Tomēr pārpratuma nevarēja būt. Ta bija tā pati sieviete, ko Alise redzējusi pie Hotel de la Cite Karkasonā. Marī Sesila de l'Oradora.
Alises skatiens aizslīdēja no mātes pie dēla. Līdzība liela. Tas pats profils, tā pati valdonīgā sejas izteiksme. Tagad kļuva skaidrs, kāpēc Fransuā Batists ir greizsirdīgs un naidīgs pret Viļu.
- Patiesībā mana dēla jautājums ir prātīgs, - Marī Sesila teica. - Ko tu te dari?
- Es… es meklēju kādu lasāmvielu. Man bija… vientuļi bez tevis.
Alise saviebās. Tas skanēja absolūti nepārliecinoši.
- Vientuļi? - Marī Sesila atkārtoja. - Tev sejā rakstīts kas cits, Vil.
Viņa pieliecās tuvāk un noskūpstīja Viļu uz lūpām. Alise juta, ka
neveiklība burtiski virmo gaisā. Šī intimitāte lika nodurt acis. Viņa redzēja, ka Vils ir sažņaudzis dūres.
Viņš negrib, lai es to redzu.
Šī mulsinošā doma pazibēja prātā tikai īsu mirkli.
Marī Sesila palaida Viļu vaļā, viņas sejā pavīdēja gandarījums.
- Šeit?
Pārāk steidzīgi- Pārāk klaji.
Marī Sesila piemiedza acis. - Un kāpēc ne šeit?
- Nē, nekas, - Vils attrauca.
- J'arrive\ - viņa teica, nenovērsdama aizdomu pilnās acis no Vila.
- Mais, je ne…[79]
Alise dzirdēja, ka Fransuā Batists izsteidzas ārā no bibliotēkas; Marī Sesila apskāva Viļu ap vidukli un pievilka sev klāt. Sarkani lakotie nagi spilgti izcēlās uz Vila baltā T krekla. Alisei gribējās novērsties, taču viņa to nespēja.
- Vai tu nāksi? - Vils jautāja. Alise dzirdēja, ka puiša balsī ieskanas panika, aptverot, ka viņa te jāatstāj kā slazdā.
- 1bute ā l'heure}
Alisei neatlika nekas cits kā vien klausīties, kā attālinās Vila soļi.
Abi vīrieši sastapās durvīs; viens devās ārā, otrs - iekšā.
- Te būs, - teica Fransuā Batists, sniegdams mātei tādu pašu avīzi, kādu pirmīt bija lasījis Vils.
- Kā viņi tik drīz visu uzzinājuši?
- Nav ne jausmas, - viņš īdzīgi atteica. - Nojaušu, ka no Otiē.
Alise sastinga. Tas pats Otiē?
- Vai tu to skaidri zini, Fransuā Batist? - Marī Sesila jautāja.
- Bet kāds taču ir pateicis. Otrdien policija nosūtīja ūdenslīdējus uz Ēru, tieši tajā vietā. Viņi zināja, ko meklē. Padomā pati. Kas apgalvoja, ka Šartrā noplūst informācija? Otiē. Vai viņš jelkad ir pierādījis, ka Tavernjē runājis ar žurnālistiem?
- Tavernjē?
- Tas tur, upē, - Fransuā Batists dzēlīgi izmeta.
- Ak jā, protams. - Marī Sesila aizsmēķēja cigareti. - Avīzē melns uz balta ir minēts Noublesso Veritable nosaukums.
- Viņiem varēja pateikt Otiē pats.
- Kamēr nav nekādas saiknes starp Tavernjē un šo māju, nav arī problēmu, - viņa garlaikotā tonī sacīja. - Vai tāda saikne ir?
- Es izdarīju visu, ko tu man liki.
- Un tu esi visu sagatavojis sestdienai?
- Jā. Lai gan es nesaprotu, kāpēc mēs vispār kaut ko darām, ja nav ne gredzena, ne grāmatas.
Marī Sesilas sarkanajās lūpās pavīdēja smaids. - Nu redzi, tieši tāpēc mums joprojām ir vajadzīgs Otiē, kaut gan tu viņam acīmredzami neuzticies. Viņš apgalvo, ka esot - miraele!i - atguvis gredzenu.
- Tad kāda velna pēc tu neteici man uzreiz? - puisis nikni noprasīja.
- Es tev saku tagad. Viņš apgalvo, ka viņa ļaudis pagājušā naktī esot to atraduši tās anglietes viesnīcas istabā Karkasonā.
Alisei kļuva auksti. Tas nav iespējams.
- Tu domā - viņš melo?
- Nerunā muļķības, Fransuā Batist! - Marī Sesila uzsauca. - Skaidrs, ka viņš melo. Ja gredzenu būtu paņēmusi doktore Tannere, tad Otiē nebūtu vajadzējis četras dienas, lai to atgūtu. Turklāt es liku pārmeklēt viņa dzīvokli un biroju.
- Tatad…
Viņa pārtrauca dēlu. - Ja - ja - tas ir pie Otiē, par ko es šaubos, tad viņš ir to dabūjis vai nu no Bio vecāsmātes, vai arī tas ir bijis pie viņa visu laiku. Varbūt viņš pats pievācis to alā.
- Bet kāpēc visu tā sarežģīt?
Spalgi iezvanījās telefons. Sirds Alisei ielēca kaklā.
Fransuā Batists paskatījās uz māti.
- Atbildi, - viņa noteica.
Puisis paņēma klausuli. - Oui.
Aiz bailēm, ka tiks pamanīta, Alise tikpat kā neuzdrošinājās elpot.
-Oui, je comprends. Attendez-' - Viņš piesedza klausuli ar roku. - Ta ir O'Donela. Viņa saka, grāmata esot pie viņas.
- Pajautā, kāpēc ar viņu nav bijis iespējams sazināties.
Viņš nolika klausuli.
- Tu esi pārliecināts, ka runāja viņa?
- Ta bija viņas balss. Viņa zināja norunu.
- Viņš noteikti noklausījās.
- Ko tu gribi teikt? - Fransuā Batists neizpratnē jautāja. - Kas?
- Žēlīgā debess, nu un kā tad tu domā - kas? Otiē, protams!
- Es…
- Sila O'Donela pazūd uz vairākām dienām. Līdzko es esmu prom no Šartras un vairs nestāvu ceļā, O'Donela atrodas! Vispirms gredzens, pēc tam grāmata.
Fransuā Batists beidzot zaudēja savaldīšanos. - Bet tu nupat vēl aizstāvēji Otiē! - viņš kliedza. - Tu man pārmeti, ka es spriežu pārsteidzīgi! Ja jau zini, ka viņš darbojas pret mūsu interesēm, tad kāpēc tu man to neteici un pataisīji mani par muļķi? Un vēl vairāk - kāpēc tu viņu neapturi? Vai vispār esi padomājusi, kādēļ viņam tik briesmīgi vajadzīgas tās grāmatas? Ko viņš ar tām darīs? Pārdos tam, kurš vairāk solīs?
- Es lieliski zinu, kādēļ viņam vajadzīgas grāmatas, - Marī Sesila dzedri atbildēja.
- Kāpēc tu vienmēr tā dari? Tu mani visu laiku pazemo!
- Saruna ir beigusies, - viņa noteica. - Mēs brauksim rīt. Tad pietiks laika, lai tu varētu satikties ar O'Donelu un es varētu sagatavoties. Ceremonija notiks pusnaktī, kā plānots.
- Tu gribi, lai es ar viņu tiekos? - Fransuā Batists neticīgi jautāja.
- Nu, protams, - Marī Sesila atbildēja. Alise pirmo reizi saklausīja viņas balsi kādas emocijas. - Man vajadzīga grāmata, Fransuā Batist.
- Bet ja viņam tās nav?
- Nedomāju, ka viņš šādi nopūlētos, ja viņam tās nebūtu.
Alise dzirdēja, ka Fransuā Batists šķērso istabu un atver durvis.
- Bet viņš? - Puiša balsī atkal ieskanējās dusmas. - Tu taču nevari atstāt viņu šeit, lai viņš…
- Vils lai paliek manā ziņā. Arī tā nav tava darīšana.
Vils slēpās sienas skapī pie gaiteņa, kas veda uz virtuvi.
Tur bija šauri, oda pēc ādas mēteļiem, veciem zābakiem un impregnētām jakām, taču vienīgi no šejienes bija skaidri pārredzamas bibliotēkas un kabineta durvis. Viņš redzēja, ka Fransuā Batists iznāk ārā un ieiet kabinetā, bet pēc mirkļa viņam seko Marī Sesila. Nogaidījis, līdz smagās durvis aizveras, Vils metās ārā no skapja un skrēja pār halli uz bibliotēku.
- Alise! - viņš čukstēja. - Ātri! Tev jātiek ārā no šejienes!
Atskanēja klusa čaboņa, un aiz dīvāna parādījās Alise.
- Lūdzu, piedod, - viņš teica. - Esmu vainīgs. Tev viss kārtībā?
Viņa pamāja, lai gan bija bāla kā krīts.
Vils pasniedzās pēc viņas rokas, taču Alise nenāca līdzi.
- Ko tas viss nozīmē, Vil? Tu te dzīvo. Tu pazīsti šos cilvēkus un tomēr esi gatavs likt visu uz spēles, lai palīdzētu svešiniecei. Nesaprotu.
Vils grasījās teikt, ka viņa nav svešiniece, bet iekoda mēlē.