu, - Gijems asi attrauca.
- Diez vai. Tagad viņš ar pārējiem skrīveriem nakšņo Tour Pinte, jo kuru katru brīdi var būt vajadzīgs vikontam. - Viņa mirkli klusēja. - Istabā skanēja smiekli.
Gijems pielika pirkstu viņai pie lūpām, likdams apklust. - Nerunā vairs par Oriānu, - viņš nočukstēja, apskāva sievu ap vidukli un pievilka sev klāt. Uz viņa lūpām Alaīsa sagaršoja vīnu. - Tu smaržo pēc kumelītēm un medus, - Gijems sacīja, atraisīdams viņas matus, kas izplūda kā ūdenskritums. - Mon cdr.
No Gijema pieskāriena notērpoja skausts; pirksti pieglaudās ādai satraucoši un reizē tik pazīstami. Lēni, piesardzīgi, nenovērsdams brūnās acis no sievas sejas, Gijems novilka tērpu viņai pār pleciem, līdz viduklim. Alaīsa sakustējās. Audums atraisījās un noslīdēja no gultas uz grīdas.
Gijems pacēla segu, dodams Alaīsai vietu, un noguldīja viņu spilvenos, kuri vēl glabāja viņa smaržu. Mirkli abi gulēja plecu pie pleca, sānu pie sāna, viņas aukstās pēdas pie viņa karstā stilba. Gijems noliecās pār viņu. Alaīsa juta dvašu kā vasaras vēju sev uz ādas. Lūpas un mēle rotaļājās uz viņas krūtīm. Alaīsai aizrāvās elpa, kad Gijema lūpas satvēra viņas krūtsgalu.
Gijems pacēla galvu un tikko manāmi pasmaidīja.
Tad, skatīdamies Alaīsai acīs, iegūlās starp viņas kailajām kājām. Alaīsa, nemirkšķinādama plakstus, nopietni lūkojās vīra brūnajās acīs.
- Mon cdr, - viņš atkārtoja.
Maigi un lēnītēm Gijems iegāja viņā līdz galam. Mirkli palika nekustīgi un rāmi guļam.
Alaīsa jutās stipra, varena, it kā šajā mirklī viņai būtu pa spēkam viss. Locekļos ieplūda smags siltums, piepildīdams viņu, aizmiglodams jutekļus. Galvā skanēja pašas asiņu pulss. Pazuda telpa un laiks. Palika vienīgi Gijems un lampas mestās dejojošās ēnas.
Lēnām viņš sāka kustēties.
- Alaīsa. - Vārds izslīdēja viņam pār lūpām.
Alaīsas plaukstas izplestiem pirkstiem kļāvās pie vīra muguras. Viņa juta Gijema iedegušo roku un tvirto stilbu spēku, juta smalkos matiņus viņam uz krūtīm. Viņa mēle šaudījās starp Alaīsas lūpām, karsta, valga un kāra.
Viņš elpoja arvien straujāk, arvien karstāk, kaisles un iekāres kveldēts. Alaīsa piekļāvās klāt vēl ciešāk, un vīrs izkliedza viņas vārdu. Nodrebēja - un sastinga.
Dārdi galvā pamazām norima, līdz palika vairs tikai klusums, kas valdīja kambarī.
Vēlāk, pēc pustumsā pārmītiem čukstiem un solījumiem, abi iegrima miegā. Eļļa lampiņā izdega, liesma noplaka un apdzisa. Alaīsa un Gijems to nemanīja. Viņi neredzēja ne sudrabainā mēness gaitu pie debesīm, ne violeto rītausmas blāzmu, kas iezagās pa logu. Viņi dusēja viens otra skavās, sieva un vīrs, atkal kļuvuši par mīļākajiem.
Izlīguši. Miera pilni.
51. NODAĻA
Ceturtdiena, 2005. gada 7. jūlijs
Alise pamodās dažas sekundes pirms modinātāja zvana - iekritusi šķērsām gultā starp izmētātiem papīriem.
Acu priekšā bija dzimtas koks līdz ar piezīmēm no Tulūzas bibliotēkas. Viņa pavīpsnāja. Gluži kā studiju laikos, kad viņa mūždien aizmiga pie rakstāmgalda.
Bet tāpēc viņa nejutās slikti, gluži otrādi. Par spīti vakar vakarā notikušajai laupīšanai, šajā rītā viņa bija lieliskā omā. Apmierināta, pat laimīga.
Izstaipījusi rokas, Alise piecēlās, lai atvērtu slēģus un logu. Debesīs vīdēja palsas gaismas strēles un lēzeni, balti mākonīši. Citadeles nogāzes atradās ēnā, zālē pie mūriem vizuļoja rīta rasa. Debesis virs torņiem pletās zilas kā zīda audums. Pār jumtiem kā sacenzdamies dziedāja cīruļi un svilpoja paceplīši. Visur bija manāmas negaisa pēdas. Pie žogiem sadzītas drazas, viesnīcas sētā izmētātas izmirkušas kartona kārbas, autostāvvietā ap laternu stabiem apvijušās slapjas avīzes.
Alisi nepatīkami satrauca doma par to, ka jāatstāj Karkasona, it kā šī aizbraukšana būtu pārsteidzīga. Taču vajadzēja rīkoties, un Sartra bija vienīgā vieta, kur meklēt Šīlu.
Diena bija lieliski piemērota ceļojumam.
Kravādama papīrus, viņa nosprieda, ka rīkojas prātīgi. Negribējās sēdēt kā upurim un gaidīt, kad atgriezīsies pagājušā vakara iebrucēji.
Meitenei reģistratūrā viņa paskaidroja, ka uz dienu izbrauc no pilsētas, un lūdza paturēt istabu viņai.
- Madame, jūs gaida kāda sieviete, - reģistratore sacīja, norādīdama uz atpūtas telpu. - Jau grasījos jums zvanīt.
- Ak tā? - Alise pagriezās. - Vai viņa sacīja, kādā sakarā?
Reģistratore papurināja galvu.
- Labi. Paldies.
- Un šorīt jums pienāca šī, - meitene piebilda, sniegdama vēstuli. Alise uzmeta acis pasta zīmogam. Fuā, ar vakardienas datumu. Rokrakstu viņa nepazina. Jau grasījās vērt aploksni vaļā, kad šurp nāca viņas viešņa.
- Doktore Tannere? - sieviete jautāja. Viņa šķita nervozējam.
Alise ielika vēstuli jakas kabatā. - Jā?
- Man jums jānodod ziņa no Odrika Bajāra. Viņš vēlas zināt, vai jūs varētu satikties ar viņu - kapsētā.
Sieviete likās pazīstama, lai gan Alise neatcerējās, kur būtu viņu sastapusi.
- Vai mēs kādreiz esam redzējušās? - viņa jautāja.
Viešņa vilcinājās. Tad strauji nobēra: - Pie Daniela Delagarda. Notaires.[
Alise vēlreiz ielūkojās viņai sejā. Neatcerējās, ka vakar būtu viņu manījusi, taču - juristu birojā bija grozījies daudz ļaužu.
- Mesjē Bajārs gaida jūs pie Žiro un Bio dzimtas kapa.
- Tiešām? Un kāpēc viņš nenāca šurp pats?
- Man tagad jāiet.
Sieviete pagriezās un nozuda, atstādama Alisi pilnīgi apjukušu. Viņa paskatījās un reģistratori, bet tā tikai paraustīja plecus.
Alise ielūkojās pulkstenī. Vajadzēja braukt prom, ceļš bija garš. Tomēr - desmit minūtes neko neizšķirs.
- A demain, - viņa sacīja reģistratorei, kas jau bija atgriezusies pie darāmajiem darbiem.
Atstājusi mugursomu automašīnā, Alise mazliet saērcināta steidzās pār ielu uz kapsētu.
' Notariātā. (Franču vai.)
Gaisotne mainījās tajā mirklī, kad viņa iegāja pa augstajiem metāla vārtiem. Mostošās Citadeles rīta rosību nomainīja klusums.
Pa labi slējās zema, balsināta ēka. Pie tās uz āķiem karājās melnu un zaļu plastmasas lejkannu rinda. Ieskatījusies pa logu, Alise pamanīja uz krēsla atzveltnes uzmestu vecu jaku un uz galda atvērtu avīzi, it kā to kāds tikko būtu lasījis.
Sekodama Karenas Flerī norādījumiem, Alise diezgan viegli atrada Žiro un Bio dzimtas kapu. Lielais, zemais kapakmens atradās centrālās alejas galā, un uz to noraudzījās akmens eņģelis ar izplestām rokām un sakļautiem spārniem.
Viņa paskatījās apkārt. No Bajāra ne vēsts.
Alise pārvilka ar pirkstiem pa kapakmeni. Seit atdusējās gandrīz visi Žannas Žiro tuvinieki, bet par pašu Žannu Alise zināja vienīgi to, ka viņa uzturējusi saikni starp Odriku Bajāru un Greisu. Tikai tagad, pētīdama akmenī iekaltos dzimtas locekļu vārdus, Alise atskārta: cik dīvaini, ka atdusas vieta viņas tantei izraudzīta šeit.