- Es…
Viņš nezināja, ko teikt. Likās, telpa visapkārt izkūst. Vils redzēja vienīgi Alises sirdsveidīgo sejiņu un atklātās brūnās acis, kas likās ielūkojamies viņam dvēselē.
- Kāpēc tu man nepateici, ka tu… ka tu un viņa… Ka tu te dzīvo?
Vils nespēja skatīties viņai acīs. Alise, vēl mirkli raudzījušies viņā,
steigšus izgāja hallē; Viļam atlika vienīgi sekot.
- Ko tu iesāksi? - viņš izmisis jautāja.
- Tagad es zinu, kāds Šīlai sakars ar šo māju. Šīla strādā viņu uzdevumā.
- Viņu? - Vils apjucis atkārtoja, vērdams vaļā ārdurvis. - Par ko tu runā?
- Bet Šīlas te nav. Viņu meklē arī Madame de l'Oradora ar dēlu. Pēc dzirdētā noprotu, ka Šīla atrodas kaut kur Fuā tuvumā.
Kāpņu galā Alise pēkšņi apstājās, panikas sagrābta.
-Vil, es atstāju bibliotēkā somu, - viņa šausmās teica. - Aiz dīvāna, kopā ar grāmatu.
Vairāk par visu Viļam gribējās viņu noskūpstīt. Brīdis nevarēja būt nepiemērotāks, abi bija iekūlušies situācijā, kuru viņš neizprata, Alise pat īsti neuzticējās viņam. Un tomēr šķita, ka viss notiek pareizi.
Vils nedomādams sakustējās, lai pieskartos viņas vaigam. Viņš juta, ka skaidri zina, cik gluda un vēsa ir viņas āda, it kā būtu tai pieskāries jau tūkstoš reižu. Taču viņu apturēja atmiņas par to, kā Alise kafejnīcā bija atrāvusies nost, un roka sastinga gaisā par mata tiesu no viņas vaiga.
- Piedod, - viņš iesāka, it kā Alise spētu lasīt viņa domas. Alise skatījās uz Viļu, un viņas saspringtajā, raižpilnajā sejā pazibēja smaida atblāzma.
- Es negribēju tevi aizvainot, - Vils stostījās. - Tikai…
- Tas nav svarīgi, - viņa atteica, taču tonis bija maigs.
Vils atviegloti uzelpoja. Un zināja, ka Alise maldās. Tas bija svarīgāk par visu pasaulē; taču viņa vismaz nedusmojās.
- Vil, - Alise ierunājās mazliet asāk. - Mana soma. Tajā ir viss. Visas manas piezīmes.
- Jā, protams, - viņš attapās. - Atvaino. Es to atnesīšu. - Viņš centās sakopot domas. - Kur tu esi apmetusies?
- Hotel Petit Monarque, Place des Epars.
- Labi, - Vils sacīja, steigdamies augšup pa kāpnēm. - Pēc pusstundas.
Viņš noraudzījās Alisei pakal, līdz meitene nozuda skatienam, un tad gāja iekšā. Zem kabineta durvīm vīdēja gaismas strēle.
Pēkšņi tās vērās vaļā. Vils palēca atpakaļ un paslēpās aizdurvē. Ārā iznāca Fransuā Batists un devās uz virtuvi. Vils dzirdēja veramies durvis, pēc tam iestājās klusums.
Pa durvju spraugu viņš palūrēja uz Marī Sesilu. Viņa sēdēja pie rakstāmgalda un kaut ko aplūkoja. Tas uzmirdzēja un atstaroja gaismu ikreiz, kad viņas roka sakustējās.
Vils, aizmirsis sava nāciena iemeslu, vēroja, kā Marī Sesila pieceļas, pagriežas ar muguru pret durvīm un noņem no sienas vienu no gleznām. Tas bija viņas iemīļotais mākslas darbs. Reiz, abu attiecību sākumā, viņa bija Viļam par to stāstījusi. Uz zeltaina audekla ar spilgtiem krāsu laukumiem bija attēloti franču karavīri, kas nolūkojas uz Senās Ēģiptes sagrautajiem pīlāriem un pilīm. "Raugoties uz laika smiltīm - 1798" - viņš atcerējās gleznas nosaukumu.
Sienā aiz gleznas bija melnas metāla durtiņas ar elektronisko tastatūru blakus. Marī Sesila nospieda sešus ciparus. Atskanēja klikšķis, un durtiņas atvērās. Viņa izņēma no seifa divas melnas paciņas un saudzīgi nolika tās uz galda. Vils pieplaka vēl tuvāk durvju spraugai, pūlēdamies saskatīt, kas paciņās iekšā.
Viņš bija tik aizrāvies, ka nesadzirdēja soļus aiz muguras.
- Nekustieties.
- Fransuā Batist, es…
Vils juta, ka sānā iespiežas auksts pistoles stobrs.
- Un turiet rokas tā, lai es tās redzu.
Viņš mēģināja pagriezties, bet Fransuā Batists sagrāba viņu aiz skausta un piespieda ar seju pie sienas.
- Qu'est-ce qui se passe?[ - uzsauca Marī Sesila.
Fransuā Batists pagrūda Viļu vēlreiz.
- Je m'on occupe, - viņš atsaucās. Es te tikšu galā.
Alise vēlreiz ieskatījās pulkstenī.
Viņš neatnāks.
Viņa stāvēja viesnīcas vestibilā un cieši skatījās uz ieejas durvīm, it kā šādi varētu uzburt Viļu no zila gaisa. Jau bija aizritējusi gandrīz stunda, kopš viņa atstājusi rue de Cheval Blane. Viņa nesaprata, ko iesākt. Naudasmaks, telefons, mašīnas atslēgas bija jakas kabatā. Viss pārējais atradās mugursomā.
Nav svarīgi. Taisies, ka tiec prom no šejienes.
Jo ilgāk Alise gaidīja, jo vairāk apšaubīja Vila motīvus. Viņš bija parādījies tik pēkšņi. Alise domās pārlūkoja notikumu secību.
Vai abi tiešām bija uzskrējuši viens otram virsū nejauši? Alise nevienam nebija teikusi, uz kurieni dodas.
Kā viņš varēja zināt?
Pusastoņos viņa nolēma, ka ilgāk gaidīt nedrīkst. Paskaidroja reģistratorei, ka istabu tomēr nevajadzēs, uzšņāpa Viļam zīmīti ar savu telefona numuru gadījumam, ja viņš tomēr atnāktu, un gāja prom.
Nometusi jaku automašīnas priekšējā sēdeklī, viņa ieraudzīja aploksni, kas rēgojās no kabatas. Vēstuli, kas viņai iedota viesnīcā un ko viņa bija pilnīgi aizmirsusi. Alise to nolika uz instrumentu paneļa, lai izlasītu, kad apstāsies atpūsties.
Ceļā uz dienvidiem satumsa nakts. Pretimbraucošo mašīnu starmeši žilbināja acis. No tumsas kā rēgi izlēca koki un krūmi. Garām zibēja ceļa zīmes - Orleāna, Puatjē, Bordo.
Stundu pēc stundas netraucēti kavēdamās pati savā pasaulē, Alise uzdeva sev vienus un tos pašus jautājumus. Un ikreiz atbildēja citādi.
Kādēļ tas viss? Lai iegūtu informāciju. Viņa bija sagādājusi tiem informāciju, un kā vēl. Visas piezīmes, zīmējumus, Greisas un Bajāra fotogrāfiju.
Viņš solīja parādīt tev istabu ar labirintu.
Viņa neko nebija ieraudzījusi. Tikai bildi grāmatā. Alise nogrozīja galvu. Neticami.
Kāpēc Vils palīdzēja tikt viņai prom? Tāpēc, ka bija dabūjis vajadzīgo - jeb, pareizāk sakot, to, kas vajadzīgs de l'Oradoras kundzei.
Lai varētu tevi izsekot.
56. NODAĻA
Karkasona
1209. gada agost'
Franči devās uzbrukumā Sanvisānsai pirmdien, trešā augusta rītausmā.
Alaīsa kāpa augšup pa Tour du Major kāpnēm, lai piebiedrotos tēvam, kas notiekošajā noraudzījās no cietokšņa mūriem. Pūlī viņas skatiens meklēja Gijemu, taču veltīgi.
Caur zobenu šķindu un kaujas saucieniem, ar kuriem karotāji stur- mēja zemos aizsargvaļņus, viņa tik tikko sadzirdēja dziesmu, kas plūda šurp pār līdzenumu no Gravētas pakalna.
Veni creator spiritus Mentes tuorum visita!2
- Priesteri, - Alaīsa pārsteigta noteica. - Viņi dzied Dieva dziesmas, nākdami mūs nogalināt!
Priekšpilsēta sāka degt. Aiz zemajiem mūriem gaisā cēlās dūmi, cilvēki un mājlopi panikā bēga uz visām pusēm.
Pār aizsargmūru malām lidoja virvēs iesieti āķi - daudz ātrāk, nekā aizstāvji paguva tās pārcirst. Mūru malās iekārās desmitiem virvju kāpņu. Garnizona karavīri rāva tās nost, aizdedzināja, tomēr dažas palika, kur bijušas. Franču kājnieki mudžēja kā skudras. Likās, kritušo vietā parādās arvien vairāk dzīvo.
' Augusts. (Oksitāņu ved.)
1 Nāc, Radītājs Gars, apmeklē savas dvēseles. (Latīņu vai.)
Abās nocietinājumu pusēs ievainotie un kritušie tika krauti kaudzēs kā malka. Ar katru stundu viņu skaits auga.
Krustneši pievilka pie mūriem katapultu un sāka apšaudīt cietokšņa mūrus. Neatlaidīgie triecieni sadrebināja Sanvisānsu līdz pamatiem, tos neapturēja arī bultu un akmeņu lietus no mūru augšas.