Likās, tas neeksistēja vai neatradās teritorijā, ko aptvēra karte. Vairākums ielu bija ieguvušas savus nosaukumus no amatiem, kas tajās senāk piekopti: no pulksteņmeistariem, ādmiņiem, staļļmeistariem un grāmatsējējiem, kuru amata vārdā nodēvētā iela liecināja, cik liela loma Sartrai kā lielam papīra ražošanas un grāmatsiešanas centram bijusi divpadsmitā un trīspadsmitā gadsimta Francijā. Taču nekādas rue des Trois Degres šeit nebija.
Iela bija pārdēvēta. Pie sevis smaidīdama, Alise kāpās atmuguriski, lai to labāk redzētu, un uzgrūdās vīrietim, kas bija iedziļinājies avīzes lasīšanā.
- Pardon, - viņa teica un paspēra soli sāņus.
-Nē, jūs atvainojiet mani, - viņš sacīja ar patīkamu amerikāņu akcentu. - Tā bija mana vaina. Neskatījos, kur eju. Vai jums nekas nenotika? -Nē.
Alisei par brīnumu, vīrietis cieši skatījās viņā.
- Vai…
- Tu esi Alise, vai ne?
- Jā, - viņa piesardzīgi atbildēja.
- Nu, protams, Alise. Sveika! - viņš iesaucās, izlaizdams pirkstus caur savu brūno matu ērkuli. - Kāds pārsteigums!
- Atvainojiet, taču es…
- Viljams Franklins, - vīrietis teica, sniegdams roku. - Vils. Mēs iepazināmies Londonā, deviņdesmit ceturtajā vai piektajā gadā. Bijām liela grupa. Tu tolaik draudzējies ar… kā nu viņu sauca… Oliveru. Vai nav tiesa? Es biju aizbraucis ciemos kopā ar brālēnu.
Alise miglaini atcerējās pēcpusdienu pārpildītā dzīvoklī, pilnā ar Olivera studiju biedriem. Šķita, ka viņa tiešām atceras jaunu amerikāni, pievilcīgu, izskatīgu, kaut gan tolaik bija samīlējusies līdz ausīm un neredzēja nevienu citu.
Šis puisis?
- Tev ir laba atmiņa, - viņa sarokodamās teica. - Tas bija tik sen.
- Tu neesi daudz mainījusies, - Vils smaidot sacīja. - Un kā klājas Oliveram?
Alise novaibstījās. - Mēs vairs neesam kopā.
- Žēl gan. - Iestājās īsa pauze, un Vils iejautājās: - Kas ir tajā fotogrāfijā?
Alise paskatījās lejup. Viņa bija aizmirsusi, ka joprojām tur fotogrāfiju rokā.
- Mana tante. Viņas papīros es atradu šo un, ja jau esmu Šartrā, nolēmu pameklēt vietu, kur šis foto uzņemts. - Viņa pasmaidīja. - Tas bija grūtāk, nekā tu iedomājies.
Vils raudzījās viņai pār plecu. - Un tas vīrietis?
- Kāds draugs. Rakstnieks.
Atkal iestājās pauze, it kā abi gan gribētu uzturēt sarunu, bet īsti nezinātu, ko sacīt. Vils atkal palūkojās fotogrāfijā.
- Viņa izskatās jauka.
-Jauka? Manuprāt, viņa izskatās diezgan apņēmīga, lai gan īsti es to nezinu. Nekad neesmu viņu satikusi.
-Tiešām? Tad kāpēc tu nēsā līdzi viņas bildi?
Alise ielika fotogrāfiju atpakaļ somā. - Tas ir sarežģīti.
- Es pratīšu atrežģīt. - Viņš šķelmīgi pasmaidīja. - Paklau… Vai negribi iedzert kafiju vai tamlīdzīgi? Ja vien tev nav jābūt kaut kur citur.
Alise jutās pārsteigta, bet patiesībā bija domājusi par to pašu.
- Vai tu parasti šādi tvarsti sievietes uz ielas?
- Parasti ne, - viņš atbildēja. - Jautājums ir - vai tu parasti piekriti?
Alise jutās tā, it kā nolūkotos uz notiekošo no augšas. Vērotu vīrieti un sev līdzīgu sievieti ieejam veclaicīgajā patisserie, kur garās stikla vitrīnās izliktas kūkas un cepumi.
Neticami, ka tā esmu es.
Ainas, smaržas, skaņas. Viesmīļi, kas veikli šaudās ap galdiņiem, rūgts grauzdētas kafijas aromāts, piena šņākšana kapučino automātā, dakšiņu šķinda pret šķīvjiem - viss bija neparasti spilgts. Un visvairāk pats Vils, viņa smaids, galvas pagrieziens, pirkstu kustība, kad viņš runādams pieskārās sudraba ķēdītei ap kaklu.
Viņi sēdēja pie āra galdiņa. Pār māju jumtiem bija redzama katedrāles smaile. Kad abi apsēdās, viņus pārņēma viegls saspringums. Abi ierunājās reizē. Alise iesmējās, Vils atvainojās.
Piesardzīgi, vilcinādamies viņi sāka stāstīt, kā ritējusi dzīve kopš tikšanās pirms gadiem.
- Tu tiešām izskatījies aizsapņojies, - Alise sacīja, apgriezdama Vila avīzi otrādi, lai varētu izlasīt virsrakstus. - Tad, kad nāci ap to stūri.
Vils smaidīja. - Jā, atvaino. Vietējās avīzes parasti nav tik interesantas. Upē atrasts vīrieša līķis, pašā pilsētas centrā. Viņam iedurts mugurā, rokas un kājas sasietas, vietējā radiostacija jūk prātā. Liekas, pastāv viedoklis, ka tā ir kaut kāda rituāla slepkavība. Tagad tas tiek saistīts ar faktu, ka pagājušā nedēļā pazudis vietējais žurnālists, kurš rakstījis par slepenām reliģiskām biedrībām.
Smaids Alises sejā izdzisa. - Vai drīkstu paskatīties? - viņa jautāja, sniegdamās pēc avīzes.
- Protams. Skaties vien.
Lasot nosaukumu sarakstu, viņai kļuva arvien neomulīgāk. Noublesso Veritable. Kaut kas pazīstams.
- Kas tev lēcies?
Alise pacēla acis un ieraudzīja, ka Vils viņu vēro.
- Piedod. Biju pavisam aizdomājusies. Nesen redzēju kaut ko līdzīgu. Un satrūkos par tādu sakritību.
- Sakritība? Izklausās intriģējoši.
- Tas ir garš stāsts.
- Es nekur nesteidzos, - Vils noteica, atbalstīja elkoņus uz galda un uzmundrinoši uzsmaidīja viņai.
Tik ilgi noņēmusies ar savām domām vienatnē, Alise juta kārdinājumu izmantot šo izdevību un beidzot apspriesties ar kādu. Un Viļu viņa mazliet pazina. Saki viņam tikai to, ko pati gribi.
- Nu, es gan nezinu, cik sakarīgi tas izklausīsies, - viņa iesāka. - Pirms pāris mēnešiem kā no zila gaisa pienāca ziņa, ka tante, par kuru es nekad nebiju dzirdējusi, ir nomirusi un novēlējusi man visu savu mantību, ieskaitot māju Francijā.
- la dāma fotogrāfijā.
Alise pamāja. - Viņas vārds ir Greisa Tannere. Man tik un tā bija jābrauc uz Franciju apciemot draudzeni, kas strādāja arheoloģiskajos izrakumos Pirenejos, tāpēc nolēmu apvienot abus mērķus. - Viņa mirkli vilcinājās. - Izrakumu vietā kaut kas atgadījās - negarlaikošu tevi ar detaļām - pateikšu tikai, ka likās… Nē, nekas. - Viņa atvilka elpu. - Vakar pēc tikšanās ar advokāti es aizgāju uz tantes māju un atradu dažas lietas… kaut ko, vienu ornamentu, ko biju redzējusi izrakumu vietā. - Viņa sāka stomīties. - Un tur bija arī grāmata, kuras autors ir Odriks Bajārs. Esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka tas ir vīrietis šajā fotogrāfijā.
- Vai viņš vēl ir dzīvs?
- Cik es zinu, jā. Man nav izdevies viņu atrast.
- Kādas bija viņa attiecības ar tavu tanti?
- Skaidri nezinu. Ceru, viņš pats man to pateiks. Viņš ir mana vienīgā saikne ar tanti. Un vēl ko citu.
Ar labirintu, ar dzimtas koku, ar manu sapni.
Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja, ka Vils izskatās samulsis, tomēr ieinteresēts. - Nevarētu apgalvot, ka es kaut ko saprotu, - viņš smaidot sacīja.
- Es juceklīgi stāstu, - Alise atzina. - Runāsim par kaut ko mazāk sarežģītu. Tu neesi man pateicis, ko dari Šartrā.
- Mēģinu rakstīt - tāpat kā katrs otrais amerikānis Francijā.
Alise pasmaidīja. - Vai tradicionālāka nav Parīze?
- Tur es sāku, bet tā man likās pārāk, nu, bezpersoniska, ja saproti, ko gribu sacīt. Maniem vecākiem šeit ir paziņas. Man te iepatikās. Nolēmu kādu laiciņu palikt šeit.
Alise pamāja ar galvu, gaidīdama, ka viņš turpinās. Taču Vils atgriezās pie iepriekšējā temata. - Ornaments, par kuru tu runāji, - viņš vieglā tonī ieminējās, - tas, ko tu atradi izrakumos un pēc tam Greisas mājā. Kas tajā bija tik īpašs?
Alise vilcinājās. - Tas ir labirints.