Velns parāvis, ko tu teiksi, ja kāds atvērs durvis?
Alise dziļi ievilka elpu, uzkāpa pa pakāpieniem un nospieda zvana pogu. Nekādas atbildes. Viņa pagaidīja, soli atkāpās, palūkojās augšup uz logiem un zvanīja vēlreiz. Tad paņēma mobilo telefonu un sastādīja numuru. Pēc sekundes iekšā atskanēja zvans.
Vismaz māja bija īstā.
Alise juta vilšanos, taču, godīgi sakot, arī atvieglojumu. Ja jau no konfrontācijas nevarēja izvairīties, tad lai tā vismaz pagaida.
Laukums pie katedrāles bija pilns ar tūristiem. Tie turēja rokās kameras, gidi snaikstīja gaisā karodziņus vai krāsainus lietussargus. Akurāti vācieši, pašapzinīgi angļi, kolorīti itāļi, klusi japāņi, dedzīgi amerikāņi. Visi bērni izskatījās nogarlaikojušies.
Mērodama garās stundas uz ziemeļiem, Alise bija beigusi cerēt, ka no Sartras labirinta kaut ko uzzinās. Tas viss likās tik nepārprotami saistīts - ala Sularakas virsotnē, Greisa, viņa pati -, pārāk nepārprotami. Radās sajūta, ka viņa ir uzvilināta uz maldīga ceļa.
Tomēr Alise nopirka biļeti un piebiedrojās angļu valodā vadāmajai ekskursijai, kam bija jāsākas ārpusē pēc piecām minūtēm. Gide bija sieviete pusmūžā, lietišķa, augstprātīga, dzedra.
- Mūsdienās katedrāles izskatās vienkārši kā pelēkas, augstas celtnes, kurās notiek dievkalpojumi. Taču viduslaikos tās bija ļoti krāsainas, līdzīgas hinduistu tempļiem Indijā vai Taizemē. Statujas un frontoni, kas rotāja lielos portālus, gan Šartrā, gan citur bija daudzkrāsaini. - Gide ar lietussargu rādīja augšup. - Ja skatīsieties uzmanīgi, tad statuju plaisās pamanīsiet saglabājušās sārtas, zilas un dzeltenas krāsas atliekas.
Visapkārt Alisei ļaudis paklausīgi māja ar galvām.
- 1194. gadā, - gide turpināja, - ugunsgrēks nopostīja lielāko daļu Šartras pilsētas un pašu katedrāli. Sākumā tika uzskatīts, ka bojā gājusi ari katedrāles vissvētākā relikvija saneta camisia - krekls, kas bijis mugurā Marijai, laižot pasaulē Kristu. Taču pēc trim dienām relikvija atradās, mūki bija paslēpuši to kriptā. Tas tika uzlūkots kā brīnums, kā zīme tam, ka vajag uzbūvēt katedrāli no jauna. Pašreizējā celtne tika pabeigta 1223. gadā, bet 1260. gadā iesvētīta kā Svētās Dievmātes Debesbraukšanas katedrāle, pirmā Francijas katedrāle, kas veltīta Jaunavai Marijai.
Alise klausījās pavirši, līdz grupa nonāca katedrāles ziemeļpusē. Gide norādīja uz Vecās Derības ķēniņu un ķēniņieņu rēgaino akmens procesiju, iekaltu akmenī virs ziemeļu portāla.
Alisi pārņēma nervozs satraukums.
- Tas ir vienīgais nozīmīgais Vecās Derības atainojums katedrālē, - gide sacīja un pamāja, lai tūristi pienāk tuvāk. - Šajā kolonnā ir cilnis, kurā, pēc daudzu domām, parādīts Derības šķirsts, ko no Jeruzalemes ved prom Zālamana un Sābas ķēniņienes dēls Meneliks, par spīti vēsturnieku apgalvojumam, ka ziņas par Meneliku sasniegušas Eiropu tikai piecpadsmitajā gadsimtā. Un šeit, - viņa nolaida roku mazliet zemāk, - ir vēl viena mistērija. Tie no jums, kuriem ir īpaši laba redze, varbūt saskatīs uzrakstu latīņu valodā: HIC AMIT1TUR ARCHA CEDERIS. - Pārlaidusi acis grupai, viņa pašapmierināti pasmaidīja. - Latīņu valodas zinātāji jūsu vidū sapratīs, ka uzraksts ir bezjēdzīgs. Dažos ceļvežos ARCHA CEDERIS tulkots kā: "Tev būs strādāt caur Šķirstu," - un viss uzraksts kā: "Šeit lietas sāk savu gaitu: tev būs strādāt caur Šķirstu." Taču, ja pieņem, ka CEDER1S ir izkropļota FOEDERIS forma, kā domā daži pētnieki, tad uzrakstu var tulkot kā: "Šeit tas sācies, Derības šķirsts."
Viņa uzlūkoja grupu. - Šīs durvis, cita starpā, ir devušas vielu neskaitāmiem mītiem un leģendām, kas apvij katedrāli. Neparasti ir tas, ka Šartras katedrāles celtnieku vārdi palikuši nezināmi. Šķiet, kaut kāda iemesla dēļ tie netika pierakstīti un vienkārši iegrima aizmirstībā. Tomēr tie, kuriem ir, teiksim, drūmāka iztēle, šo informācijas trūkumu ir tulkojuši citādi. Populārākie nostāsti vēsta, ka šo katedrāli būvējuši Zālamana tempļa Nabadzīgie bruņinieki jeb Tempļa bruņinieki kā šifrētu akmens grāmatu, kā gigantisku mīklu, kas uzminama tikai iesvētītajiem. Daudzi domāja, ka zem labirinta reiz bijuši apglabāti Marijas Magdalēnas kauli. Vai pats Svētais Grāls.
- Vai kāds ir tur ielūkojies? - Alise jautāja un tajā pašā acumirklī nožēloja, ka jautājusi. Gluži kā starmeši viņai pievērsās nosodoši skatieni.
Gide pacēla uzacis. - Protams! Ne vienu reizi vien. Tomēr vairums no jums nebrīnīsies, dzirdot, ka tur nekas netika atrasts. Vēl viens mīts. - Viņa ieturēja pauzi. - Tagad iesim iekšā.
Juzdamās neveikli, Alise sekoja grupai uz Rietumu durvīm un pievienojās gaidītāju rindai. Visi tūdaļ pieklusināja balsis, pakļaudamies akmens un vīraka smaržas burvībai. Sānu kapelās un pie galvenās ieejas pustumsā mirgoja svecīšu rindas.
Alise saņēma dūšu, gaidīdama kaut kādu reakciju, pagātnes vīzijas, kādas pieredzējusi Tulūzā un Karkasonā. Taču viņa nejuta neko, pēc brīža nomierinājās un sāka ar interesi raudzīties apkārt. No lasītā viņa zināja, ka Šartras katedrāles vitrāžu kolekcija tiek uzskatīta par krāšņāko pasaulē, tomēr logu starojošais krāšņums pārsteidza viņu nesagatavotu. Katedrālē ieplūda vizuļojošu krāsu kaleidoskops, vitrāžas atainoja ikdienas dzīves un Bībeles ainas. Rozes vitrāža, Zilās Jaunavas vitrāža, Noasa vitrāža, kurā redzami zvēri, kas pa divi dodas uz šķirstu. Staigādama pa ejām, Alise mēģināja iztēloties, kā gan te ir izskatījies, kad sienas bijušas klātas ar freskām un krāšņiem gobelēniem, Austrumu audumiem un zīda karogiem, izšūtiem ar zeltu. Viduslaiku ļaudis droši vien satricināja kontrasts starp Dieva tempļa greznību un pasauli ārpus tā. Varbūt tieši tas viņiem pierādīja Dieva godību zemes virsū.
- Un visbeidzot, - gide turpināja, - mēs nonākam pie slavenā vienpadsmit apļu labirinta, kas izlikts grīdas plāksnēs. Pabeigts 1200. gadā, tas ir lielākais Eiropā. Sākotnējais viduspunkts jau sen ir pazudis, bet viss pārējais saglabājies. Viduslaiku kristiešiem labirints deva iespēju veikt garīgu svētceļojumu, kas atsvēra reālu ceļojumu uz Jeruzalemi. Tāpēc grīdas labirinti - pretēji tiem, kas atrodas uz baznīcu un katedrāļu sienām, - bieži tika dēvēti par chemin de Jērusalem, proti, par ceļu vai taku uz Jeruzalemi. Svētceļnieki gāja pa ornamentu līdz centram pat vairākas reizes, un tas simbolizēja arvien lielāku izpratni par tuvošanos Dievam. Grēku nožēlnieki nereti pabeidza šo gājienu, rāpodami uz ceļiem un tā pavadīdami vairākas dienas.
Alise, sirdij neganti sitoties, pagājās uz priekšu, tikai tagad aptvērusi, ka neapzināti ir centusies novilcināt šo mirkli.
Tas mirklis ir klāt.
Viņa dziļi ievilka elpu. Simetriju izjauca krēslu rindas, pirms vakara dievkalpojuma izvietotas abpus jomam un pavērstas pret altāri. Par spīti tam un arī par spīti iepriekšējām zināšanām par labirinta izmēriem, Alisi satrieca tā lielums. Tas šeit dominēja pār visu.
Lēnām, tāpat kā pārējie, Alise sāka iet pa labirintu, pa apļiem, kas kļuva arvien mazāki, līdz nonāca centrā.
Viņa nejuta neko. Ne šermuļus pār muguru, ne apgaismības vai pārvērtības mirkli. Neko. Viņa notupās un pieskārās grīdai. Akmens bija gluds un vēss, taču nerunāja uz viņu.
Alise greizi pasmaidīja. Ko tad tu gaidījiI
Nevajadzēja pat ieskatīties alas labirinta zīmējumā, lai saprastu, ka šeit viņai nekas nav meklējams. Viņa neuzkrītoši atstāja grupu un devās prom.
Pēc Dienvidu nežēlīgās tveices maigā Ziemeļu saule bija visnotaļ tīkama, un nākamo stundu Alise pavadīja, aplūkodama gleznaino vēsturisko pilsētas centru. Pa pusei neapzināti viņa meklēja stūrīti, kur Greisa un Odriks Bajārs pozējuši fotokamerai.