- Bet atklāt patiesību un uzrakstīt to, - viņš turpināja, it kā nebūtu dzirdējis viņas vārdus, - tā labad es dzīvoju, Žanna.
-Patiesību! Bet tic, ar kuriem tu cīnies, Odrik? Ko meklē viņi? Patiesību? Šaubos.
- Nē, - viņš pēdīgi atzina. - Nedomāju, ka tas ir viņu mērķis.
- Bet kas tad? - viņa nepacietīgi jautāja. - Es braukšu prom, kā tu man liki. Kas tur slikts, ja pateiksi man tagad?
Viņš joprojām vilcinājās.
Zanna neatlaidās. - Vai Noublesso Veritable un Noublesso de los Seres ir tikai dažādi nosaukumi vienai un tai pašai organizācijai?
- Nē! - Vārds nāca pār lūpām skarbāk, nekā viņš bija gribējis. -Nē.
- Un kā tad ir?
Odriks nopūtās. - Noublesso de los Seres bija Grāla pergamentu sargātāji. Pildīja šo pienākumu tūkstošiem gadu. Līdz pergamenti tika sadalīti. - Viņš apklusa, tad ierunājās atkal, rūpīgi izraudzīdamies vārdus. - Savukārt Noublesso Veritable nodibinājās tikai pirms simt piecdesmit gadiem, kad cilvēki atkal iemācījās saprast pergamentu zudušo valodu. Vārds Veritable - kas apzīmē īstenos, patiesos sargātājus - tika īpaši izraudzīts, lai apstiprinātu šīs organizācijas likumību.
-Tātad Noublesso de los Seres vairs nepastāv?
Odriks papurināja galvu. - Kad Triloģija tika sadalīta, sargātāju pastāvēšanai vairs nebija pamata.
Žanna sarauca pieri. - Bet vai viņi nemēģināja atgūt zudušos pergamentus?
- Sākumā mēģināja, taču tas neizdevās. Ar laiku kļuva arvien bīstamāk turpināt šos meklējumus, jo varēja notikt tā, ka vienīgais atlikušais pergaments būs jāupurē, lai atgūtu pārējos divus. Tā kā neviens vairs neprata izlasīt tekstus, noslēpumu nebija iespējams atklāt. Tikai viens vienīgs cilvēks… - Bajārs sastomījās un juta sev pievērsto Žan- nas skatienu. - Vienīgais cilvēks, kurš prata izlasīt šos pergamentus, nolēma nenodot šo prasmi tālāk.
- Kas mainījās?
- Četrsimt gadu gaitā nekas. Tad 1798. gadā imperators Napoleons devās uz Ēģipti, līdzi ņemdams ne tikai karavīrus, bet arī zinātniekus un pētniekus. Ēģiptē viņi atklāja senas civilizācijas pēdas. Sī civilizācija bija tur valdījusi pirms tūkstošiem gadu. Uz Franciju tika aizvests simtiem artefaktu, bauslības galdiņu, akmeņu. Nu tas bija vairs tikai laika jautājums, līdz tika atšifrētas senās valodas, kas saglabājušās ķīļrakstā un hieroglifos. Kā tu zini, Žans Fransuā Šampoljons pirmais atskārta, ka hieroglifi ir lasāmi nevis kā ideju simboli vai ornaments, bet gan kā fonētiskas rakstu zīmes. 1822. gadā viņš atrada šifra atslēgu. Senajiem ēģiptiešiem rakstīšana bija dievu dāvana; vārds "hieroglifs" nozīmē "dievišķā valoda".
- Bet ja Grāla pergamenti ir rakstīti Senās Ēģiptes valodā… - viņa apklusa. - Ja es tiešām saprotu tevi pareizi, Odrik… - Viņa nogrozīja galvu. - Jā, pastāvēja tāda biedrība kā Noublesso. Jā, tika uzskatīts, ka Triloģija glabā sevī kādu senu noslēpumu. Bet pārējais? Tas ir neaptverami!
Odriks pasmaidīja. - Bet vai labāk ir sargāt noslēpumu vai paslēpt to aiz cita noslēpuma? Civilizācijas izdzīvo, aizgūstot vai asimilējot citu varenos simbolus un idejas.
- Kā tu to domā?
- Cilvēki meklē patiesību. Uzskata, ka ir to atraduši. Un apstājas, nenojauzdami, ka aiz tās slēpjas kaut kas daudz pārsteidzošāks. Vēsture ir pilna ar reliģiskām, rituālām, sociālām zīmēm, kas aizgūtas no vienas sabiedrības, lai palīdzētu izveidot citu. Piemēram, diena, kad kristieši svin Jēzus Nācarieša dzimšanu, divdesmit piektais decembris, patiesībā ir gan Sol Invictus' svētki, gan ziemas saulgrieži. Kristiešu krusts, tāpat kā Grāls, patiesībā ir sens ēģiptiešu simbols ankh, ko aizguva un pārveidoja imperators Konstantīns. In hoc signo vinces[72] - tā viņš esot teicis, debesīs ieraudzīdams krusta zīmi. Jaunākos laikos Trešais Reihs izmantoja svastiku par savu simbolu. Patiesībā tas ir mūžsens indiešu atdzimšanas simbols.
- Labirints, - Zanna noteica. Viņa bija sapratusi.
- Uantica simbol del Mieg/om.[73]
Zanna sēdēja, domīgi klusēdama, rokas saņēmusi klēpī, kājas sakrustojusi pie potītēm. - Un tagad? - viņa beidzot iejautājās.
- Kad ala tika atvērta, tas vairs bija tikai laika jautājums, Zanna, - Bajārs sacīja. - Un es neesmu vienīgais, kas to zina.
- Bet kara laikā Sabartē kalnos izrakumus veica ari nacisti, - viņa ieminējās. - Viņu Grāla mednieki zināja nostāstus par to, ka kataru dārgumi esot aprakti kaut kur šajos kalnos. Gadiem ilgi viņi pārbaudīja katru vietu, kas varēja būt interesanta ezotēriskā ziņā. Ja jau šī ala ir tik svarīga, tad kāpēc netika atrasta pirms sešdesmit gadiem?
- Mēs gādājām, lai tā netiktu atrasta.
- Tu tur biji? - Zanna pārsteigta iesaucās.
Bajārs pasmaidīja. - Noublesso Veritable neiztiek bez iekšējām domstarpībām, - viņš teica, apiedams Zannas jautājumu. - Organizāciju vada sieviete, vārdā Marī Sesila de l'Oradora. Viņa tic Grālam un grib to atgūt. Viņa tic Grāla meklēšanai. Taču organizācijā ir vēl kāds. - Odrika seja kļuva nopietna. - Un viņa motīvi atšķiras.
- Tev jārunā ar inspektoru Nubelu! - Zanna dedzīgi noteica.
- Bet ja nu, kā jau teicu, arī inspektors ir uz vienu roku ar viņiem? Risks ir pārāk liels.
Stacijas klusumu pāršķēla spalgs svilpiens. Abi pagriezās pret vilcienu, kas, bremzēm kaucot, iebrauca stacijā. Saruna bija galā.
- Es negribu pamest tevi te vienu, Odrik.
- Zinu, - viņš sacīja, saņēmis Zannas roku un palīdzēdams viņai iekāpt vagonā. - Bet tā nu tam ir lemts beigties.
- Beigties?
Zanna atvēra logu un pasniedzās pēc Odrika rokas. - Lūdzu, esi piesardzīgs. Pārāk neriskē ar sevi.
Gar visu peronu aizcirtās smagās vagonu durvis, un vilciens sāka braukt, sākumā gausi, pēc tam arvien ātrāk, līdz nozuda kalnu ielokos.
PAGE \* MERGEFORMAT
53. NODAĻA
Šīla juta, ka telpā kāds ir.
Viņa pūlējās pacelt galvu. Uzmācās nelabums. Mute bija izžuvusi, galvā kaut kas vienmuļi dūca gluži kā gaisa kondicionētājs. Viņa nespēja pakustēties. Vajadzēja dažas sekundes, lai apjēgtu, ka tagad viņa sēd krēslā, rokas ir cieši sasietas aiz muguras, potītes piesietas pie krēsla kājām.
Kaut kas sakustējās, iečīkstējās kailie grīdas dēļi.
- Kas te ir?
Plaukstas viņai bija lipīgas no bailēm. Pār muguru noritēja sviedru urdziņa. Sila ar piespiešanos atvēra acis, tomēr neredzēja neko. Panikā viņa sāka purināt galvu, mirkšķināt plakstus, cenzdamās ieraudzīt gaismu, līdz apjēdza, ka galvā atkal uzmaukta kapuce. la oda pēc zemēm un pelējuma.
Vai viņa vēl arvien atradās lauku mājā? Viņa atcerējās adatu, negaidīto, sāpīgo dūrienu. Tas pats vīrietis, kurš nesa viņai ēdienu. Kāds taču atnāks un izglābs viņu? Vai ne?
- Kas te ir? - Neviens neatbildēja, lai gan Sīļa juta kāda klātbūtni. Gaisā biezi tvanēja odekolons un cigarešu dūmi. - Ko jūs gribat?
Durvis atvērās. Soļi. Sīļa juta kādu pārmaiņu. Skaudri iedarbojās pašsaglabāšanās instinkts, un mirkli viņa izmisīgi pūlējās atbrīvoties. Taču virve tikai savilkās ciešāk, pleci iesmeldzās. Durvis aizvērās ar draudīgu, dobju būkšķi.
Viņa aprima. Brīdi valdīja klusums, tad kāds tuvojās. Sīļa ierāvās dziļāk krēslā. Cilvēks apstājās viņas priekšā. Sīļa juta saraujamies visu
savu augumu, it kā ādu raustītu tūkstošiem sīku stieplīšu. Kā zvērs, kas lenc medījumu, cilvēks pāris reižu apmeta loku ap krēslu, tad uzlika plaukstas viņai uz pleciem.