- Viņš ir jūsu vasalis un sabiedrotais! - Pedro atsvieda. - Kāpēc jūs pieļaujat, lai zeļ un plaukst šāds stāvoklis?
Alaīsa juta, ka vikonts ievelk elpu. - Jūsu Augstība, jūs pats atbildat uz savu jautājumu. Mēs dzīvojam līdzās tiem, kurus jūs dēvējat par ķeceriem. Mēs esam kopā izauguši, viņu vidū ir mūsu tuvākie asinsradinieki. Parfaits ir dzīvojuši krietni un godīgi, aprūpēdami aizvien lielākas draudzes. Es nevaru viņus izraidīt, tieši tāpat kā nevaru aizliegt saulei aust!
Viņa vārdi atstāja Pedro vienaldzīgu. - Jūsu vienīgā cerība ir - izlīgt ar Svēto Māti Baznīcu. Jūs esat vienlīdzīgs ar visiem Ziemeļu baroniem, ko abats atvedis līdzi, un kā pret tādu viņi pret jums izturēsies, ja centīsieties vērst visu par labu. Taču, ja kaut vai uz mirkli dosiet abatam iemeslu domāt, ka arī pats - sirdī, ja ne darbos, - pieturaties pie šo ķeceru uzskatiem, tad viņš jūs iznīcinās. - Karalis nopūtās. - Vai jūs tiešām domājat, ka spēsiet izturēt, Trankavel? Abata karaspēks ir simtkārt lielāks par jūsējo.
- Mums ir lieli pārtikas krājumi.
- Pārtikas, jā, bet ne ūdens. Upi jūs esat zaudējuši.
Alaīsa redzēja, ka tēvs paskatās uz vikontu, nepārprotami baidīdamies, ka tas zaudēs savaldīšanos.
- Nevēlos mest jums izaicinājumu vai nenovērtēt jūsu aizbildniecību, bet vai jūs tiešām neredzat, ka viņi ir ieradušies iekarot mūsu zemes, nevis mūsu dvēseles? Šis karš notiek cilvēku alkatības, nevis Dieva godības vārdā. Šī ir iekarotāju armija, Jūsu Augstība. Ja esmu licis vilties Baznīcai - un tādējādi aizvainojis jūs, Augstība, - es lūdzu piedošanu. Taču man nav nekādu pienākumu pret Nevērās grāfu vai Sito abatu. Viņiem nav ne garīgu, ne laicīgu tiesību uz manām zemēm. Tik nekrietnas lietas vārdā es nenodošu savu tautu franču šakāļiem.
Alaīsā uzviļņoja lepnums. Pēc tēva sejas izteiksmes bija redzams, ka viņš jūtas līdzīgi. Pirmo reizi Trankavela drosme un gars šķita atstājam iespaidu uz karali.
- Tie ir cēli vārdi, vikont, taču tagad tie jums nepalīdzēs. Savas mīļotās tautas vārdā vismaz ļaujiet man teikt Sito abatam, ka uzklausīsiet viņa noteikumus.
Trankavels piegāja pie loga un klusu jautāja: - Vai mums tiešām nepietiek ūdens, lai nodrošinātu visus, kas atrodas Citadelē?
Alaīsas tēvs papurināja galvu. - Nepietiek.
Vienīgi viņa rokas, pilnīgi baltas pret akmens palodzi, liecināja, cik grūti bijis izrunāt šo vienu vārdu.
- Lai notiek. Es noklausīšos, kas sakāms abatam.
Labu bridi pēc Pedro aiziešanas Trankavels klusēja. Palika pie loga un vēroja, kā saule laižas uz rietu. Pēdīgi, kad tika iedegtas sveces, viņš apsēdās. Peletjē deva rīkojumu atnest no virtuvēm ēdienu un dzērienu.
Alaīsa neuzdrīkstējās pakustēties, lai netiktu pamanīta. Rokas un kājas tirpa. Sienas šķita nākam arvien tuvāk, taču viņa neko nevarēja darīt.
Aiz portjerām skanēja soļi, tēvam staigājot šurpu turpu, un lāgiem arī klusu pārmīti vārdi.
Bija jau vēls, kad atgriezās Pedro Otrais. Pēc viņa sejas izteiksmes Alaīsa uzreiz saprata, ka misija cietusi neveiksmi. Viņai nodrebēja sirds. Bija palaista garām pēdējā iespēja aizvest Triloģiju prom no Citadeles, iekams aplenkums sācies pa īstam.
- Vai ir kādas ziņas? - Trankavels jautāja, godbijīgi piecēlies kājās.
- Ne tādas, kādas es vēlētos jums nodot, vikont, - Pedro atbildēja. - Man derdzas pat atkārtot viņa aizskarošos vārdus. - Paņēmis pasniegto vīna biķeri, viņš to iztukšoja vienā malkā. - Sito abats atļauj jums un divpadsmit jūsu izraudzītiem vīriem šonakt netraucēti atstāt Citadeli, ņemot līdzi tik, cik varat panest.
Alaīsa redzēja, ka vikonts sažņaudz dūres. - Un Karkasona?
- Citadele līdz ar visu un visiem pāriet Leģiona rokās. Kungiem pēc Bezjē vajadzīgs kas vieglāks.
Brīdi valdīja klusums.
Tad Trankavels beidzot ļāva vaļu dusmām un trieca savu biķeri pret sienu. - Kā viņš uzdrošinās mani tā apvainot! - vikonts kliedza. - Kā viņš uzdrošinās aizskart mūsu godu, mūsu lepnumu! Nevienu pašu no saviem pavalstniekiem es nepametīšu šo franču šakāļu nagos!
- Messire, - Peletjē nomurmināja.
Trankavels stāvēja, smagi elpodams, dūres iespiedis sānos, un gaidīja, līdz noplaks dusmas.
Tad viņš atkal pievērsās karalim: - Jūsu Augstība, es pateicos par starpniecību un par pakalpojumiem, ko esat veicis mūsu labā. Tomēr, ja necīnīsieties - vai nevēlaties cīnīties - kopā ar mums, tad mums būs jāšķiras. Un jums jādodas projām.
Pedro pamāja ar galvu, saprazdams, ka vairāk nekas nav sakāms.
- Lai Dievs ir ar jums, Trankavel, - viņš noskumis sacīja.
Trankavels ieskatījās karalim acīs. - Es domāju, Dievs ir ar mums, -
viņš izaicinoši noteica.
Kamēr Peletjē pavadīja karali laukā no Lielās zāles, Alaīsa izmantoja izdevību aizlavīties prom.
Jaunavas Apskaidrošanas svētki pagāja klusi; ne viena, ne otra puse netika uz priekšu. Trankavela ļaudis turpināja raidīt bultu krusu uz krustnešiem, bet katapultas mestie akmeņi neatlaidīgi sitās pret mūriem. Abās pusēs bija kritušie, bet netika ne iegūta, ne zaudēta neviena zemes pēda.
Līdzenumi atgādināja līķu kambari. Līķi, uzblīduši tveicē, trūdēja turpat, kur nokrituši, un ap tiem mielojās mušas. Kaulus apskrubināja klijas un vanagi, kas meta lokus pār kaujas lauku.
Piektdien, septītajā augustā, krustneši devās uzbrukumā dienvidu priekšpilsētai Sanmikelai. Uz brīdi viņiem izdevās ieņemt aizsarggrāvi pie mūriem, taču tad viņus atsvieda atpakaļ bultu un akmeņu lietus. Vairākas stundas netikuši ne soli uz priekšu, franči atkāpās, lidojot bultām un skanot Karkasonas pilsoņu dzēlībām un gavilēm.
Nākamās dienas rītausmā, kad pasaule sudrabaini mirdzēja pirmajā blāzmā un liega migla slīdēja pār nogāzēm, kur pret Sanmikelu stāvēja vairāk nekā tūkstotis krustnešu, uzbrukums sākās no jauna.
Bālajā saulē zvēroja ķiveres un vairogi, zobeni, pīķi un acis. Katram karotājam pie krūtīm bija piesprausts balts krusts uz Nevērās, Burgun- dijas, Sartras un Sampaņas krāsu fona.
Vikonts Trankavels stāvēja uz Sanmikelas mūriem plecu pie pleca ar saviem vīriem, gatavs atvairīt uzbrukumu.
Stopšāvēji un dardasiers' turēja gatavībā stopus un lokus. Kājnieki lejā bija bruņojušies ar āvām, zobeniem un pīķiem. Viņiem aizmugurē, Citadelē, savu kārtu gaidīja chevaliers.
Tālumā ierībējās franču bungas. Krustneši dimdināja pīķus pret cieto zemi, un vienmērīga, dobja duna atbalsojās gaisā, kas šķita sastindzis gaidās.
Un tā tas sākas.
Alaīsa stāvēja uz mūra blakus tēvam, lāgiem ar skatienu meklēja vīru, tad atkal vēroja krustnešus plūstam lejup no pakalna.
Kad Leģions pietuvojās šāviena attālumā, vikonts Trankavels pacēla roku un deva pavēli. Debesis acumirklī aptumšoja bultu vētra.
Vīri krita abās pusēs. Uz mūriem jau bija uzsviestas pirmās virvju kāpnes. Gaisā nosvilpa stopa bulta, ietriecās rupjā, smagā koka šķērsī un notrieca to no mūra malas. Kāpnes sasvērās un sāka krist - sākumā lēni, pēc tam arvien straujāk, kāpēji gāzās lejā, zemē pašķīda asinis, kauli un koka skambas.
Krustnešiem izdevās piestumt pie priekšpilsētas aizsargmūriem gata - "kaķi" jeb mūru graujamo ierīci. Paslēpušies zem ūdenī samērcēta pārklāja, kareivji sāka lauzt no mūriem akmeņus un rakt alu, lai vājinātu nocietinājumus.
Trankavels pavēlēja stopšāvējiem iznīcināt ierīci. Turp tūdaļ traucās degošu bultu krusa. Debesīs ievilkās piķa un melnu dūmu švīkas, līdz koka būve beidzot aizdegās, vīri liesmojošās drānās bēga no šī degošā sprosta, bet viņus tūlīt nopļāva bultas.