Mūri sāka brukt.
- Tie ir izlauzušies cauri! - Alaīsa iesaucās. - Sagrāvuši nocietinājumus!
Vikonts Trankavels un viņa vīri bija tam gatavi. Vēzēdami zobenus un āvas, pa diviem trim blakus, viņi metās uzbrukumā. Kara zirgu smagie tērauda pakavi sabradāja visu, kas gadījās ceļā, sašķaidot galvaskausus kā čaumalas, samaļot cilvēkus kaulu, asiņu un ādas lēveru putrā. Cīņa izvērsās priekšpilsētas ielās, arvien vairāk tuvojoties pašas Citadeles mūriem. Alaīsa redzēja, ka pārbiedētu iedzīvotāju pūlis pa Porte de Rodez ieplūst Citadelē, glābjoties no nežēlīgās kaujas. Vecākie un vārgākie, sievietes un bērni. Katrs vīrs, kurš bija spējīgs nest ieroci, cīnījās plecu pie pleca ar garnizona karavīriem. Vairums krita uz vietas, jo milnas nevarēja mēroties ar krustnešu zobeniem.
Aizstāvji cīnījās drosmīgi, taču viņu bija desmitreiz mazāk nekā krustnešu. Kā paisuma viļņi, kas veļas krastā, krustneši brāzās uz priekšu, sadragādami nocietinājumus, sagraudami mūrus.
Trankavels un viņa chevaliers izmisīgi centās nosargāt pieeju upei, taču tas bija bezcerīgi. Vikonts pavēlēja atkāpties.
Ausīs atbalsojoties franču uzvaras auriem, tie, kas bija palikuši dzīvi, pa Porte de Rodez atgriezās Citadelē. Smagie vārti tūdaļ tika aizvērti atkal. Vikonts Trankavels veda savu sakauto karavīru rindu atpakaļ uz Chāteau Comtal, un Alaīsa šausmās nolūkojās lejup uz posta un iznīcības ainu. Viņa daudzas reizes bija redzējusi nāvi, bet ne šādā mērogā. Šis karš, šī bezjēdzīgā slepkavošana lika viņai justies kā apgānītai.
Un reizē piekrāptai. Tagad viņa aptvēra, cik melīgas bijušas chan- sons ā gestes', kas viņai tik ļoti patikušas bērnībā. Karam nepiemita nekas cildens. Tas nozīmēja vienīgi ciešanas.
' Senfranču episkās poēmas, kurās apdziedāti vēsturiski vai leģendu varoņi, īpaši Kārlis Lielais. (Franču vai.)
Nokāpusi no torņa pagalmā, Alaīsa piebiedrojās pārējām sievietēm, kas gaidīja pie vārtiem, un lūdza Dievu, lai pārnācēju vidū būtu ari Gijems.
Pārnāc dzīvs.
Beidzot uz tilta nodunēja zirgu pakavi. Alaīsa tūdaļ ieraudzīja viru un uzelpoja. Seja un bruņas viņam bija notraipītas ar asinīm un pelniem, acīs vēl gailēja kaujas niknums, taču ievainots viņš nebija.
-Jūsu vīrs cīnījās drošsirdīgi, kundze Alaīsa, - teica vikonts Tran- kavels, pamanījis viņu stāvam sagaidītāju pulkā. - Viņš daudzus nogalināja, bet vēl vairāk ir to, kam viņš izglābis dzīvību. Mēs esam pateicīgi par viņa prasmi un drosmi. - Alaīsa pietvīka. - Sakiet - kur ir jūsu tēvs?
Viņa norādīja uz pagalma ziemeļaustrumu stūri. - Messire, mēs noraudzījāmies kaujā no ambans.
Gijems bija izlēcis no segliem un sniedza pavadu savam ecuyer.
Alaīsa bikli tuvojās viņam, nezinādama, kā vīrs izturēsies. - Messire.
Gijems saņēma sievas balto roku, pacēla to pie lūpām, tad neskanīgi sacīja: - Tjerī tika nogāzts no zirga. Viņu patlaban ved atpakaļ. Viņš ir smagi ievainots.
- Messire, man ļoti žēl.
- Mēs bijām kā brāļi, - Gijems turpināja. - Un Alzē arī. Mēs esam dzimuši vienā gadā, gandrīz vienā mēnesī. Mēs stāvējām cits par citu kā mūris, kopā strādājām, lai varētu samaksāt par bruņukrekliem un zobeniem. Bruņinieku kārtā mūs iecēla vienā un tajā pašā gadā pirms Lieldienām.
- Zinu, - Alaīsa klusu sacīja, pieglauzdama galvu viņa vaigam. - Nāc, es palīdzēšu tev un pēc tam parūpēšos par Tjerī.
Viņa redzēja vīra acīs mirdzam asaras. Un steidzās viņam pa priekšu, zinādama, ka Gijems nevēlas, lai viņa tās ierauga.
- Gijem, nāc, - viņa maigi pasauca. - Ved mani pie viņa.
Tjerī kopā ar citiem smagi ievainotajiem bija aiznests uz Lielo zāli. Mirstošie un ievainotie gulēja rindās pa trim. Alaīsa un pārējās sievietes darīja, ko spēja. Sapinuši matus, ar bizi pār plecu, viņa izskatījās pēc mazas meitenes.
Stundām ritot, gaiss zālē kļuva arvien smacīgāks un mušas arvien uzmācīgākas. Alaīsa un pārējās lielākoties strādāja klusējot, neatlaidīgi, apņēmīgi, saprazdamas, ka atelpa pirms nākamā uzbrukuma ir īsa. Starp karavīru rindām staigāja garīdznieki, uzklausīdami grēksūdzes, dodami pēdējo svaidījumu. Lai gan tērpušies tumšos talāros, divi par- faits deva svaidījumu tiem, kas piederēja pie kataru ticības.
Tjerī ievainojumi bija nopietni. Lauzta potīte, šķēpa caurdurts stilbs, kam sašķaidīts arī kauls. Alaīsa saprata, ka viņš zaudējis pārāk daudz asiņu, tomēr Gijema dēļ darīja visu, ko vien spēja. Karstā vaskā sasildījusi tauksaknes novārījumu, viņa sagatavoja apliekamos.
Atstājusi pie Tjerī sēžam Gijemu, Alaīsa pievērsās tiem, kuriem bija vislielākās izredzes palikt dzīviem. Viņa izšķīdināja zirdzenes saknes pulveri cirtainā dzelkšņa uzlējumā un, piepalīdzot virtuvēniem, kas spaiņiem stiepa šurp ūdeni, ar karoti lēja šīs zāles mutē tiem, kas vēl spēja tās norīt. Ja izdotos novērst iekaisumu un asinis paliktu tīras, viņu brūces varētu sadzīt.
Kad vien varēdama, Alaīsa atgriezās pie Tjerī, lai nomainītu apliekamos, kaut gan bija skaidrs, ka cerību nav. Viņš bija zaudējis samaņu, āda bija ieguvusi zili balto nāves nokrāsu. Alaīsa uzlika plaukstu Gijemam uz pleca.
- Man ļoti žēl, - viņa čukstēja. - Tjerī vairs neizturēs ilgi.
Gijems tikai palocīja galvu.
Alaīsa pamazām virzījās uz zāles tālāko galu. Garāmiedama viņa izdzirda sāpēs iekliedzamies jaunu chevalier, tikai mazliet vecāku par viņu pašu. Viņa apstājās un notupās puisim blakus. Bērnišķīgajā sejā bija ievilkušās sāpju un apjukuma rievas, lūpas saplaisājušas, brūnās acis ciešanu pilnas.
- Nekas, nekas, - viņa čukstēja. - Vai tev neviena nav?
Karavīrs mēģināja papurināt galvu. Alaīsa noglāstīja viņam pieri,
pacēla autu, kas sedza kreiso roku, - un tūdaļ nometa to atpakaļ. Puisim bija sašķaidīts plecs. Caur saplosīto ādu dūrās balta kaula šķēpeles, sānos rēgojās liela, vaļēja brūce. No tās vienmērīgi tecēja asinis, jau sakrājušās paltī ap viņu.
Labā dūre bija sastingusi ap zobena spalu. Alaīsa mēģināja atsvabināt to no tvēriena, bet stīvie pirksti nebija atliecami. Noplēsusi strēmeli no saviem lindrakiem, Alaīsa uzspieda to uz dziļās brūces. Tad izņēma no somas pudelīti ar baldriāna uzlējumu un uzpilināja puisim uz lūpām divkāršu devu, lai atvieglotu aiziešanas mokas. Vairāk neko viņa nevarēja darīt.
Nāve bija nežēlīga. Ta nāca lēni. Pamazām gārdzoņa puiša krūtīs kļuva skaļāka, elpa smagāka. Acis satumsa, šausmas pieņēmās spēkā, un viņš sāka kliegt. Alaīsa palika turpat, klusi dziedādama un glāstīdama viņam pieri, līdz dzīvība pēdīgi atstāja jaunā karavīra miesas.
- Lai Dievs pieņem tavu dvēseli, - viņa čukstēja, aizspiezdama puisim acis. Apsedza viņam seju un devās pie nākamā.
Alaīsa strādāja visu dienu, rīkodamās ar uzlējumiem un ziedēm, pārsiedama brūces, līdz sāka sūrstēt acis un rokas bija viscaur notrieptas ar asinīm. Dienas beigās pa Lielās zāles augstajiem logiem iespīdēja vakara saules stari. Mirušie bija aiznesti. Dzīvie noguldīti tik ērti, cik to ļāva viņu ievainojumi.
Alaīsa bija pārguruši, tomēr domas par pagājušo nakti, atkal pavadītu Gijema skavās, deva spēku. Kauli smeldza, mugura bija stīva no pastāvīgās liekšanās, taču tas vairs nelikās svarīgi.
Izmantodama lielo rosību, kas valdīja Chāteau Comtale, Oriāna aizlavījās uz savu kambari, lai gaidītu ziņu pienesēju, kas drīz ieradās.
- Ilgi gan, - viņa īgni noteica. - Stāsti, ko esi uzzinājis.