- Tad tāpēc tu esi Šartrā? Lai aizietu uz katedrāli?
-Tas nav gluži tas pats… - Viņa apklusa, atcerējusies par piesardzību. - Daļēji jā, tomēr vairāk tādēļ, lai satiktu draudzeni. Šīlu. Ir… iespējams, ka viņa uzturas Šartrā. - Alise pavandījās pa somu un sniedza Viļam lapiņu, uz kuras bija uzšņāpta adrese. - Biju turp aizgājusi, bet neviena nebija mājās. Tāpēc nolēmu pastaigāt pa pilsētu un pēc kādas stundas mēģināt vēlreiz.
Alise ar šausmām ieraudzīja, ka Vils ir nobālējis kā krīts. Viņš izskatījās pilnīgi satriekts.
- Kas tev notika? - Alise iesaucās.
- Kāpēc tu domā, ka tava draudzene var būt tur? - Vils saspringtā balsī jautāja.
- Skaidri es to nezinu, - Alise atbildēja, joprojām neizpratnē par Vila pēkšņo pārvērtību.
- Vai tā ir tā pati draudzene, kuru tu apciemoji izrakumu vietā?
Alise apstiprinoši pamāja.
- Un arī viņa redzēja šo labirinta rakstu? Tāpat kā tu?
- Laikam gan, kaut ari viņa to nepieminēja. Viņu vairāk interesēja kāds mans atradums, kas… - Alise aprāvās, kad Vils strauji pietrūkās kājās.
- Ko tu dari? - viņa vaicāja, izbijusies, redzot Vila sejas izteiksmi, bet puisis satvēra viņu aiz rokas.
- Nāc līdzi! Tev kaut kas jāredz.
- Uz kurieni mēs ejam? - Alise jautāja vēlreiz, cenzdamās tikt Viļam līdzi.
Abi nogriezās ap stūri, un Alise atskārta, ka viņi atrodas rue du Cheval Blanc pretējā galā. Vils platiem soļiem tuvojās pazīstamajam namam un uzskrēja augšā pa kāpnēm pie ārdurvīm.
- Vai tu esi jucis? Ja nu kāds pārnāk mājās?
- Nepārnāks.
- Kā tu zini?
Alise pārsteigta noskatījās, kā Vils izvelk no kabatas atslēgu un atslēdz ārdurvis. - Ātrāk! Pirms mūs kāds nav ieraudzījis.
- Tev ir atslēga, - viņa neticīgi noteica. - Varbūt tomēr paskaidrosi, kas te, ellē, notiek?
Vils noskrēja atpakaļ pa kāpnēm un sakampa viņu aiz rokas.
- Tur iekšā ir tava labirinta versija, - viņš nošņāca. - Saprati? Tagad tu nāksi vai ne?
Ja nu tas ir vēl viens slazds?
Pēc visa, kas noticis, bija pilnīgs neprāts iet viņam līdzi. Pārāk liels risks. Neviens pat nezināja, ka Alise atrodas šeit. Tomēr ziņkāre pieveica veselo saprātu. Viņa ieskatījās Vila acīs, reizē dedzīgās un bažīgās.
Un nolēma dot viņam iespēju un uzticēties.
55. NODAĻA
AJise attapās plašā ieejas hallē, kas drīzāk atgādinaja muzeju, nevis privātmāju. Vils devās taisnā ceļā pie gobelēna iepretim ārdurvīm un atvilka to nost no sienas.
- Ko tu dari?
Piesteigusies viņam klāt, Alise ieraudzīja panelī mazītiņu misiņa rokturi. Vils to paraustīja un pagrūstīja, tad vīlies pagriezās.
- Velns parāvis! Aizslēgtas no otras puses.
- Tas ir durvis? -Jā.
- Un labirints, ko tu redzēji, ir aiz tām?
Vils pamāja ar galvu. - Jānokāpj pa kāpnēm un jāiet pa gaiteni, kas ved uz kaut kādu ērmīgu kambari. Uz sienas ēģiptiešu simboli, kapakmens, kurā iegrebts labirinta simbols, tieši tā, kā tu stāstīji. Un vēl… - viņš aprāvās. - Raksts avīzē. Fakts, ka tavai draudzenei bija šī adrese…
- Tu izsaki daudzus pieņēmumus, kuriem nav īsta pamata, - Alise piezīmēja.
Vils palaida vaļā gobelēna stūri un sparīgiem soļiem devās uz istabu halles pretējā pusē. Mirkli vilcinājusies, Alise viņam sekoja.
- Ko tu dari? - viņa nošņāca, kad Vils atvēra durvis.
Ieiet bibliotēkā bija kā atgriezties pagātnē. Tā bija visai askētiska telpa, kurā valdīja vīriešu kluba gaisotne. Žalūzijas bija pa pusei nolaistas, pār paklāju kā zelta auduma strēles stiepās dzeltenas gaismas stari. Te smaržoja pēc pastāvības, senuma un grīdas vaska.
Trijās istabas pusēs no grīdas līdz griestiem sniedzās grāmatu skapji, slīdošas trepes deva iespēju piekļūt augstākajiem plauktiem. Vils skaidri zināja, ko meklē. Vienā bibliotēkas daļā atradās grāmatas par Šartru, fotoalbumi, nopietnāki pētījumi par arhitektūru un sabiedrības vēsturi.
Bažīgi atskatīdamās uz durvju pusi, sirdij neganti joņojot, Alise vēroja, kā Vils izņem no plaukta grāmatu ar dzimtas ģerboni uz vāka un aiznes to pie galda. Viņš šķirstīja lapas, un Alise lūkojās viņam pār plecu. Zibēja glancētas krāsu fotogrāfijas, vecas Šartras kartes, zīmuļa un tušas skices, līdz Vils atrada vajadzīgo nodaļu.
- Kas tas ir?
- Grāmata par l'Oradoru dzimtu. Par šo namu, - viņš atbildēja. - Dzimta šeit dzīvo simtiem gadu, kopš nams uzbūvēts. Te ir horizontālie un vertikālie šķērsgriezuma plāni katram mājas stāvam.
Vils šķirstīja lapas, līdz uzgāja meklēto. - Re! - viņš teica, apgriezdams grāmatu tā, lai Alisei būtu ērtāk. - Vai šis?
Alisei aiztrūka elpa. - Ak Dievs, - viņa nočukstēja.
Tas bija precīzs viņas labirinta attēls.
Skaļi aizcirtās ārdurvis, un abi salēcās.
- Vil, durvis! Mēs atstājām tās vaļā!
Alise dzirdēja slāpētas balsis; hallē sarunājās vīrietis un sieviete.
-Tie nāks šurp! - viņa izdvesa.
Vils iegrūda grāmatu viņai rokās. - Ātri! - viņš pačukstēja, rādīdams uz lielu trīsvietīgu dīvānu, kas stāvēja pie loga. - Es tikšu galā.
Alise paķēra savu somu, metās pie dīvāna un paslēpās tam aizmugurē pie sienas. Kodīgi oda pēc saplaisājušas ādas un veciem cigāru dūmiem, putekļi kņudināja degunu. Viņa dzirdēja, ka Vils ar troksni aizver grāmatu skapi un nostājas telpas vidū; šajā mirklī atvērās bibliotēkas durvis.
- Qu'est-ce que vous foutez lā?
Jauna vīrieša balss. Mazliet piešķiebusi galvu, Alise varēja saskatīt abu atspulgu skapju stikla durvīs. Puisis bija jauns, gara auguma, apmēram tikpat garš kā Vils, taču stūraināks. Melni, sprogaini mati, augsta piere un patricieša deguns. Alise sarauca pieri. Viņš kādu atgādināja.
- Fransuā Batist. Sveiks, - teica Vils. Pat Alise dzirdēja, ka možums ir tēlots.
- Velns parāvis, ko jūs te darāt? - puisis atkārtoja angliski.
Vils pavicināja žurnālu, ko bija paņēmis no galda. - Iegriezos pameklēt ko lasāmu.
Fransuā Batists uzmeta acis nosaukumam un īsi iesmējās.
- Tas nav jūsu gaumē.
- Nekad neko nevar zināt.
Puisis paspēra soli tuvāk Viļam. - Jūs te vairs ilgi nepaliksiet, - viņš sacīja klusā, ļaunā balsī. - Apniksiet viņai, un viņa jūs patrieks tāpat kā visus pārējos. Jūs pat nezinājāt, ka viņa brauc projām, vai ne?
- Mūsu attiecības nav tava darīšana, tāpēc, ja neiebilsti…
Fransuā Batists aizšķērsoja viņam ceļu. - Kāpēc tāda steiga?
- Nekāp man uz galvas, Fransuā Batist, es tevi brīdinu.
Fransuā Batists pielika plaukstu Viļam pie krūtīm, nelaizdams viņu
prom.
Vils nogrūda viņa plaukstu nost. - Nepieskaries man.
- Un ko jūs man padarīsiet?
Abi apcirtās apkārt. Alise mēģināja saredzēt labāk, taču sieviete bija apstājusies tālāk, pie durvīm.
- Kas te notiek? - viņa noprasīja. - Ķīvējaties kā bērni. Fransuā Batist? Viljam?
Vils šķita apstulbis, beidzot saprazdams, kas pārnācis mājās kopā ar Fransuā Batistu. - Marī Sesila. Man nebija ne jausmas… - Viņš sastomījās. - Es vēl negaidīju tevi atpakaļ.
Sieviete iegāja dziļāk telpā, un Alise ieraudzīja viņas seju.
Tos nevar būt.
Šodien viņa bija ģērbusies lietišķākā stilā nekā pagājušo reizi: oker- dzeltenos svārkos līdz celim un pieskaņotā žaketē. Mati brīvi krita ap seju, nebija atsieti ar šalli.