-Jūds izlaida garu, iekams mums izdevās kaut ko izdibināt, taču mans kungs domā, ka jūds jau ir atdevis grāmatu glabāšanā jūsu tēvam.
Oriāna greizi pasmaidīja, bet nebilda ne vārda. Viņa nevienam nebija izpaudusi, ko atradusi iešūtu Alaīsas apmetnī.
- Un Serviānas Esklarmonda?
- Viņa turējās drosmīgi, tomēr beigās pateica, kur meklējama grāmata.
Oriānas zaļās acis iegailējās. - Un tev tā ir?
- Vēl ne.
- Bet tā ir Citadelē? Vai kungs Evrē to zina?
- Viņš cer, ka to noskaidrosiet jūs, kundze.
Oriāna mirkli domāja. - Vecene ir pagalam? Un puika arī? Viņa vairs nevar iejaukties mūsu nodomos? Nevar nosūtīt ziņu manam tēvam?
Vīrietis skopi pasmaidīja. - Sieva ir mirusi. Knauķis aizmucis, taču nedomāju, ka viņš var mums kaitēt. Kad es viņu atradīšu, viņš tiks nogalināts.
Oriāna pamāja ar galvu. - Un tu pastāstīji kungam Evrē par manu… vēlmi.
- Pastāstīju, kundze. Viņš jutās pagodināts, ka esat gatava pakalpot šādā veidā.
-Un mani noteikumi? Vai viņš parūpēsies par to, lai varu droši izkļūt no Citadeles?
- Jā, kundze, ja vien jūs nogādāsiet viņam grāmatas.
Oriāna piecēlās un sāka staigāt pa kambari. - Labi, tas viss ir labi. Un tu varēsi nokārtot to lietu ar manu vīru?
- Bez kādām pūlēm, kundze, ja pateiksiet, kad un kur viņš būs noteiktā stundā. - Vīrietis mirkli klusēja. - Taču tagad tas maksās dārgāk. Pat tik nemierīgos laikos tas ir ļoti bīstami. Vikonta Trankavela escrivan. Cilvēks ar augstu stāvokli galmā.
- To es lieliski apzinos, - viņa atcirta. - Cik?
- Trīsreiz vairāk nekā par Raulu.
- Tas nav iespējams! - viņa tūdaļ iesaucās. - Kur lai es ņemu tādu daudzumu zelta?
- Un tomēr, kundze, tā ir mana cena.
- Bet grāmata?
Šoreiz viņš pasmaidīja pa īstam. - Par to, kundze, būs jārunā atsevišķi.
57. NODAĻA
Apšaude atsākās un turpinājās līdz naktij. Vienmērīgi dunēja katapultu mestie akmeņi, saceldami putekļu mākoņus.
Pa sava kambara logu Alaīsa redzēja, ka mājas līdzenumos ir pārvērtušās kūpošās krāsmatās. Pār koku galiem kā melna migla biezēja indīgs mākonis, itin kā ieķēries to zaros. Daži līdzenumu iedzīvotāji bija bēguši pār klajumu uz Sanvisānsas drupām un no turienes tālāk uz Citadeli. Vairums no viņiem bija nogalināti ceļā.
Kapelā uz altāra dega sveces.
Otrdien, ceturtā augusta rītausmā, vikonts Trankavels un Bertrāns Peletjē vēlreiz uzkāpa uz aizsargvaļņa.
Franču nometne tinās agra rīta miglā, kas cēlās no upes. Teltis, staļļi, zirgi - vesela pilsēta šķita laidusi te saknes. Peletjē paskatījās debesīs. Diena solījās būt ļoti karsta. Upes zaudējums pašā aplenkuma sākumā bija smags trieciens. Bez ūdens nebija iespējams izturēt ilgi. Viņus pieveiks slāpes, pat ja tas neizdosies frančiem.
Iepriekšējā dienā Alaīsa bija atstāstījusi tēvam baumas par to, ka ap Porte de Rodez, kur apmeties vairums Sanvisānsas bēgļu, ir pamanīts pirmais aplenkuma sērgas gadījums. Peletjē bija devies paskatīties pats, un, lai gan šī cļuartier konsuls bija noliedzis tādas runas, viņš tomēr baidījās, ka Alaīsai ir taisnība.
- Jūs esat dziļi iegrimis domās, mans draugs.
Bertrāns pievērsās vikontam. - Piedodiet, Messire.
Trankavels atmāja ar roku. - Paraugieties uz viņiem, Bertrān! Viņu ir pārlieku daudz, lai mēs viņus varētu sakaut… un vēl esam palikuši bez ūdens.
- Stāsta, ka Aragonas Pedro Otrais esot tikai dienas jājiena attālumā, - Peletjē teica. - Jūs esat viņa vasalis, Messire. Viņam ir pienākums doties jums palīgā.
Peletjē zināja, ka lūgt šo palīdzību būtu grūti, - Pedro bija pārliecināts katolis un Tulūzas grāfa Reimona IV svainis, kaut ari tie viens otru ieredzēja ne pārāk labi. Tomēr vēsturiskā saikne starp Trankavelu namu un Aragonas namu bija stipra.
- Karaļa diplomātiskie mērķi ir cieši saistīti ar Karkasonas likteni, Messire. Viņš nevēlas pieredzēt, ka Pays d'Oc valda franči. - Peletjē mirkli klusēja. - Pjērs Rozē de Kabarē un jūsu sabiedrotie atbalsta šādu virzību.
Trankavels ar plaukstām atspiedās uz mūra malas.
- Ta viņi teica, jā.
- Tatad jūs sūtīsiet ziņu?
Pedro paklausīja aicinājumam un ieradās trešdien, piektā augusta pēcpusdienā.
- Atveriet vārtus! Atveriet vārtus lo Rei'!
Chāteau Comtal vārti atdarījās. Dzirdēdama troksni, Alaīsa piegāja pie loga un tūdaļ skrēja skatīties, kas noticis. Sākumā viņa gribēja tikai kādam pajautāt, bet tad paskatījās augšup, uz Lielās zāles logiem, un viņu pieveica ziņkāre. Labāk iet un paraudzīties, kas notiek tur iekšā. Pārāk bieži viņa visu uzzināja caur trim vai četriem starpniekiem.
Aiz portjerām, kas nošķīra Lielo zāli no ieejas vikonta Trankavela kambaros, bija mazs alkovs. To Alaīsa vairs nebija izmantojusi kopš bērnības, kad mēdza tur ielavīties, lai paklausītos, kā tēvs strādā. Viņa nezināja, vai tagad spēs iespraukties šaurajā nišā.
Cour du Midi pakāpusies uz akmens sola, viņa aizsniedzās līdz Tour Pilīte zemākajam logam. Ar rokām uzvilkusies augšā, pārvēlās pār akmens dzegu un nozuda šaurajā logā.
Viņai laimējās, telpa bija tukša. Alaīsa nolēca zemē, cenzdamās nesacelt troksni, tad lēnītēm atvēra durvis un ieslīdēja alkovā aiz portjerām. Piesardzīgi virzījās uz priekšu, līdz piekļuva pie portjeru spraugas. Soļa attālumā no viņas stāvēja vikonts Trankavels, rokas saņēmis aiz muguras.
Alaīsa bija paguvusi tieši laikā. Lielās zāles galā atvērās durvis. Viņa redzēja, ka ienāk tēvs, Aragonas karalis un vairāki Karkasonas sabiedrotie, ieskaitot Lavoras un Kabarē senjorus.
Vikonts Trankavels nometās ceļos sava Seigneur priekšā.
- Tas ir lieki, - Pedro teica, pamādams, lai viņš pieceļas.
Arēji abi krasi atšķīrās. Karalis bija daudzus gadus vecāks par Trankavelu, vienos gados ar Alaīsas tēvu. Gara auguma, plecīgs, īsts lācis, sejā daudzu karagājienu pēdas. Vaibsti smagi, nopietni, to vēl uzsvēra biezās, melnās ūsas un tumšā āda. Melnie mati pie deniņiem iesirmi tāpat kā viņas tēvam.
- Sūtiet savus vīrus prom, - karalis strupi noteica. - Es runāšu ar jums zem četrām acīm, Trankavel.
-Ja atļausiet, Jūsu Augstība, es lūgtu, lai šeit paliek mans pils pārvaldnieks. Es augstu vērtēju viņa padomu.
Mirkli vilcinājies, karalis pamāja ar galvu.
- Man nav tādu vārdu, ar kuriem pilnā mērā paust mūsu pateicību…
Pedro viņu pārtrauca: - Esmu ieradies nevis atbalstīt jūs, bet gan
palīdzēt jums saskatīt jūsu kļūdu. Jūs pats esat radījis šādu stāvokli, stūrgalvīgi liegdamies izrēķināties ar ķeceriem savos valdījumos. Jums bija četri gadi - četri gadi! -, lai atrisinātu šo jautājumu, tomēr jūs neesat darījis neko. Jūs ļaujat savās pilsētās atklāti sprediķot kataru bīskapiem. Jūsu vasaļi atklāti atbalsta Bons Homes…
- Neviens vasalis…
- Vai noliegsiet, ka uzbrukumi svētiem vīriem un priesteriem ir atstāti bez soda? Tapat kā baznīcas vīru pazemošana? Jūsu zemēs ķeceri neslēpti notur savus dievkalpojumus. Jūsu sabiedrotie tos aizsargā. Visiem ir zināms, ka Fuā grāfs izrāda necieņu svētajām relikvijām, atteikdamies tām klanīties, un ka viņa māsa jau ir aizgājusi tik tālu pa pazušanas ceļu, ka devusi parfaite zvērestu, un pats grāfs ir uzskatījis par piedienīgu piedalīties šajā ceremonijā.
- Es nevaru atbildēt par Fuā grāfa rīcību.