Viņu uzmodināja putna saucieni virs galvas.
Alaīsa pietrūkās sēdus. Skatīdamās augšup lāsumainajā lapu jumolā, viņa nespēja atcerēties, kur atrodas. Tad viss atausa atmiņā.
Viņa pārbijusies pielēca kājās. Saule tagad bija augstu skaidrajās debesīs. Viņa palikusi prom pārlieku ilgi. Pilī tas noteikti būs pamanīts.
Steigdamās pēc iespējas ātrāk sakravāt mantas, Alaīsa pavirši noskaloja darbarīkus upē un apslacīja linu drāniņas ar ūdeni, lai nogrieztie augi saglabātu valgmi. Viņa jau grasījās doties uz krasta pusi, kad skatienu piesaistīja kāds priekšmets, sapinies meldros. Tas atgādināja siekstu vai baļķi. Ar plaukstu aizēnojusi acis pret sauli, Alaīsa nobrīnījās, kā nav pamanījusi to iepriekš.
Taču straumē tas kustējās pārāk plūdeni, pārāk līgani, lai būtu kaut kas tik ciets kā koka stumbenis. Alaīsa tramīgi pagājās tuvāk.
Nu viņa redzēja, ka tas ir biezs, tumšs, ūdenī uzpūties auduma gabals. Pēc mirkļa vilcināšanās padevusies ziņkārībai, atkal iebrida ūdenī, šoreiz tālāk par sēkļiem, tur, kur upes vidū straume plūda ātra un tumša. Jo tālāk viņa brida, jo aukstāks kļuva ūdens. Alaīsa pūlējās saglabāt līdzsvaru, ieurbdama kāju pirkstus dziļi dūņās. Ūdens skalojās ap viņas slaidajiem, baltajiem stilbiem un mērcēja svārkus.
Tikusi pāri upes vidum, viņa apstājās, sirds dauzījās, delnas pēkšņi pārklāja baiļu sviedri, jo nu viņa saredzēja skaidrāk.
- Payre Saru. - Debesu Tēvs. Vārdi nelūgti izlēca pār lūpām.
Ūdenī ar seju lejup peldēja vīrieša līķis, to sedza uzpūties apmetnis. Alaīsa krampjaini norija siekalas. Vīrietim mugurā bija brūni samta svārki ar augstu apkakli, apdarināti ar melnu zīda lenti un apmaloti ar zelta pavedieniem. Alaīsa pamanīja zem ūdens spīgojam zelta ķēdi vai aproci. Galva vīrietim bija kaila, tāpēc viņa redzēja, ka mati ir sprogaini un melni, vietumis iesirmi. Likās, viņam kaut kas ir ap kaklu - kaut kāda tumši sarkana pīne vai lente.
Alaīsa paspēra soli tuvāk. Vispirms iešāvās prātā, ka tumsā viņš zaudējis pamatu zem kājām, iegāzies upē un noslīcis. Alaīsa jau grasījās pastiept roku, taču sastinga, ievērojusi, cik savādi vīrieša galva šūpojas ūdenī. Viņa dziļi ievilka elpu, kā noburta skatīdamās uz līķi. Slīkoni viņa jau reiz bija redzējusi. Tas bija matrozis, uzblīdis, izkropļots, āda klāta ar ziliem un violetiem plankumiem, kas atgādināja balējošas sitienu pēdas. Šoreiz bija citādi, kaut kas te nesaskanēja.
Šis vīrs izskatījās tā, it kā dzīvība būtu pametusi viņu jau pirms tam, kad viņš iekritis ūdenī. Nedzīvās rokas izstieptas uz priekšu, it kā viņš mēģinātu peldēt. Kreisā roka, straumes sakustināta, pievirzījās Alaīsai tuvāk. Skatienu piesaistīja kaut kas spilgts pie pašas ūdens virsmas, īkšķa vietā rēgojās grubuļains sarkans plankums, gluži kā dzimumzīme uz baltās, uzblīdušās miesas. Viņa paskatījās uz slīkoņa kaklu.
Un juta, ka ļimst ceļi.
Viss sāka slīdēt gar acīm palēninātā kustībā, līgodamies un viļņodamies kā jūra vētrā. Nelīdzenā tumšsarkanā līnija, ko viņa noturējusi par apkakli vai lenti, bija brūce, ko atstājis nežēlīgs, dziļš asmens cirtiens. Ta sākās aiz kreisās auss un sniedzās līdz pazodei, gandrīz atdalīdama galvu no ķermeņa. Ap pušumu bārkšojās ādas driskas, zem ūdens zaļganas. Ap brūci mielojās sīkas zivteles un dēles, melnas un uztūkušas.
Mirkli Alaīsai šķita, ka viņai apstājusies sirds. Tad viņu sagrāba briesmīgas izbailes. Viņa apcirtās apkārt un sāka skriet pa ūdeni, kājas slīdēja dūņās, instinkts pavēlēja tikt pēc iespējas tālāk prom no slīkoņa. Viņa jau bija slapja līdz jostasvietai. Kleita, piemirkusi un smaga, tinās ap kājām un gandrīz novilka viņu zem ūdens.
Upe likās divreiz platāka nekā pirmīt, taču Alaīsa brida uz priekšu un izkāpa krastā, pirms viņu pieveica nelabums un viņa sāka vemt. Vīnu, maizes druskas, upes ūdeni.
Pa pusei līšus, pa pusei rāpus viņa uzrausās augstāk krasta kraujā un saļima koku paēnā. Galva reiba, mute bija izžuvusi, pilna riebīgi skābas garšas, taču vajadzēja tikt prom. Alaīsa pūlējās piecelties, bet kājas ļima, nespēdamas noturēt viņas svaru. Valdīdama asaras, viņa ar drebošās plaukstas virspusi noslaucīja lūpas un atkal mēģināja piecelties, balstīdamās pret koka stumbru.
Šoreiz viņa palika stāvus. Trīcošiem pirkstiem noņēma no zara apmetni, šā tā uzstīvēja kurpes dubļainajās kājās. Tad, pametusi savu grozu, metās skriet pa mežu tā, it kā pa pēdām dzītos pats nelabais.
Tiklīdz Alaīsa, atstājusi koku pavēni, sasniedza purvaino klajumu, viņai ar visu spēku uzbruka tveice. Saule kā zobodamās svilināja vaigus un kaklu. Tagad, karstumā, takas malā virs stāvošā ūdens lāmām mudžēja knišļi un odi. Alaīsa klupdama joņoja uz priekšu, garām zibēja drūmā ainava.
Pagurušās kājas sāpēja, elpa plūda grūdieniem, svildama kaklā un krūtis, taču viņa skrēja un skrēja. Un apzinājās tikai vienu: jātiek pēc iespējas tālāk no slīkoņa un viss jāizstāsta tēvam.
Ceļš, pa kuru viņa nākusi, varēja būt slēgts, tāpēc Alaīsa instinktīvi nogriezās uz Sanvisānsas pusi, uz Porte de Rodez; šie vārti savienoja priekšpilsētu ar Karkasonu.
Ielās valdīja drūzma, un Alaīsa spraucās tai cauri. Atdzīvojušās pasaules kņada un dūkoņa pieņēmās spēkā un, tuvojoties ieejai Citadelē, kļuva arvien uzmācīgāka. Alaīsa centās neklausīties un domāt vienīgi par to, kā tikt līdz vārtiem. Lūgdamās, lai iztur pagurušās kājas, viņa lauza sev ceļu caur drūzmu.
Viņai pie pleca pieskārās kāda sieviete.
- Jūsu galva, kundze, - tā klusu sacīja. Balss bija laipna, bet šķita nākam no lielas tālienes.
Apjēguši, ka mati ir izklīduši pār pleciem un izspūruši, Alaīsa žigli ietinās apmetnī un, rokām drebot aiz nespēka un pārciestajām izbailēm, apsedza galvu ar kapuci. Tad gāja tālāk, cieši savilkusi apmetni pār kleitu, cerēdama apslēpt traipus, ko atstājuši dubļi, vēmekļi un zaļās ūdenszāles.
Ļaudis drūzmējās, grūstījās un klaigāja. Alaīsai uzmācās ģībonis. Izstiepusi roku, viņa atbalstījās pret mūri. Porte de Rodez sargi ielaida Citadelē vairumu vietējo, vienkārši pamādami ar galvu un neko nejautādami, toties apturēja klaidoņus, ubagus, čigānus, saracēņus un jūdus, lai noskaidrotu, kas viņiem darāms Karkasonā. Šo ceļinieku mantas tika pārmeklētas ar lielāku degsmi, nekā nepieciešams, līdz no rokas rokā pārgāja mazas alus krūkas vai monētas un sargi ķērās pie nākamā upura.
Alaīsu viņi ielaida pa vārtiem, tikpat kā neuzmetuši viņai skatienu.
Citadeles šaurās ieliņas tagad pārplūdināja pauninieki, tirgoņi, mājlopi, zaldāti, kalēji, žonglieri, konsulu sievas ar saviem kalpiem un sludinātāji. Alaīsa gāja, noliekusi galvu, it kā apkārt gaudotu ledains ziemeļvējš; viņa nevēlējās, lai kāds viņu pazīst.
Beidzot viņa ieraudzīja pazīstamās Tour du Major aprises; tam sekoja Tour des Casernes, pēc tam abi Austrumu vārtu torņi, un visbeidzot pilnībā pavērās skats uz Chāteau Comtal.
Atvieglojumā aizžņaudzās kakls. Acīs sariesās karstas asaras. Saniknota par tādu vājumu, Alaīsa līdz asinīm iekoda lūpā. Kaunēdamās par savu pārbīli, viņa neparko negribēja pazemoties vēl vairāk un raudāt tur, kur šim drosmes trūkumam būtu aculiecinieki.
Vajadzēja tikai tikt pie tēva.
3. NODAĻA
Intendants Peletjē atradās vienā no pagrabstāva noliktavām līdzās virtuvei un nupat bija beidzis labības un miltu pārbaudi, kura notika reizi nedēļā. Viņš jutās gandarīts - nekur nebija atrasts pelējums.